Dusmas, izmisums un bezcerība

“Dusmu augļi”, Džons Steinbeks, 1963., Latvijas valsts izdevniecība

Līkumaini un dažādi ir ceļi, pa kuriem grāmatas atnāk pie manis. Tāpat kā kaķi, kas nāk un iet, kad paši to vēlas. Tomēr visu citu vidū gribas īpaši izdalīt tādu kā pamesto kaķēnu plauktiņu – tās ir grāmatas, kuras ir savāktas bibliotēkā no izmešanai paredzēto grāmatu kastēm. Nez kāpēc ejot garām šīm nevienam nevajadzīgajām grāmatām, manī atmostas ikdienā snaudošais mednieku-vācēju  instinkts un noteikti vajag paskatīties, kas tur atrodams. Gadās, ka kaut kas pēc tam pārceļas uz dzīvi pie manis. Tik tālu viss ir jauki, tikai vieta grāmatu plauktos ir stipri ierobežota, tāpēc dažreiz ar šausmīgiem sirdsapziņas pārmetumiem es pēc lasīšanas tās nesu atpakaļ un mierinu sevi ar domu, ka tās mirs, bet vismaz izlasītas un savu misiju šajā pasaulē izpildījušas.

Tieši tādā veidā pie manis nonāca Džona Steinbeka „Dusmu augļi”. Ar Steinbeku esmu pazīstama jau ilgāku laiku, ir lasītas „Austrumos no Ēdenes” un „Par pelēm un cilvēkiem”. Latviešu valodā ir izdotas arī citas viņa grāmatas – „Mūsu rūpju ziema”, „Mēness ir norietējis” un „Rudais ponijs”. Varbūt vēl kaut kas, ko neesmu pamanījusi. Pats Steinbeks ir viens no nobelistiem, kurus taisās lasīt Baltais Runcis, un par „Dusmu augļiem” ir saņēmis Pulicera prēmiju vai ko tamlīdzīgu. Katrā ziņā romāns skaitās slavens un latviski ir izdots laikam jau 1941. gadā, bet manējais ir 1963. gada izdevums. Grāmata ir audeklā iesējumā, kas mūsdienās ir diezgan liels retums, bet vāks ar šķībo, pikto onkuli uz tā ir tipisks sešdesmito gadu grāmata dizaina paraugs.

Iecere par romānu Steinbekam radās, kad viņš trīsdesmito gadu vidū gatavoja rakstu sēriju par sezonas strādniekiem, kuri Kalifornijā novāc augļus, dārzeņus un kokvilnu. Pieredzētais strādnieku apmetnēs bija tik šokējošs, ka gala rezultātā tapa „Dusmu augļi”. Grāmata stāsta par trīsdesmito gadu depresiju ASV, kad būtiski mainījās lauksaimniecības sistēma rietumu štatos. Zemes platības, kuras līdz tam apsaimniekoja mazie zemes rentnieki, pārņēma lielās korporācijas, kuras to varēja izdarīt ekonomiski daudz efektīvāk, un neskaitāmi tūkstoši cilvēku Oklahomā un Kanzasā palika pilnīgi bez nekā – bez pajumtes, bez darba un bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Ar pēdējām cerībām atrast darbu un iespēju pabarot savas ģimenes viņi masveidā devās uz Kaliforniju kā uz apsolīto zemi. Gala rezultātā arī tur bija milzīgs darbaspēka pārpalikums, samaksa par sezonas darbu lauksaimniecībā katastrofāli kritās un cilvēki nonāca vēl sliktākā situācijā nekā pirms tam.

Grāmata mūs iepazīstina ar Džoudu ģimeni un stāsta par tās ceļojumu uz Kaliforniju un izmisīgo cīņu par izdzīvošanu tur. Steinbeks visai meistarīgi savij stāstījumu par ģimenes ikdienu ar vispārēja satura aprakstiem. Gala rezultātā romāns ir sanācis ļoti personisks, cilvēcīgi uzrunājošs un vienlaikus episks šī vārda labākajā nozīmē. Steinbeks raksta vienkāršā valodā bez īpašiem mākslīgiem izpušķojumiem. Šis nav nekāds intelektuālais romāns. Vietām manāms simbolisms un atsauces uz Bībeli, bet tas viņam bija ļoti raksturīgi arī „Austrumos no Ēdenes”.  Tomēr lasot ir jūtams, cik svarīgi Steinbekam ir bijis pastāstīt šo stāstu un cik ļoti viņš ir iejuties savu varoņu likteņos. Grāmata ir niknuma, dusmu, izmisuma un bezcerības pilna. Tas ir viens no spēcīgākajiem un izteiksmīgākajiem pēdējā laikā lasītajiem tekstiem.

Pieļauju, ka mūsdienu lasītājiem grāmata par Amerikas fermeru nedienām gandrīz pirms simts gadiem, varētu likties  garlaicīga un neaktuāla. Tomēr tas ir mānīgi. Pat, ja neņemam vērā Steinbeka meistarīgi aprakstīto šīs traģēdijas cilvēcīgo pusi, tā vienkārši un skaidri izstāsta dažas lauksaimniecības ekonomikas ēnas puses. Patiesībā daudz kas no tā pašlaik notiek arī pie mums, tikai mazliet maigākā formā. Neviens nezina cik cilvēku tūkstoši patiesībā ir pametuši Latvijas laukus uz neatgriešanos un mums nav sava Steinbeka, kas par to varētu uzrakstīt.

Grāmatu jau 1940. gadā ir ekranizējis Džons Fords un galveno lomu tajā lieliski nospēlē Henrijs Fonda. Jāpiezīmē, ka „The Grapes of Wrath” ir laba un spēcīga filma, it īpaši tās pirmā daļa. Diemžēl beigās Fords ir nomīkstojies un ierastajā Holivudas stilā sameistarojis šim stāstam neiederīgi pozitīvas un cerīgas beigas. Grāmata beidzas aprauti un varam tikai nojaust varoņu tālākos likteņus.