„The Sense of an Ending” by Julian Barnes

Julian Barnes „The Sense of an Ending”, London:  Jonathan Cape, 2011.

Angļu rakstnieks Džūljens Bārnss trīs reizes iekļuva Bukera īslistē, bet nekad to nesaņēma. Acīmredzot viņam neatlika nekas cits, kā iespringt mazliet vairāk kā parasti un uzrakstīt tik brīnišķīgu romānu kā „The Sense of an Ending”, lai tas 2011. gadā bez mazākās šaubīšanās tiktu atzīts par Bukera balvas cienīgu darbu.

200px-The_Sense_of_an_EndingBārnss man patīk jau kopš pirmās iepazīšanās ar viņa darbiem („Pasaules vēsture desmit ar pusi nodaļās”) un patiesībā man ir vienalga, vai viņam tas Bukers ir vai nav, jo lasīšu tāpat. Un nez kāpēc par grāmatām, kuras patiešām patīk, ir grūti kaut ko sakarīgu uzrakstīt. Mulstu, stomos un virtuāli sarkstu. Un „The Sense of an Ending” jau arī ir pavisam neliela un neuzkrītoša grāmatiņa necilos, pelēcīgos vāciņos ar vēja nestām pieneņu pūkām virsū. Tā ir gaumīgi atturīga un tai nepiemīt nekas sensacionāls un kliedzošs. Tajā gandrīz nekas nenotiek, bet tomēr ir ietverts viss būtiskais, ko var pateikt par kāda cilvēka dzīvi.

„The Sense of an Ending” galvenajam varonim Tonijam Vebsteram jau ir pāri sešdesmit, dzīve pagājusi un tā nav bijusi īpaši aizraujoša vai spilgta. Tāda parasta dzīve, kāda tā ir gandrīz mums visiem – mācības, karjera, laulības, bērni, laulības šķiršana un pensija. Romāna pirmajā daļā viņš atceras savus skolas gadus un draugus, studiju laiku, savu pirmo mīlestību Veroniku, šķiršanos no viņas, savu laulību, attiecības ar meitu. Tad pavisam negaidīti Tonijs saņem mazliet dīvainu mantojumu un grāmatas otrajā daļā mēģina saprast, kas tolaik īstenībā notika, cik daudz var paļauties uz savām atmiņām, cik tālu sniedzas cilvēka atbildība par citu likteņiem, vai notikušajā ir kādas likumsakarības vai arī tas ir tikai bezgalīgs, haotisks juceklis. Jebkura un pat visikdienišķākā dzīve ir pilna ar nevienam neatbildamiem jautājumiem un jebkuram pienāk brīdis, kad ir skaidrs, ka viss ir pagājis un nekas, pilnīgi nekas vairs nav maināms.

„The Sense of an Ending” ir negaidīti piezemēta un ikdienišķa grāmata, tomēr Bārnss spēj visparastākajam stāstam piešķirt tādu dziļumu, ka vai elpa aizraujas. Tas ir gandrīz vai perfekts romāns, tajā nav nekā lieka un tajā pašā laikā nekā netrūkst. Katram teikumam, katrai detaļai ir sava nozīme un jēga. Tajā nav nekādas liekvārdības, valoda ir askētiska, bet viss tiek pateikts. Tas ir apcerīgi rimts un tomēr saistošs. Jā, jā, es labi apzinos, ka krietna daļa lasītāju nogarlaikosies līdz bezsamaņai jau pirmajās divdesmit lappusēs, kādam tā šķitīs pārāk distancēta vai atgādinās intelektuālu savārstījumu. Un tomēr, manuprāt, „The Sense of an Ending” ir tik sakarīga un tik skaisti uzrakstīta, ka lasot var gandrīz vai apraudāties no prieka, ka kāds spēj radīt tādas grāmatas.

Vai lasīt Bārnsu – par to katram ir jātiek skaidrībā pašam. Viņš ir izcils rakstnieks, bet ne visiem derēs.

But time…how time first grounds us and then confounds us. We thought we were being mature when we were only being safe. We imagined we were being responsible but we were only being cowardly. What we called realism turned out to be a way of avoiding things rather than facing them. Time…give us enough time and our best-supported decisions will seem wobbly, our certainties whimsical.

Sometimes I think the purpose of life is to reconcile us to its eventual loss by wearing us down, by proving, however long it takes, that life isn’t all it’s cracked up to be.

There is accumulation. There is responsibility. And beyond this there is great unrest.

Sisyphus domas par grāmatu var lasīt šeit.

9 thoughts on “„The Sense of an Ending” by Julian Barnes

  1. doronike

    Bārnss ir pārdomu vērts, var arī pastrīdēties, bet vērtīgi.
    Vai nav tomēr skumji, ka par tik lielisku rakstnieku jāsaka, ka viņš var visiem nederēt? Dažreiz tik ļoti gribas atmest toleranci un drusciņ pasludināt no ziloņkaula torņa.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Es to nedomāju sliktā nozīmē, vienkārši ar izciliem rakstniekiem dažreiz ir grūti saprasties, jo viņi bieži vien stāv pāri manas sajēgas līmenim. Gan jau citiem lasītājiem arī tā kādreiz gadās.
      Pie tam “The sense of an Ending” ir ļoti skumja grāmata, pieļauju, ka dažiem cilvēkiem tā vienkārši var likties lieks gruzons jau tā nomācošajā dzīvē. 🙂

      Atbildēt
      1. doronike

        Es tagad pūlos atcerēties izcilu rakstnieku, kuru man ir bijis grūti saprast, bet kaut kā nesanāk. Man ir bijis slinkums domāt, nav bijis laika iedziļināties, attiecīgā noskaņojuma, bet tomēr izcilība zināmā mērā ir spēja piekļūt jebkuram lasītājam, kurš vēlas saprast. Izcilā darbā katrs spēs atrast kaut ko sev. Ja tā nav, tad tādi darbi netop izcili, jo tiem nav lasītāju.

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Man šad tad gadās kaut kur aizķerties. Piemēram, vairākas reizes vairāku gadu laikā apzinīgi mēģināju lasīt Gintera Grasa “Skārda bungas” un man tā grāmata drausmīgi riebās, līdz vienā brīdī tikpat pēkšņi drausmīgi iepatikās. 🙂

          Tomēr bieži vien var lasīt viedokļus, ka cilvēkiem nav paticis Tolstojs, Dostojevskis, Markess un vai tā pati Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”, kas, manuprāt, ir skaista, vienkārša un izcila literatūra. Tāpēc gribas domāt, ka kāds rakstnieks vienkārši var nebūt piemērots pilnīgi visiem.

      1. Sisyphus

        Nē, es netektu, ka baidos no drūmuma, vai apziņas, ka notiekošais ir neizbēgams. Mani drīzāk māc spēcīgas bažas, vai Barnes spēj rakstīt arī savādāk, vai cti viņa darbi nav vienveidīgi. Bet to uzzināt laikam var vienīgi lasot.

        Atbildēt
  2. Atpakaļ ziņojums: Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-maijs) | burtkoki

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s