Mihals Vīvegs „Suniski pasakainie gadi”

Mihals Vīvegs, „Suniski pasakainie gadi”, Rīga: Mansards, 2012., no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, (Michal Viewegh, «Báječná léta pod psa», 1992).

Čehiem gan veicas ar rakstniekiem, kuri ir apveltīti ar labu humora izjūtu. Viņiem ir ne tikai Čapeks un Hašeks, bet arī Mihals Vīvegs. Bet labi vien, ka ir. Labu un smieklīgu grāmatu nekad nevar būt par daudz.

Suniskai„Suniski pasakainie gadi” ir tāds negaidīti kucēnisks un līksms čehu nosaukuma «Báječná léta pod psa» latviskojums, kuru citi gan tulko kā „labākie gadi – sunim zem astes” vai tamlīdzīgi. Romāns ir viens no pirmajiem Vīvega darbiem un stāsta par visai kolorītas ģimenes dzīvi sociālistiskajā Čehoslovākijā laikā no sešdesmito gadu sākuma līdz deviņdesmitajiem. „Suniski pasakainie gadi” tika izdoti 1992. gadā, tātad autors romānu ir sarakstījis neatejot pārāk tālu no sociālistiskās ikdienas jaukumiem. Grāmatas galvenais varonis ir zēns vārdā Kvido, kura gaitām varam sekot jau sākot ar atrašanos rembrantiskā noskaņā aptumšotajā mātes dzemdē. Viņš ir ļoti inteliģents embrijs, tāpēc grūtniecība viņam ir grūti pārciešamas laiks.

Varbūt tu tomēr vari vismaz iztēloties, cik briesmīga garlaicība ir šīs apmēram divsimt septiņdesmit mats matā vienādās dienas, kuru laikā jau atmodinātā apziņa ir notiesāta uz bezdarbīgu raudzīšanos augļa ūdenī, reizumis laiski iesperot pa vēdera sienu, lai tie tur, augšā, neceltu lielu paniku.

Kā jau pienākas intelektuālam tēlam, viņš piedzimst Beketa izrādes laikā un paaugoties cītīgi turpina kaitināt apkārtējos ar savu uzvedību. Pārējā ģimene ir tikpat izteiksmīga un savās izpausmēs krāšņa, ieskaitot visus vecvecākus, trīs viļņpapagailīšus un suni. Tā viņi pārdzīvo padomju tanku ienākšanu Prāgā, kuru mazajam Kvido izskaidro kā filmas uzņemšanu. Tad pārceļas uz nomaļo Sāzavu, kur vecāki strādā stikla rūpnīcā (čehu stikls tolaik, ziniet, bija nopietns socvalstu trauku tirgus zīmols), piedzīvo gan straujus pacēlumus, gan tikpat reibinošus kritumus.

Mūsdienās bieži iznāk saskarties ar cilvēkiem, kuri idealizē padomju okupāciju un ar klusiem, žēliem šņukstiem lupatiņā atceras lētās desas, zemos komunālos rēķinus un smuki cenzēto, bet toties šķīsto un labi saprotamo literatūru. Skaidrs, ka arī tagad apkārt nav baigā avene, bet mums vismaz ir dota lieliskā iespēja savu dzīvi salaist ķīselī pašiem, nevis ļaut, lai par to parūpējas vienīgi citi. Protams, diez vai „Suniski pasakaino gadu” lasīšana kādam mainīs iluzoro priekšstatu par saulaino pagātni. Tomēr Vīvegs ar visai ikdienišķu stāstu par vienas ģimenes ikdienu biedējoši precīzi, bet tajā pašā laikā ne uz brīdi nezaudējot humora izjūtu, atklāj sociālistiskās iekārtas pilnīgo bezjēdzīgumu, nesavietojamību ar veselo saprātu, cilvēcīguma sagrāvi un pastāvēšanu, kas iespējama tikai balstoties uz piespiedu metodēm un vispārēju sadzīves paranoiskumu. Absurds Vīvega romānā nav poza vai spēle, vai tikai māksliniecisks paņēmiens – tā ir dzīve, kāda tā bija. Romānā nav gandrīz nevienas epizodes, kurai nebūtu iespējams noticēt, ka kaut kas līdzīgs nav noticis īstenībā. Daudzās sakritības detaļās ar piedzīvoto realitāti ir nelāgi trāpīgas (ak, kāpostu kotletes un vecmāmiņas brauciens uz Jaltu).

Romāns pēc uzbūves ir vienkāršs, paralēli ikdienišķiem stāstiņiem jau pieaugušais galvenais varonis diskutē ar redaktoru par iecerētās grāmatas saturu, vietām pieslēdzas arī citi ģimenes locekļi ar savu viedokli, kā tas bija vai nebija. Galu galā Kvido nonāk pie loģiska slēdziena – Romāns, tas esmu es!

Tulkojums lasīšanu netraucēja. Nu savvaļas tūristi gan bija līdz šim nedzirdēti zvēri, bet varbūt, ka tā arī bija domāts.

Vispār „Suniski pasakainie gadi” atsauca atmiņā daudzus bērnības murgus, bet negaidīti vieglā un humoristiskā formā, tomēr tajā pašā laikā neizvairoties no pagātnes traģisma un neidealizējot pagājušos laikus.

10 thoughts on “Mihals Vīvegs „Suniski pasakainie gadi”

    1. Sibilla Raksta autors

      Kamēr bija dzīvs Vinifreds Kraučis, par čehu tulkojumu iztrūkumu nevarēja sūdzēties. Tagad gan tie pamazām kļūst par retumiem.
      Mazliet brīnos, ka Vīvegu neviens neiztulkoja agrāk. Viņa aprakstītā pieredze ir diezgan līdzīga ar mūsējo.

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Ak, tātad gandrīz divdesmit gadi no tulkošanas līdz izdošanai.
          Bet par Vīvegu Jums paldies. Viens no pēdējā laika lielākajiem pārsteigumiem. Un bez tādām grāmatām mēs ļoti ātri aizmirstam savu pagātni.

  1. Atpakaļ ziņojums: Grāmatas, par kurām es neuzrakstīju blogā. Pirmā daļa. | Andris lasa

  2. Fledis

    Tā kā lasīju tūlīt pēc “…dvēsles inženiera…”, tad sanāca tomēr drusku vilšanās- humora ziņā. Stāsts labs, tomēr ne tuvu tik humorīgs kā varētu sagaidīt pēc anotācijas. Iespējams, ka “suns aprakts” tur, ka “Inženierī” jūtams, ka autors/personāžs notiekošo lielā mērā jau toreiz- notikšanas brīdī- uztver ar zināmu humoru vai ironiju. Šiem tēliem viņu dzīve nekāda jautrā vis nešķiet. Izmisuma gan netrūkst. Un- no šodienas viedokļa- bezjēdzību arī. Protams, ka viņi centās ar visu tikt galā labākā iespējamā veidā. Tā jau tas bija. Bet ne “humorīgi”.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s