Sibillas dzīve grāmatās

Pateicoties Lasītājas laipnajam uzaicinājumam pastāstīt par savu dzīvi grāmatās, arī man paslīdēja kāja uz blogu rotaļām.

Noteikumi ir vienkārši:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi

2) atbildi uz pieciem jautājumiem

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Pēc izcelsmes esmu margināla radība – kuršu un latgaļu mikslis puse uz pusi. Bērnībā kā pašu par sevi saprotamu lietu uztvēru to, ka vecvecāki katrs ar mani runā atšķirīgā un nedaudz dīvainā dialektā. Arī tagad mani nemulsina tādi vārdi kā strimalas, knauši, krizdoles, ļeišanka vai iuksts.

Pēdējos desmit gadus dzīvoju un strādāju laukos. Tie ir tādi ērti un labiekārtoti lauki ar sakarīgu infrastruktūru, rurālā teritorija, ziniet, bet pieļauju, ka skatu punkts uz pasauli no šejienes ir mazliet atšķirīgs.

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

Lasīšana – tā ir smalka lieta. Piemēram, viena mana vecmāmiņa savā mūžā nebija izlasījusi nevienu grāmatu. Savukārt otra brīvi lasīja trīs valodās –latviešu, krievu un vācu, bet pēc visa savā garajā dzīvē pieredzētā, pēdējos desmit gadus nepārtraukti lasīja, atkal un atkal pārlasīja tikai vienu grāmatu, jo tajā par dzīvi bija pateikts akurāt viss, ko cilvēkam vispār būtu vērts zināt. Šī grāmata bija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”. Pavisam nopietni. Tā nu manā grāmatu plauktā atrodas iespējams visnolasītākais „Mērnieku laiku” eksemplārs Latvijā.

Ja atmetam tik ekstrēmus piemērus, tad manā bērnībā vairāk vai mazāk lasīja visi. Kā jau pie latviešiem praktiskajiem ir parasts, tad literatūra iespēju robežās tika izmantota saimniecībā lietderīgi. Piemēram, ja vajadzēja smukus un izteiksmīgus vārdus teļiem, tad ērti varēja paņemt kādu romānu un nosaukt tos, teiksim, par Haraldu un Modu. Šis niķis man piemīt vēl joprojām.

Man pietiekami daudz lasīja priekšā, tomēr agri apjautu kādas priekšrocības dod spēja lasīt pašai. Lai gan mājās grāmatu netrūka, kad sāku iet skolā un atradu tuvāko bibliotēku, no sajūsmas gandrīz vai noģību un pārrados no turienes ar septiņām grāmatām pārbāztajā mugursomā, kuras nedēļas laikā arī mierīgi izlasīju. Šķiet, ka tobrīd mani vecāki sāka nopietni apdomāt, ko tādu viņi ir izdarījuši nepareizi.

Grūti nosaukt vismīļāko bērnības grāmatu. Patika Lindgrēnas „Salsvārnas salas vasarnieki” un „Emīla nedarbi”, Zentas Ērgles hīti „Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”, „Uno un trīs musketieri”, „Starp mums meitenēm runājot”, Nosova īsais ievads kapitālisma sistēmā „Nezinītis uz Mēness”, Pola Bernā kriminālais „Zirgs bez galvas”, Baumerta „Alfons Trīcvaidziņš”, Aleksandra Volkova plaģiātiskā, bet fantastiskā sērija par Smaragda pilsētu, Kestnera „Divas Lotiņas”, „Punktiņa un Antons”. Vēl daudzas citas, bet pietiks. Par bērnības grāmatām mierīgi var uztaisīt atsevišķu tēmu.

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Kopš iemācījos lasīt, grāmatu izvēlē biju diezgan neatkarīga un izteikti ietiepīga. Tā sešu gadu vecumā bez jebkādiem kompleksiem visiem par šausmām izlasīju Džojas Ādamsones „Dzimusi brīvībai”. Diez vai toreiz kaut ko no lasītā sajēdzu, tikai atceros, ka pēc tam bija ļoti skumji un ilgi domāju par pazudušajiem lauvēniem nez kur esošajā Āfrikā – un kas tā par stulbu brīvību, kurā visiem beigās ir jānomirst.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Divdesmit un trīsdesmit gadu vecumā lasīju samērā maz, tajā laikā dzīvē bija citas prioritātes. Daudz vairāk mani ietekmēja pusaudžu vecumā lasītais. Tolaik aizrāvos ar zinātnisko fantastisku – Azimovs, Lems, Strugacki, Bredberijs – šīs grāmatas labi iederējās tajā laikā un tajās izjūtās.

Pie būtiskām grāmatām, kuras man tad bija svarīgas, noteikti jāpiemin Aksela Muntes „Stāsts par Sanmikelu”, Hārperes Lī „Kas nogalina lakstīgalu”, Vonnegūta „Kaķa šūpulis” un „Lopkautuve Nr. 5”. Nekas oriģināls, absolūti klasiskas vērtības. Jebkuru no tām varu labprāt pārlasīt arī tagad.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Lasu samērā daudz., tāpēc šajā punktā vislabāk iederētos neliels saraksts ar vismaz 20 grāmatām. Tomēr tad šo ierakstu šodien nepabeigšu. Pirmā grāmata, kas ienāca prātā ir James Jones „From Here to Eternity” – nemūžam nebūtu ticējusi, ka mani varētu aizraut šovinistiska un rupja militārista atzīšanās mīlestībā US armijai 900 lappušu apjomā. Tomēr tā viņu nemīl. Tā gadās.

Bloga rakstīšana manus paradumus iespaidot vēl nav paspējusi. Citu grāmatu blogu lasīšana gan. Pēdējā laikā tā ir kļuvusi par lietu, kuru iespējams vajag iekļaut nākamajā punktā pie guilty pleasure.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Gadās, ka palasu arī kaut ko totāli draņķīgu, bet reti no tā gūstu kādu prieku. Tāpēc guilty pleasure kategorijā iekļaušu savu vājību uz dažu Āzijas režisoru filmām. Tikai viņi ir spējīgi uz tik fantastisku vizualitāti un tik elegantu cietsirdības un sentimentalitātes apvienojumu.

Lielākā daļa zināmo grāmatu blogeru jau ir izteikušies, bet par savu dzīvi grāmatās varētu pastāstīt arī Santa, kurai ir pašai sava bibliotēka.

10 thoughts on “Sibillas dzīve grāmatās

  1. Lasītāja

    Apsveicu ar nākšanu pasaulē! Man ir aizdomas, ka Tavējais varētu ierindoties manu mīļāko blogu starpā. Vismaz visas Tavas bērnības grāmatas man arī bija ļoti mīļas, tikai “Sālsvārnas salas vasarnieku” mājās nebija, tos izlasīju pusaudzes gados, bet nu liecies baļļā!

    Atbildēt
    1. Sibilla

      Sākumā bija doma rakstīt blogu par sīkajiem bezmugurkaulniekiem ar sadaļām – Viņi kož, Viņi kniebjas, Viņi maskējas, kuru ilustrēt ar atbilstoša satura bildēm no saviem foto arhīviem, bet nolēmu pirms tam papētīt, ko raksta citi. Tad atradu visus šos foršos grāmatu blogus. Uh, tur bija tik daudz interesanta, ko lasīt. Un te nu es esmu. 🙂

      Atbildēt
  2. msmarii

    O, ļoti jauki. Novēlu izturību un vēlmi rakstīt par izlasīto.
    Vispār man liekas, ka tā kā jau esam virtuāli pazīstamas 🙂
    Starp citu, “Dzimusi brīvībai” man bija mājās, bet, zinot par lauvēniem, nespēju to grāmatu pat rokās paņemt un tā arī neizlasīju.

    Atbildēt
    1. Sibilla

      Paldies!
      “Dzimusi brīvībai” nepavisam nav bēdīga grāmata. Lielākā daļa pasaku, kuras lasīju tajā pašā laikā ir krietni briesmīgākas. Te nostrādāja apziņa, ka tā nav daiļliteratūra vai pasaka, bet sajūta, ka es lasu īstu grāmatu un dzīvē tā patiešām var notikt. Par laimi, kad noslepkavoja arī pašu grāmatas autori, es biju dažus gadus vecāka un to vairs neuztvēru tik traģiski.

      Atbildēt
  3. Asmodeus

    Nu apsveicu ar pievienošanos grāmatblogotāju pulkam 🙂 Drīz mūs būs vairāk nekā kinoblogeru! Man ar Zenta Ērgle bērnība patika, labi gabali bērna prātam. Nezinīti, es šad tad pārlasu vēl tagad, sevišķi tos kapitālisma atmaskojošos gabalus.

    Es tai Sanmikelā esmu bijis, un visi par to grāmatu ļoti labi atsaucās, man viņa mājās ir gan vāciski, gan latviski. Būs laikam jāizlasa.

    Atbildēt
    1. Sibilla

      Paldies! Tavs blogs bija pirmais, kuru pamanīju, kad pirms sešiem gadiem aizrāvos ar Prečeta Discworld, jo tolaik tu noteikti biji vienīgais, kurš par šīm grāmatām regulāri rakstīja latviešu valodā. Neticami, bet tad tur bija tikai kādi trīsdesmit ieraksti, kas jau tobrīd izskatījās diezgan nopietni. 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s