Džordi Sjerra i Fabra „Kafka un ceļojošā lelle”

Džordi Sjerra i Fabra „Kafka un ceļojošā lelle”, Rīga: Pētergailis, 2011. gads, tulkojusi Lauma Jurševska, māksliniece Gita Treice (Jordi Sierra i Fabra, “Kafka y la muñeca viajera”, 2006.)

1522_kafka_un_celojosa_lelleŠogad sanāca daudz lasīt bērnu grāmatas – gan klusu pie sevis, gan skaļā balsī. Tās bija gan vairāk, gan mazāk aizraujošas, tā nu arī pirms svētkiem bibliotēkā izvēlējos kaut ko no šī gada Vecāku žūrijas plauktā ievietotās lasāmvielas – Džordi Sjerras i Fabras (kāds lielisks vārds rakstniekam) grāmatu „Kafka un ceļojošā lelle”. Autors ir kataloniešu izcelsmes spāņu rakstnieks un tādus lasīt nemaz tik bieži negadās. Grāmatai ir brīnišķīgs mākslinieciskais noformējums, Fabra tiek raksturots kā viens no lasītākajiem spāņu rakstniekiem un tā ir atzīta par labāko 2007. gadā spāniski izdoto darbu. Grāmatas pamatā ir stāsts par to, kā Kafka pastaigājoties pa Štiglicas parku sastop meitenīti, kura ir pazaudējusi savu iemīļoto lelli. Lai kaut kā viņu nomierinātu Kafka viņai sastāsta, ka lelle ir devusies ceļojumā un sūtīs viņai vēstules. Tā nu viņš trīs nedēļas ar to arī nodarbojas, ka lelles vārdā sacer vēstules.

Grāmatas uzstādījums bija interesants, bet godīgi jāatzīst, ka līdzīgi daudzām populārām un saslavētām grāmatām, tā lika vilties. Stāsts bija iepriekš paredzams un bez jebkādiem pārsteigumiem. Bērnībā šī grāmata mani noteikti būtu trakoti garlaikojusi. Lelles ceļojums un piedzīvojumi svešajās zemēs – tas vēl būtu jauki, bet tie bija aprakstīti maz un galīgi bez fantāzijas un izdomas. Taču atrisinājums ar lelles apprecēšanos man patiešām būtu licies reti tizls. Mani bērnībā lelles nekad īpaši nav saistījušas, tām piemīt kaut kas surogātisks, ar ko pieaugušie mēģina bērniem aizstāt īsto dzīvi. Leļļu vietā man bija daudz, daudz grāmatu. Tāpat onkuļi, kuri pievērš tik lielu uzmanību mazām meitenītēm, nav nekas simpātisks. Arī no pieauguša cilvēka skatu punkta bērniem domāts stāsts, kurā galvenā kulminācija ir apprecēšanās, liekas diezgan arhaisks. Tā arī nepalika skaidra grāmatas mērķauditorija. Mazo meitenei manī tā noteikti neuzrunāja. Par intelektuālu stāstu, kā vietām ir norādīts, to saukt būtu traki dīvaini. Acīmredzot kāds ir ieraudzījis nosaukumā vārdu Kafka un nospriedis, ka ar to ir gana, lai grāmatai piekārtu tik neatbilstošu birku. Pieaugušam cilvēkam tā ir pārāk primitīva lasāmviela, lai būtu saistoša.

„Kafkas un ceļojošās lelles” mākslinieciskais noformējums gan ir ievērības cienīgs, jo mūsdienās reti gadās redzēt grāmatu, kuras saturs ir tik saskaņots ar ilustrācijām, vāku un pat lapu tonējumu. Tiesa gan, bērnībā man šīs ilustrācijas nebūtu patikušas – atzīstos, ka tolaik mani saistīja princeses garās kleitās ar kuplām piedurknēm un bruņinieki baltos zirgos. Toties tagad man patika gan grāmatas formāts, gan bildes. Jāpiebilst, ka māksliniece ir visai interesanti un trāpīgi traktējusi grāmatā aprakstīto lelli – tā ir bērnišķīga, bet tajā pašā laikā valšķīga ar kāri atvērtu mutīti un gurdeni pievērtām acīm. Patiesībā ļoti atbilstoša stāstam par lielu onkuli un mazu meitenīti.

Es šo grāmatu pieskaitītu pie tipiskiem Koeljuveidīgiem izstrādājumiem, kas ir paredzēti „širpotrebam”. Paņemts kāds zināms stāsts, izmantots kāds populārs vārds, ik pa laikam iestarpināta kāda dziļdomīga frāze, piemēram, „Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā”. Nekā oriģināla.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s