Jaunā gada sākumā laikam ir pavisam dabiski atskatīties uz aizgājušajā gadā notikušo, uzbužināt spalviņas un samērīties ar citiem grāmatu blogeriem ar izlasīto grāmatu plauktu metriem. Katram no mums ir savas vājības. Man, piemēram, patīk niekoties ar Excel tabulām, tāpēc varu precīzi pateikt, ka 2012. gadā esmu izlasījusi tieši 100 grāmatas un kopā 31451 lappusi. Nezinu, cik metri ietilpst 100 grāmatās, bet sakraujot tās visas kaudzē, noteikti varētu izveidot mazu dekoratīvu grāmatu eglīti, kurai galā uztupināt svecīti. Un, ak, šausmas – veselas 19 diennaktis pagājušajā gadā es esmu pavadījusi lasot un līdz ar to šajā laikā neesmu bijusi brīvi pieejama līdzcilvēkiem. Tā ja.
Patiesībā jau izlasīto grāmatu daudzums neko nenozīmē – ir bijuši gadi, kad izlasu tikai kādas 10-20, ir bijuši gadi, kad izlasu pat vairāk nekā Asmo. Tāpat ir skaidrs, ka visas grāmatas nekad neizlasīsi. Sāku pat apdomāt, kā no literārās cūkas visēdājas pārtapt par literāro ņergu, kas būtu mazliet izvēlīgāka attiecībā uz lietām, ar kurām piesārņot savas smadzenes. Un vai tas vispār ir iespējams? Stingra literārā diēta visdrīzāk kādā brīdī mani novestu pie slimīgās pārrīšanās ar lubenēm un detektīviem. Tomēr, lai kaut ko darītu lietas labā, ieviesu blogu – lai sāktu mazāk lasīt, bet vairāk domāt. Šajā gadā nekādu citu apņemšanos man nebūs.
Pavisam īsi par dažām grāmatām, kuras man patika gribu pieminēt īpaši:
Dorisa Lesinga „Zeltītā piezīmju grāmata” – man vietām gribējās ar autori kārtīgi pastrīdēties, bet vispār episks sacerējums, par sievietēm pagājušā gadsimta vidū.
Džons Lekarē „The Spy Who Came in from the Cold” – ļoti cilvēcīgs, drūms un traģisks spiegu stāsts.
Jans Kross „Profesora Martensa aizbraukšana” – pirmā iepazīšanās ar igauņu vēsturisko romānu autoru, tagad uz visu mūžu atcerēšos, kāda ir Faberžē uzvārda igauniskā izcelsme.
Pols Osters „Music of Chance” – negaidīti biedējošs stāsts par izvēli, brīvību un nespēju būt brīvam.
Johans Volfgangs Gēte „Vilhelma Meistara mācekļa gadi” – tik vecmodīgi, tik drausmīgi romantiski, bet lasot tik perfekti var izjust, ka cilvēki pēdējo gadsimtu laikā nav mainījušies un nav kļuvuši gudrāki ne par mata tiesu.
Terijs Prečets „Nation” – smieklīga, gudra un mazliet skumja grāmata par pasaules bojāeju.
Ļevs Tolstojs „Anna Kareņina” – absolūta klasika, bet vislabāk to ir izlasīt pašiem, nevis paļauties uz citu viedokļiem.
Džūljens Bārnss „The Sense of an Ending” – manā uztverē gandrīz perfekta grāmata.
Nu labi, jāatzīstas, ka ar prieku un interesi lasīju lielāko daļu no 2012. gada simtnieka, bet par visām rakstīt ir slinkums. Bet ar labu vārdu gribas pieminēt arī tādus autorus kā Jasunari Kavabatu, Kristoferu Išervudu, Hovardu Lavkraftu, Čārlzu Bukovski, Teodoru Dreizeru, Etgaru Keretu, Haruki Murakami, Ursulu Le Gvinu, Nilu Geimenu, Andrē Malro, Tomasu Hārdiju, Džonu Steinbeku, Viktoru Peļevinu, Čaku Palanjuku, Edvardu Vitmoru, Ulfu Ēriksonu. Un gan jau kādu piemirsu.
Ekselis apgalvo, ka pēc lappušu skaita visvairāk es pagājušajā gadā esmu lasījusi Lekarē, Murakami un Ļevu Tolstoju. Nav iemesla tam neticēt.
Labākie lasītie ceļojumu apraksti bija Elvitas Rukas un Aijas Bley grāmatiņas par 15 jukušajā avīm. Bet ņemiet vērā, ka es tās vērtēju ļoti subjektīvi. Tie ir stāsti par to, kas tagad notiek valstī, kurā es kādreiz dzīvoju. Vienu otru no aprakstītajām vietām atceros vēl no bērnības.
Labākās bērnu grāmatas bija Roba Regera un Džesikas Gruneres „Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas” un Narinē Abgarjanas „Манюня”. Grega dienasgrāmatām arī nebija ne vainas, bet negantās armēņu meitenītes un Emīlija mani aizrāva vairāk.
Lielākās vilšanās bija Elizabetes Kostovas „Gulbja nolaupītāji”, Kristīnes Ulbergas „Zaļā vārna”, Džīnas Ouelas „Alu lāča klans” un Levana Beridzes „Fora”.
Lielākā draņķība, ko izlasīju un, kas mierīgi varētu pretendēt uz nomināciju „Sliktākā metaforiskā grāmata par kukaiņiem” ir Dāvida Zafīra „Draņķa karma”.
Dīvaina sakritība, bet trīs grāmatām nosaukumā bija vārds Berlīne – „Atvadas no Berlīnes”, Berlīnes papeles” un „Berlīne, Aleksandra laukums”.
Pietiks par statistiku un cipariem. Nobeigumā grāmatu blogeru dāvanu saraksts, kurš izrādījās negaidīti interesants un daudzsološs un kuras noteikti gribu šī gada laikā izlasīt. Vēlreiz paldies dāvinātājiem!
No Lasītājas pavisam svaigā Heli Lāksonenas “Kad gos smei”.
No Doronikes mazliet provokatīvā Mjūrielas Bārberī “Eža elegance” un Dinas Rubīnas “На солнечной стороне улицы”.
No Ms Marii Vladimira Nabokova stāsti “The Stories of Vladimir Nabokov”.
No Evijas ļoti sirsnīgā grāmatiņa „Puķes Aldžernonam”
No Asmo jauka grāmatiņa angļu mēlē “Cocaine an unauthorised biography” Dominic Streatfeild.
Sibillas grāmatas 
Blogot, lai mazāk lasītu, bet vairāk domātu, ir labs sauklis. Un domāju, ka tā arī notiks. Vismaz man ir krietni samazinājusies vēlme pēc gr’matām – viendienītēm, kuras var izlasīt bez smadzeņu piepūles. Jo tikai pūloties kaut ko par tādu uzrakstīt, saproti, kas tas bijis īstenībā par draņķi.
Laimīgu jauno lasīšanas gadu :)!
Paldies! Blogošana, ja arī tiešā veidā neveicina domāšanu, vismaz palīdz mazliet pamainīt attieksmi pret lasīto un atvieglo grāmatu izvēli. 🙂
Man gan novērojams pretējs efekts, tik daudz daiļliteratūras kā pērn es nebiju sen lasījis. Bišķi jau tā zinātne non-fiction un populārzinātne piegriežas. Bet tik un tā tagad uz amazon izpārdošanām nopirku vēl kādas desmit populārzinātniskās grāmatas.
Tas ir tikai normāli, ka katram no mums ir atšķirīga pieeja lasīšanai un blogošanas efekti medz būt ļoti dažādi.
Un ar interesi gaidīšu jaunus populārzinātnisko grāmatu apskatus.
Par to izvēlīgumu, ir tā. Ja pāris mēnešus lasi tikai nopietnu literatūru, tad pēctam noraujies uz lubenēm un prostiem bojevikiem uz jebko. Galvenais, lai nebūtu jālasa nekas tāds, kas prasītu iedziļināšanos un koncentrāciju.
Jā, ir gadījies kādu laiku lasīt tikai kaut ko zinātnisku un pēc tam grāmatnīcā pie detektīvu plauktiņa gandrīz vai rokas sāk trīcēt. 🙂
Galvenais jau atrast sev piemērotu līdzsvaru starp nopietno un ne tik nopietno.
Lai gan Goodreads man diezgan labi patīk, es arī vairāk tomēr paļaujos uz Exseli.
Man tieši nesen tā saslavēja “Dranķa karmu”, tava nominācija tikai pastiprināja manu vēlmi izlasīt to grāmatu. 😀
Lai veiksmīgs gads gan lasīšanā, gan blogošanā, gan citās jomās! 😉
Paldies!
“Draņķa karma” vietām ir tīri asprātīga, gan jau lasīt būs interesanti, bet šitā ņirgāties par nabaga kukaiņiem, kas tak ne pie kā nav vainigi. Ai, ai! 😀
Man blogs ir veicinājis gan vairāk lasīt, gan vairāk domāt. Mja, Bārnss būs atkal jāpalasa.