Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis „Leišmalīte”

Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis „Leišmalīte”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.

Sen nebiju kādu grāmatu lasījusi ar tādu aizrautību kā „Leišmalīti”. Sajūtas bija kā bēniņos uzrokot lielu kasti ar sen aizmirstām bērnības rotaļlietām, veciem dokumentiem, nodzeltējušām avīzēm, salauztiem sadzīves priekšmetiem, izbalējušām fotogrāfijām, neizprotamām vajadzībām lietotiem instrumentiem, vecmāmiņas iesvētību kleitu, notrūkušām pogām, brošētām grāmatām vecajā drukā un lērumu putekļu. Sāc tajā visā rakties, aizdomājies, kādā brīdī saproti, ka ir būts visos aprakstītajos pagastos, ka ir zināmi negaidīti daudzi no aprakstītajiem cilvēkiem. Un Latvija vispār ir ļoti maza, lai kā arī visu laiku gribas tai aiz ausīm pievilkt klāt visu pārējo pasauli. „Leišmalīte” lasot atsauca manā laiskajā atmiņā gadu gaitā piemirstas lietas un dīvainus piedzīvojumus sensenos laikos pierobežā. Pēc nesen lasītā Bārnsa prāta stūrītī gruzdēja doma par mūsu atmiņas neuzticamo dabu un tās ietekmē „Leišmalīte” ieguva maigus un miglaini dūmakainus, vietām mītiskus, bet visai nenoteiktus apveidus. Un, jā, vēsture nav tikai uzvarētāju meli un zaudētāju pašapmāns, lai gan arī to grāmatā netrūkst. Bet lai nu tas paliek. Daudzi lakoniskie nostāsti mani valdzināja un ļāva iztēlei atlaist bizes.

Muižā Spacirnajas mežā bijis arī aļņu dārzs, no tiem aļņiem slaukuši pienu. Bet muižniekam Pšezdzeckim te būrī mitis iespaidīgu izmēru krupis, tas reiz ziemā nomiris, un tad muižnieks uzcēlis strūklaku ar krupi, iespējams no bronzas vai kristāla; Ligita stāstīja, ka tas joprojām varētu būt dīķa dibenā, ūdenslīdējs taisoties dīķi izpētīt.

 „Leišmalītes” autori ir mēģinājuši šajā grāmatā aptvert neaptveramo – visu Lietuvas pierobežu. Saprotams, ka to reāli izdarīt pilnībā nav iespējams, bet grāmatā ir ieguldīts fantastisks darbs – savāktas fenomenālas vēstures liecības un biogrāfiski dati par ievērojamiem cilvēkiem, kas nākuši no šīm vietām, aprakstīti pierobežas pagasti, to dabas īpatnības, muižas, baznīcas un skolas, šī brīža situācija, satikti un iztaujāti neskaitāmi vietējie cilvēki, apkopots lērums faktu, iekļauti vietējie nostāsti, teikas un leģendas.

Apžēliņ, kā man patīk šīs teikas. Te viena no Eglaines skolēnu pierakstītajām

Kādam Miķelim Tolstunam naktī Jagžas purvā ratos iekāpuši divi kaili zēni, pabraukuši nedaudz un atkal iebriduši purvā, Tolstuns tā pārbijies, ka pēc nedēļas nomiris (stāstītājs A.Voitāns).

„Leišmalīte” ir glīti strukturēta telpā – tā sākas pie jūras un beidzas pie Baltkrievijas. Vietām tomēr gadās sāņus izrāvieni un arī telpiski pārrāvumi. Daži pierobežas pagasti ir arī pilnībā apieti, piemēram, Gailīšu, Ceraukstes un Brunavas. Lasot ir ļoti interesanti pasekot līdzi tam, kas autoriem ir šķitis nozīmīgs un ko viņi ir ignorējuši. Paralēli telpai autori klejo līdzi arī valodai un tās izloksnēm. To īpatnības vietām mainās katra pagasta robežās un ir bijuši valodnieki, kuri pēc pāris teikumiem varējuši noteikt, no kura pagasta cilvēks ir nācis.

Attiecības ar laiku „Leišmalītē” ir daudz kaprīzākas un nenoteiktākas nekā ar telpu, jo pirmie materiāli grāmatai ir sākti vākt jau astoņdesmitajos gados un tajā iekļautie teksti ir ļoti dažāda vecuma. „Leišmalīte” ir savdabīgs laika nospiedums tekstā, gluži kā senas papardes atveids akmenī. Tās lasīšana ir saistoša iespēja ceļot laikā un atcerēties, kā šajās vietās izskatījās pirms desmit gadiem un saprast, cik ātri un cik dažkārt negaidītos virzienos tās ir mainījušās pēc tam.

„Leišmalīte” ir atkal satikšanās ar Imantu Ziedoni un viņa prāta brīvajiem un neierobežotajiem atvēzieniem, kas mūs no pavasarīga kviešu lauka var tūlīt pat pievērst kvanta teledeportācijai vai Atvudas distopijām. Rimants tekstos ir rimtāks un sakārtotāks, brīžiem lasītāju galīgi nobliež ar faktiem un citātiem.

Grāmatā ir daudz fotogrāfiju – gan pašu autoru bildētas, gan Andra Eglīša niansētās ainavas.

Protams, vietām bija amizanti palasīt cik mīlīgi naivas ir pilsētnieku domas par laukiem, mazliet pašironijas tur būtu nācis par labu. Saprotams, ka lielais faktu apjoms ir grūti rediģējams, bet vietvārdu pareizrakstībai varēja pievērst lielāku uzmanību. Dienvidsusēja neapšaubāmi ir traki sarežģīts vārds, kuru pareizi nodrukāt grāmatā ir augstākā pilotāža. Bet kāpēc, piemēram, nabaga Toseli jāpārsauc par Doseli vai Kumbuļi par Kombuļiem? Lasīšanu sarežģīja arī vietām samainīti personu uzvārdi, dīvaini skaitļi un sajauktas lappuses, kas visam piešķīra vieglu nevīžīguma sajūtu un prātā iesvēla nelielas šaubas par faktu patiesumu.

Dažos teikumos nav iespējams dot kaut nelielu priekšstatu par šo grāmatu. Tomēr nobeigumā jāpiebilst, ka „Leišmalīte” ir ļoti vajadzīga grāmata. Mums pašiem vajadzīga un arī cilvēkiem tur pierobežā –  ārpusē no lielākā vairuma ikdienas.