Aizvēsturiskais porno “Alu lāča klans”

Džīna M. Ouela. Alu lāča klans. No angļu valodas tulkojusi Baiba Jansone. Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Jean M. Auel. Clan of Cave Bear. 1980.)

Varētu jau izlikties, ka esmu pilnīgi vienaldzīga pret grāmatu sarakstiem, tomēr tā gluži nav. Ieraugot jebkuru sarakstu man parasti rodas uzmācīga vēlme saskaitīt, cik grāmatas no tā esmu izlasījusi. Tāpēc pamanot Lasītājas blogā ievietoto 50 ievērības cienīgu fantāzijas rakstnieču grāmatu listi, es ātri vien saskaitīju, ka no tās esmu lasījusi tikai vienu grāmatu. Loģiski, ka nākamā doma bija par to, ka esmu palaidusi garām kaut ko patiešām labu un nokavēto būtu vērts  pamazām atgūt. Pārskatot sarakstu neapdomīgi nolēmu iet pa mazākās pretestības ceļu un sākt ar Džīnas M. Ouelas „Alu lāča klanu”, kas ir tulkots latviski un bija viegli atrodams vietējā bibliotēkā, nevis ar daudz vilinošāko Andželu Kārteri vai Annu Raisu.

Fantāzijas žanra romāniem ir viena samērā kaitinoša īpatnība – tos nez kāpēc neraksta pa vienam, bet sērijās vismaz pa trīs (gadījumos, kad lasītājiem ir paveicies), bet parasti vismaz pa septiņiem. Taču bieži autors savā rakstīt trakumā nespēj apstāties arī pie divpadsmit. “Alu lāča klans” šajā ziņā nav izņēmums. Tas ietilpst „Zemes bērnu” ciklā, kurā pašlaik ir iznākuši seši romāni. Pirmie trīs no tiem – “Alu lāča klans”, “Zirgu ieleja” un “Mamutu mednieki” – ir izdoti arī latviski.

Romāna darbība norisinās Eiropā apmēram 35 000 gadu senā pagātnē laika periodā pirms pēdējā lielā apledojuma. Klimats tad ir bijis mērens un patīkams, apkārt klīduši daudzi un dažādi vairāk vai mazāk ēdami  lopi – mamuti, savvaļas zirgi, alu lauvas un alu lāči. Spriežot pēc arheoloģiskajiem atradumiem, tolaik šajās teritorijās līdzās dzīvoja gan Neandertāles, gan Kromaņonas cilvēku ciltis. Diemžēl neandertālieši blogus nerakstīja, bet būtu derējis gan. Tagad par viņu dzīvesveidu un kultūru varam spriest tikai pēc skopiem un fragmentāriem atradumiem izrakumos. Tāpat nav skaidrs vai neandertālieši izzuda vienkārši tāpēc, ka bija pārāk tizli un nespēja pielāgoties klimata pārmaiņām, vai arī mūsu senči viņiem šajā procesā mazliet izpalīdzēja, teiksim, tos regulāri medījot un ēdot.

Cilvēces aizvēsture savas neizzinātības dēļ vienmēr ir bijusi valdzinoša. Atceros ar kādu aizrautību bērnībā lasīju Veinlanda „Rulamanu” un Ronī vecākā „Cīņu par uguni” un “Alu lauvu”. Tie bija jauki, vienkārši un piedzīvojumiem pilni pusaudžu romāni, kas nepretendēja uz īpašu (aiz)vēsturisko patiesību.

Lai gan „Alu lāča klans” pēc būtības ir pusaudžu romāns, Ouela šai tēmai ir ķērusies klāt ļoti nopietni. Viņa ir veikusi ļoti pamatīgu šī perioda arheoloģisko materiālu izpētes darbu, apmeklējusi izrakumu vietas un piedalījusies izdzīvošanas treniņos brīvā dabā.

Romāna galvenā varone ir kromaņoniešu meitene Eila, kuras cilts iet bojā zemestrīcē, bet viņu adoptē viens no neandertāliešu klaniem, kurš pēc zemestrīces meklē jaunu mājvietu. Tas ir labs paņēmiens kā lasītājam pastāstīt par abām šīm ciltīm. Ouela visai detalizēti apraksta neandertāliešu sadzīvi, sociālās attiecības un reliģiju. Protams, lielā mērā tā ir rakstnieces fantāzija, bet tieši tas aprakstus padara interesantus. Neviens no mums tāpat tur klāt nav bijis un šī ir tēma, kurā jebkurš autors var lieliski izvērsties. Jāatzīst, ka Ouelas ideja, ka mūsu senči ir savstarpēji sakrustojušies ar neandertāliešiem ir simpātiskāka nekā tā par viņu apēšanu, lai gan viena otru nepavisam neizslēdz.

Tāpat tīri pieņemami bija lasīt par neandertāliešu ģenētisko atmiņu, zīmju valodu, fitoterapiju un pie fantāzijas tēmas aiz ausīm pievilkto mistisko telepātiju. Tomēr tikusi apmēram līdz pusei es sāku sajust spēcīgu vēlmi grāmatu nest atpakaļ uz bibliotēku un nolikt tur kur paņēmu. Protams, es labi apzinājos, ka „Alu lāča klans” ir pusaudžu romāns un es nekādi vairs neatbilstu šai vecuma grupai. Taču nedomāju, ka pārlieka vecuma dēļ vajadzētu laist garām interesantas grāmatas. Šis romāns ir būvēts pēc standarta pusaudžu grāmatu shēmas – neveikla meitene sākumā netiek pieņemta kaut kādā grupā, tikai skolasbiedru vietā ir pulciņš neandertāliešu, bet domāju, ka daudzi piekritīs, ka atšķirība nav īpaši būtiska. Romāna sižets diemžēl ir nelāgi vienveidīgs. Eila visu laiku iekuļas kaut kādās muļķīgās ķezās ar cilts paradumu nezināšanu vai pārkāpj kādus briesmīgus neandertāliešu tabu, bet katru reizi tikpat muļķīgā veidā tiek cauri sveikā. Šāda žanra literatūrai ļoti pietrūka patiesu un traku piedzīvojumu vai vismaz kādas traģiskas kulminācijas. Piedevām romāns ir mākslīgi izstiepts un tajā pārāk daudz vietas aizņem galvenās varones ļoti garlaicīgās pārdomas ar daudziem atkārtojumiem. Arī fitoterapijas apraksti kādā brīdī sāka atgādināt ārstniecības augu izmantošanas rokasgrāmatas atstāstu. Man mājās tādas ir vismaz piecas un autore patiešām varēja ar tiem pārlieku nepūlēties.

Lai gan pēc autores apraksta neandertālieši savā starpā sazinās tikai ar neartikulētu burkšķēšanu un žestiem, viņu dialogi romānā atgādina vidusmēra mājsaimnieču sarunas un mazliet kaitinoši ir viņu lietotie daudzie mūsdienu termini kā, piemēram, infekcija. Tā gan no manas puses ir vistīrākā piesiešanās, jo mēs neviens nezinām, kā un par ko viņi runāja, tomēr maza kripatiņa arhaiskuma noskaņas radīšanai neandertāliešu valodā būtu nākusi tikai par labu. Romāns ir sarakstīts pasen un šajā laikā arheologi nav sēdējuši dīkā un, starp citu, tomēr arī neandertāliešiem esot atraduši mēles kauliņu, līdz ar to ir ļoti iespējams, ka viņi nav tikai urkšķējuši un rādījuši viens otram piedauzīgus žestus, bet patiešām apsprieduši arī visai abstraktas tēmas. Ko gan mēs par to varam zināt?

„Alu lāča klanu” nevaru novērtēt viennozīmīgi. Tam neapšaubāmi piemīt samērā liela izzinoša vērtība un pusaudžiem to izlasīt būtu krietni jēdzīgāk, nekā lielāko daļu no citiem viņiem domātajiem fantāzijas romāniem. Par pārējo jau savu viedokli izklāstīju un par grāmatas turpinājumiem un Eilas likteni man nav ne mazākās intereses.

Jāpiezīmē, ka atrodot šo romānu Entertainment Weekly 24 klasisko „Steamy” book  sarakstā, kur tas raksturots kā aizvēsturiskais porno, es gandrīz aizrijos ar kafiju. Iespējams, ka esmu palaidusi garām kaut kādas konceptuālas izmaiņas porno jēdzienā un ar to šobrīd apzīmē garlaicīgu literatūru, bet tendence šo birku kabināt klāt pilnīgi visam – pat pāris neveikli aprakstītām pirmatnējā seksa ainām – sāk likties dīvaina.

Alternatīvas. Atšķirībā no neandertāliešiem mūsu senči gan ir bijuši aizrautīgi blogeri. Tā kā interneta tolaik vēl nebija, viņiem nācās apskribelēt tuvākās klintis. Maz kas no tā ir saglabājies, bet iesaku noskatīties Vernera Hercoga brīnišķīgo dokumentālo filmu „Cave of Forgotten Dreams” par Šovē alā atrastajiem aizvēsturiskajiem zīmējumiem – vienkārši, lai saprastu, ka mēs kopš tiem laikiem neesam būtiski mainījušies.

3 thoughts on “Aizvēsturiskais porno “Alu lāča klans”

  1. Lasītāja

    Ha, es arī šito mēģināju lasīt, tikai man tas beidzās ļoti ātri, jo latviskie teikumi šķita šausmīgi neveikli. Nolēmu, ka varbūt kādreiz ieskatīšos oriģinālā. Tak, cik no malas varu spriest, angliski lasošajā vidē šī grāmata tiešām ir diezgan iecienīta.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Grāmatas popularitāte mani trakoti mulsina. Ja neveiklos teikumus es ar zināmu piespiešanos varu norīt, tad garlaicīgais saturs brīžiem dzina totālā izmisumā. Vienīgais minējums, ka oriģinālā ir tās slavenās, aizraujošās seksa ainas, kuras kaut kādu mums neizprotamu iemeslu dēļ vietējā izdevniecība ir pa kluso nolēmusi no tulkojuma izgriezt. Acīmredzot, tāpēc es tās nepamanīju. 😀

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s