Stīvens Kings, “Kerija” un vēdertīfa nēsātājas gēns

Stīvens Kings “Kerija”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012., no angļu valodas tulkojusi Santa Brauča (Stephen King, “Carrie”, 1974.)

Stīvens Kings ir labi pazīstams psiholoģisko šausmu stāstu (un ne tikai) rakstnieks. Lai gan neesmu pārāk liela Kinga mīļotāja, tomēr viņa darbus šad tad palasu. Priecē, ka pēdējos gados latviski ir tulkotas vairākas viņa grāmatas. Laika gaitā esmu savākusi gandrīz visus Kinga vietējos izdevumus, ieskaitot pat bēdīgi slavenos „ Nakts murgus”, kurus tā arī nekad neesmu spējusi izlasīt līdz galam. Dīvainā tulkojuma dēļ tas būtu pārāk liels izaicinājums.
„Kerija” ir pirmais publicētais Kinga romāns, bet ne pirmais sarakstītais. Tajā ir stāstīts par pusaudžu apsmietu un vajātu meiteni vārdā Kerija, kurai ir telekinētiskas spējas un neiedomājami šaušalīga māmule – sadiste ar reliģiski fanātiskām nosliecēm. Lai arī „Kerijas” sarakstīšanas laikā Kings bija iesācējs, tomēr jau šajā romānā ir jūtams viņa stāstījuma stils un prasme izpreparēt savus varoņus, lai pasniegtu tos lasītājiem uz paplātītes atvērtā veidā ar izvilktām iekšām. Es patiesi cienu Kingu par to, ka viņš nekad nesaudzē ne savus varoņus, ne lasītāju maigās jūtas. Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka stāsts beigsies traģiski un grāmatai cauri vijas tumša nolemtība, mums atliek vienīgi uzzināt kā tieši tas notiks. Grāmatā nav neviena pozitīva tēla un arī Kerija savā atriebībā ir baisa un mazliet nožēlojama. Kings visai pārliecinoši parāda arī Kerijas vajātāju psiholoģiju un mūsos mītošo tieksmi izolēt no sabiedrības atšķirīgos īpatņus, kurai pamatā ir elementāra bioloģiska nepieciešamība, kas nodrošina sugas izdzīvošanu. Psiholoģiskās šausmas vienmēr ir daudz reālākas un biedējošākas par visādiem muļķīgiem vampīriem un vilkačiem, kuriem sirds dziļumos tak neviens īsti netic.

Romānā vietām ir iestarpinātas avīžu ziņas, intervijas un it kā zinātniski notiekošā skaidrojumi. Tie gan ir grāmatas vājākais punkts un bez tiem noteikti varēja iztikt. Ja nākas lasīt patiesībai lāgā neatbilstošu hemofiliju izraisošā gēna darbības principu izklāstu (Kings pilnībā noklusē sieviešu XX un vīriešu XY  hromosomu pāru lomu tajā), tad grāmata krietni zaudē no savas burvības un pēkšņi pamani, cik daudz tajā visādu lažu (pilnīgi nesaistītu ar telekinēzi). Šāda žanra grāmatās es bez problēmām ņemu pretī vismistiskākos izskaidrojumus notiekošajam un man daudz labāk patiktu versija, ka Kerijā ir ieperinājies bībelisks ļaunais gars vai nojūdzies ārpuszemes izcelsmes bezmiesisks saprāts, nevis apziņa, ka autors man tagad grib uz ausīm uzkabināt kaut kādus zinātniski fiktīvus ģenētiskos makaronus. Tas apzinīgais un cītīgais cilvēks, kurš bija gatavojis skaidrojumus zemsvītras piezīmēm un acīmredzot nejauši (es ļoti ceru, ka nejauši) sajaucis vārdus gēns un patogēns (ziniet, tas nepavisam nav viens un tas pats, lai gan izklausās dikti līdzīgi), un līdz ar to pasaulei dāvājis tādu dīvainu jaunatklājumu kā „asimptomātisks vēdertīfa nēsātājas gēns” (goda vārds, tā tajā grāmatā ir rakstīts), situāciju padarīja tikai ļaunāku. (Iespējams, ka pseidozinātniskām fikcijām labāk vispār nevajag gatavot zemsvītras piezīmes un, apžēliņ, kā mums noderētu kāda vienkārša un saistoša grāmata par ģenētiku.) Bija arī citas muļķīgas neprecizitātes, bet visdrīzāk romāna nepilnības ir jānoraksta uz to, ka Kings tolaik bija tikai iesācējs un vēl nepievērsa uzmanību smalkākām detaļām. Neatceros, ka viņa vēlākajos darbos kaut kas tāds būtu manīts.

Nobeigumā gribu ieteikt „Keriju” izlasīt visiem, kam vēl nav sanācis iepazīties ar Kingu (viņa fani to sen jau būs izdarījuši). Tā ir kļuvusi par šausmu literatūras klasiku – aizraujoša, drūma un biedējoša – pat ar visiem ģenētiskajiem makaroniem, kurus mūsdienu izglītības sistēmas upuri visdrīzāk pat nepamanīs.