Silva rerum II

Kristina Sabaļauskaite. Silva rerum II. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kristina Sabaliauskaite. Silva rerum II. 2012)

Šovasar gadījās garlaikoti klimst pa muzeju kādā Lietuvas muižā, līdz vienā telpas stūrī pamanīju nelielu skapi ar stikla durtiņām. Un tur visā savā majestātiskumā stāvēja autentiska un pašpārliecināta kaut kādas tur dzimtas Silva rerum. Var jau būt, ka tajā bija tikai piezīmes par to, kad aplecinātas ķēves vai kucēm atskrējuši kucēni, bet kārdinājums izvilkt milzīgo sējumu no plaukta un ar pirkstu galiem viegli aptaustīt nobružāto ādu un sadzeltējušās lapas un varbūt pat tās kautrīgi apostīt bija liels. Bet diez vai muzeja darbinieki pieļautu tādas vaļības pret eksponātiem pat tad, ja es atsauktos uz savu cieņu pret lietuviešu literatūru. Nācās vien doties projām dzimtas portretu nievīgo skatienu pavadībā. Taču tagad lasot Kristinas Sabaļauskaites „Silva rerum II” atmiņā uzreiz atausa šis muzejs un bija sajūta, ka autore romānu turpat vien ir sarakstījusi – sēžot gadsimtiem izsēdētā krēslā pie kāda no tiem jocīgajiem galdiņiem ar daudzajām atvilktnēm.

„Silva rerum II” ir turpinājums stāstam par pirmajā grāmatā iepazīto Norvaišu dzimtu. Tā darbība risinās Ziemeļu kara vidus periodā apmēram no 1707. līdz 1710. gadam, bet romānā tiek izstāstīti Uršulas un Kazimiera, kā arī viņu bērnu likteņi ilgākā posmā – sākot ar pirmās grāmatas beigām. Tie bija skarbi laiki, jo Ziemeļu karš kopumā ilga 20 gadus un, lai ar to vien neliktos par maz, pa vidu Eiropā plosījās ļoti nežēlīga mēra epidēmija.

Romāns, protams, nav nekāds šedevrs, bet lasīju to ar patiesu patiku. Autores valoda ir senatnīga un saistoša, stāstījums ir plūstošs un romāns ir pilns ar daudzām smalkām vēsturiskām detaļām un naivi piemīlīgām rupeklībām. Teikuma sākumā ir vēlams dziļi ievilkt elpu, jo to garums ir neprognozējams – gadās, ka autore ar punktu zobos no tā iznirst tikai nākošās lappuses vidū. Pieļauju, ka Sabaļauskaitei pieder garākā teikuma rekords lietuviešu literatūrā. Un ja vēl nav, tad viņai ir visas cerības pie tāda tikt.

Lielisko Daces Meieres tulkojumu piemin visi, kas ir rakstījuši par šo romānu un pelnīti. Nežēlīgi garie teikumi lasās negaidīti viegli un raiti. Par spīti aprakstītajiem traģiskajiem un cietsirdīgajiem notikumiem teksts atstāj rimtu, nedaudz vienmuļu un smeldzīgi samierinošu noskaņu. Visas stāstījuma detaļas un notikumi ir rūpīgi pārdomāti un beigās pat no sākumā šķietami nenozīmīgiem sīkumiem izveidojas pilnīga un krāšņa kopējā aina gluži kā attēls, kurš ir salikts no kaudzē sabērtiem puzles gabaliņiem.

Tomēr autore laikam nav makšķerniece, jo nez kāpēc līdakas uzskata par maitēdājām. Līdakas tomēr ir klasiskas plēsoņas un, uzspraužot uz āķa beigta zviedra aknas vai kādas citas šim nolūkam piemērotas ķermeņa daļas, daudz lielāka ir iespēja, ka pieķersies sams.

Savukārt vārnas ir viesojušās arī mūsu senču ēdienkartē un nepavisam ne totāla bada laikos. Atceros, ka vārnu ēšanu ir aprakstījis pat Jaunsudrabiņš savā Baltajā vai Zaļajā grāmatā, nemaz nerunājot, par Bela vārnu kodējiem no Kuršu kāpas.

Salīdzinot ar pirmo daļu, man subjektīvi otrā patika pat nedaudz labāk. Ja pirmajā „Silva rerum” lielāks uzsvars bija uz vēsturiskajiem notikumiem, bet tēli un to rīcība nešķita sevišķi pārliecinoši, tad otrā likās cilvēciskāka, kaut gan tās varoņi bija klišejiskāki un ar noslieci uz muļķīgi sentimentāliem izgājieniem. Norvaišu sāga ar šo daļu gluži labi varētu arī beigties, bet ja šajā ciklā kaut kad taps vēl trešā grāmata, tad lasīšu arī to. Protams, ja kāds to pārtulkos un izdos latviski.

Par “Silva rerum II”  ir rakstījuši  daudzi, bet gan jau arī citiem būs, ko par to piebilst.

Aiga

Absolūta grāmatplaukts

Evija

Asmodeus

baltais runcis

Alternatīvas. Ja nav vēlmes lasīt par Lietuvas vēsturi, tad pagriežamies par 180 grādiem un ķeramies klāt igauņu vēsturiskajiem romāniem. Viens no patīkamākajiem šīs vasaras atklājumiem ir Jans Kross. Viņa romāni ir par nedaudz jaunākiem laikiem, bet „Profesora Martensa aizbraukšana” un „Ķeizara trakais” ir meistardarbi, kuros vēsture ir smalki sapīta ar cilvēcīgi personīgām izjūtām. Pat zvērinātiem nobelistu mīļotājiem varētu būt interesanti izlasīt stāstu par tiem, kas pie Nobela prēmiju sadales vienmēr ir palikuši aiz strīpas. To skaitā arī pats Kross.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s