„Anna Kareņina” un pumpainās bērzlapes

Ļevs Tolstojs, “Anna Kareņina”, no krievu valodas tulkojis Jūlijs Vanags, Rīga: Latvijas valsts izdevniecība 1960. gads.

Анна Каренина не нашла в своей жизни достойного мужчины и поэтому легла под поезд.

Lev_Tolstoj__Anna_KareninaLai gan vidusskolā mūs piespieda krievu literatūru mīlēt vairāk nekā Raini, tomēr Ļeva Tolstoja daiļradei biju veiksmīgi aizlavījusies garām un „Anna Kareņina” visu laiku bija balts un, ņemot vērā grāmatas apjomu, arī ļoti apjomīgs plankums manā lasīšanas pieredzē. Tomēr nenožēloju, ka „Annu Kareņinu” izlasīju tikai tagad, jo vidusskolā daudz ko no šī romāna jaukumiem būtu palaidusi gar ausīm. Toties tagad ar patiesu labpatiku lasīju par Levina likstām ar kūtsmēslu apsaimniekošanu, ganāmpulka ģenētiskā potenciāla uzlabošanu, tauriņziežu ieviešanu augsekā un citām tikpat saistošām lietām. To es saku visā nopietnībā. Par grāmatas sižetu, protams, vairāk vai mazāk ir dzirdējuši visi – Anna – mīlestība – Vronskis – maita vīrs – vilciens – pļukš.

Анна Каренина в юности очень боялась, что её замуж никто не возьмет.
—Не плачь, Анна, – бывало, утешает её мать, – твой поезд ещё не пришел.

„Annu Kareņinu” sāku lasīt Jūlija Vanaga tulkojumā. Starp citu, šis tulkotājs ir autors vienam no manas bērnības hītiem „Mazā Mikiņa lielie darbi”. Viņa spalvai pieder arī stāstu grāmata par dabu „Meža dziesma” un darbs par pionieru (vai varbūt komjauniešu) grupas plostošanu pa mūsu lielākajām upēm – „Lejup pa Daugavu un Lielupi”. Tās bija jaukas un izzinošanas grāmatas ar foršiem stāstiem par Latvijas dabu un vēsturi. Arī „Annas Kareņinas” tulkojums ir labi paveikts, kārtīgi izrediģēts, varbūt vienīgi mazliet veclaicīgs – kā jau tapis pirms vairāk kā pusgadsimta. Tomēr, kad biju tikusi nedaudz pāri pusei no grāmatas, nonācu pie dīvaina dialoga, kurā tās varoņi sēņojot nez kāpēc apsprieda tēmu, kā atšķirt baraviku no bērzlapes. Esot dikti līdzīgas, tikai bērzlapei, rau, kātiņš esot pumpains kā trīs dienas neskūta bārda. Te pamodās manī mītošā sēņu vecene un sāka skaļi ķiķināt – kā tad, stobriņsēni jau noteikti ir nāvīgi grūti atšķirt no lapiņsēnes un kurš vispār ir redzējis bērzlapi ar pumpainu kātiņu. Zinot Tolstoja noslieci uz precīzām detaļām, bija skaidrs, ka oriģinālā nekādu bērzlapju nav. Bet intereses pēc to sameklēju un, protams, tur bija minēts „берёзовик”, kas ir bērzu beka nevis „сыроежка” – bērzlape. Sajaukt sēnes tulkojumā nav nekas ļauns, bet ceru, ka pie tā šoreiz ir vainīgs redaktors, kurš nekad nav bijis sēņot. Doma, ka cilvēks, kurš manā bērnībā bija sarakstījis tik jaukus stāstus par dabu, varētu nepazīt tik bieži sastopamas sēnes, radīja tādu kā negaidītu vilšanās sajūtu. Vēl bieži ir dzirdēta tēze, ka padomju laikos visi tulkojumi ir bijuši absolūti ideāli un spīdoši – ne tā kā tagad. Tad šis ir piemērs, ka tā gluži nav. Kļūdīties ir tikai cilvēcīgi un kļūdās pilnīgi visi, kas kaut ko dara. Tomēr viens labums no pumpainajām bērzlapēm bija – konstatēju, ka oriģinālu lasīt ir negaidīti viegli un atlikušo grāmatas daļu izlasīju krieviski.

Stāstot par pašu romānu, neiztikšu bez banālām un visu dzirdētām frāzēm no sērijas, ka Tolstojs ir ģeniāls rakstnieks. Bet Tolstojs patiešām ir ģeniāls rakstnieks un romāns ir lielisks. „Anna Kareņina” ir vērienīgs laikmeta atspoguļojums, bet tajā pašā laikā tas ne brīdi nezaudē savu cilvēcīgumu. Romāns ir sarakstīts 19. gadsimta septiņdesmitajos gados. Tas ir laiks pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā un tā bija būtiska pārmaiņa valsts vēsturē, jo kardināli mainījās muižniecības stāvoklis un ekonomiskās attiecības starp kārtām. Pie kā tas noveda nākotnē, mēs labi zinām. Romāna rakstīšanas vēsture ir gana sarežģīta, jo sākumā iecerēto vieglo stāstu autors vairākas reizes pārrakstīja un laikam jau pats pilnībā ar to nebija apmierināts.

– Мода перешедшая от Анны Карениной?
– Туфли на платформе!

Parastie mīti par Tolstoju ir, ka viņa romāni ir gari, grafomāniski un garlaicīgi. Biju patīkami pārsteigta, ka tā nepavisam nav. „Anna Kareņina”, protams, ir ļoti gara grāmata, bet tā nav garlaicīga. Tās sižets ir vienkāršs, bet tajā pašā laikā Tolstojs rāmā garā mums pastāsta par visu, kas vien cilvēka dzīvē ir iespējams – mīlestību, nāvi, piedzimšanu, nelaimīgu ģimenes dzīvi un laimīgu, par cerībām un pilnīgu bezcerību un vēl daudz ko citu.

Tolstojs brīnišķīgi prot apieties ar valodu. Viņa stāstījums nav sarežģīts, bet izteiksmīgs, dziļš, un ļoti līdzsvarots. Tas ir nedaudz vecmodīgs un patīkami atšķiras no daudziem mūsdienu rakstniekiem, kuri lieki sacako vai samudžina savus tekstus, bet bieži vien neko sakarīgu tā arī nepastāsta. Piemēram, epizode ar jāšanas sacensībām ir vienkārši perfekta pēc stila, satura, spriedzes, kulminācijas un atrisinājuma un lasot rada ārkārtīgi spilgtu klātbūtnes sajūtu.

Анна Каренина до последнего была уверена, что находится на правильном пути.

Annas tēls man bija neliels pārsteigums, jo parasti tiek uzsvērta tikai viņas cēlā, nelaimīgā mīlestība un nelietīgā, lielulīgā sabiedrība. Tas, ka Anna brīžiem rīkojas muļķīgi un egoistiski, ir tikai cilvēcīgi. Tomēr Anna Kareņina Tolstoja izpildījumā izrādījās tikai sīka, mizerabla maita, viena no tām aiz patiešām labas dzīves garlaikotajām cietējām, kuras uzskata, ka visa pasaule ir atbildīga par viņu laimi, bet pašas par to negrib uzņemties ne kripatiņu atbildības. Ar tādām ir pilna arī mūsdienu literatūra, bet diemžēl vairs ne Tolstoja izpildījumā. Mani nedaudz pārsteidza arī tas, ka Anna ir palikusi romāna nosaukumā un Tolstojs viņai ir veltījis tik lielu grāmatas daļu, jo viņa tuvumā taču nav trūcis arī saprātīgu sieviešu, bet pieļauju, ka rakstniekam ir bijuši savi iemesli, jo tādu pašpasludināto cietēju mums apkārt ir vairāk nekā gribētos. Man ir nelāgas aizdomas, ka rakstnieks sūtot Annu nāvē ir izjutis slepenu prieku un atvieglojumu. Mūsdienās Anna Kareņina ir jau gandrīz folklorizējies tēls, tāpēc tā ilustrācijai aprakstam pievienoju dažas vecas, bet ciniskas anekdotes par tēmu.

Daudz būtiskāks tēls romānā ir Levins – ļoti sarežģīts un daudzslāņains personāžs, kas atspoguļo daudzus paša Tolstoja uzskatus. Levins patiesībā arī ir ļoti traģisks tēls savā nolemtībā, bet viņš vairāk cieš pats un nevēlas sāpināt citus. Tā varētu turpināt ilgi un droši vien Jūs jau sapratāt, ka šī nav nekāda jautrā grāmata.

„Anna Kareņina” man patika. Tas ir klasisks romāns, uzrakstīts lieliskā valodā. To nevajag baidīties lasīt. Ja kāda no epizodēm sāk garlaikot, to drīkst izlaist. Nav tā, ka tagad man gribētos daudz lasīt Tolstoja darbus, bet droši vien pie tiem atkal kaut kad neizbēgami atgriezīšos. Pēc Tolstoja daudzi citi rakstnieki un romāni šķiet sīki.

Вронский, провожая Каренину у порога:
– Аннушка, душа моя, ты на вокзал?
– Нет, на Патриаршие.
– А масло подсолнечное зачем тебе?

Par „Annu Kareņinu” ir rakstījusi arī Marii

9 thoughts on “„Anna Kareņina” un pumpainās bērzlapes

  1. doronike

    Par Annu Kareņinu bieži raksta, ka to ir jālasa vairākas reizes mūža laikā un tā katru reizi atklājas citādi. Es īstenībā ne pārāk labi atceros, ko es par to Annu izdomāju pirms kādiem padsmit gadiem, bet zinu, ka man patika. Tolstojs jau gan tās sievietes nesaudzēja…
    Es lasīju citu tulkojumu, kas ir izdots trimdā 1956. gadā un tulkotājs ir kāds Druvaskalns. Bet pieņemu, ka ir vērts saņemties uz krievu valodu.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tas būtu ideālais variants – pārlasīt “Annu Kareņinu” reizi 10-15 gados, bet pagaidām priecājos, ka esmu to izlasījusi vismaz vienu reizi. Šis romāns varētu būt ļoti piemērots arī tiem cilvēkiem, kas visu laiku lasa tikai vienu vienīgu grāmatu.
      Es skatījos, ka “Annai Kareņinai” ir vairāki tulkojumi, bet Vanaga veiktais bija vispieejamākais. Domāju, ka Tu Tolstoju mierīgi vari lasīt krieviski. Man līdz šim bija kaut kādi psiholoģiski aizspriedumi, ka tas varētu būt grūti un mokoši.

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies! Priecāšos, ja vēl kāds vismaz pamēģinās lasīt “Annu Kareņinu”. 🙂

      Tas “pusgadsimts” attiecas uz Jūlija Vanaga tulkojuma tapšanas laiku nevis pašu romānu. Šķiet, ka jaunāka tulkojuma mums nav un droši vien arī nevajag. Par tulkojuma veclaicīgumu laikam ir jāpiebilst, ka neko nezinu par literārās valodas īpatnībām dažādos laikos un pilnībā nevaru novērtēt visas tā nianses, bet bija interesanti, ka, piemēram, vārda “citādi” vietā tajā dažreiz pavisam mierīgi lietoja “savādāk”, ko šobrīd droši vien vairs nedara.

      Atbildēt
      1. IneseMaria

        Ak, skaidrs par to pusgadsimtu. 🙂

        Jā, daļēji piekrītu par tulkojumu. Jo īpaši, ņemot vērā mūsdienu steigu un atkārtota tulkojuma kvalitāti, kaut gan nenoliedzami būtu ļoti interesanti salīdzināt tulkojumus.

        Atbildēt
  2. Sibilla Raksta autors

    Jā, dažreiz der lietas tvert vieglāk. Pie tam nopietno un izsmeļošo rakstu par tēmu Tu jau biji ielikusi savā blogā. 🙂
    Vispār krievu portālos šitos labumus var atrast diezgan daudz.

    Сидят на скамейке в саду Анна Каренина, Родион Раскольников и Муму.
    Анна Каренина, задумчиво:
    – Все-таки мерзкий тип, этот Лев Толстой!
    Муму:
    – А Тургенев лучше, что ли?!
    Раскольников, нежно поглаживая топор:
    – А вот Федя Достоевский – молодец, молодец…!

    Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: Ļevs Tolstojs ”Anna Kareņina” « burtnīca

  4. Atpakaļ ziņojums: Lielā Lasīšana Top 100 | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s