Karena Bliksena „Ziemas pasakas”

Karena Bliksena, „Ziemas pasakas”, no dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 2011., (Karen Blixen. Vinter-eventyr. 1942.)

 

ziemas pasakasKarena Bliksena ir visai interesanta personība. Dāņu aristokrāte, kurai reiz bija ferma Āfrikā, Ngonga kalna pakājē. Niknuma uzplūdā Bliksena esot ar pātagu aizdzinusi lauvu, kas uzbrucis pajūga vēršiem. Ikdienā viņa ir pārvaldījusi kafijas plantāciju, ārstējusi vietējos iedzīvotājus, pieradinājusi antilopes un atbilstoši mūsdienu izpratnei ir bijusi visīstākā rasiste. Kurš gan tagad lai tiek skaidrībā, kas viņas biogrāfijā ir patiesība un kas ir tikai mīts. Un vai tas vispār vajadzīgs.

Mums ir paveicies, ka Bliksena ir samērā daudz tulkota latviešu valodā, sākot ar „Septiņiem romantiskiem stāstiem” 1996. gadā. Atceros, kā mani tolaik savaldzināja šī grāmata, bet cik pamatīgi aplauzos, kad mēģināju to ieteikt izlasīt arī citiem, jo nevienam nepatika Bliksenas vecmodīgais rakstības stils un stāsti, no kuriem normāls cilvēks neko lāgā nevarot saprast. „Ziemas pasakas” pēc stāstījuma manieres ir ļoti līdzīgas „Septiņiem romantiskajiem stāstiem” un Bliksena ir sev uzticīga – tās nav gluži pasakas, ne visu stāstu darbība notiek ziemā un viņa raksta tā, it kā vēl joprojām dzīvotu 19. gadsimtā un nekas nebūtu mainījies.

„Ziemas pasakas” ir brīnišķīgs, filigrāni izstrādāts stāstu krājums, sarakstīts ļoti skaistā valodā. To caurvij stāstu varoņu nolemtība un samierināšanās ar likteni. Tomēr kāpēc tik bieži nākas dzirdēt, ka Bliksenu ir grūti lasīt un vēl grūtāk saprast. Vienā no stāstiem viņa pati pievēršas rakstnieka un lasītāja attiecībām.

Visās cilvēku attiecībās ir kas briesmīgs un ļauns. Bet mākslinieka attiecības ar publiku ir vienas no briesmīgākajām un ļaunākajām. Jā, tās ir tik šausmīgas kā laulība.

Bliksenas stāstos ir kaut kas pārpasaulīgs. Viņa nevis vienkārši raksta, bet rakstot rada savu pasauli, kura ir pašpietiekama un kurā valda savi likumi un savi noteikumi. Tā neatbilst mūsdienu lasītāja realitātei, tā ir pretrunīga ar īstenību, bet tas nepavisam nenozīmē, ka šajos stāstos nevar atrast  patiesību – tāpat kā nepatiesību arī.

„Ziemas pasakās” radītā pasaule ir distancēta no lasītāja, mums ir atļauts tajā ielūkoties, bet vienmēr kaut kur ir atstāta vieta kādam noslēpuma, kaut kas nav pateikts līdz galam un kaut kas ir atstāts lasītāja iztēlei

Bliksenas izteiksmes stils ir smagnējs, valoda majestātiska un vecmodīga. Stāstos ir daudz paradoksu, metaforu un atsauču uz Bībeles stāstiem. Lasot Bliksenu nākas nedaudz iespringt un arī tad viņa pārlieku neatklājas. Iespējams labāk viņas tekstus ir izbaudīt tiem vienkārši ļaujoties, jo Bliksenas valoda ir skaista un gleznaina. Bliksenas stāsti ir kā mākslas darbi, tekstā notverts laika mirklis bez sākuma un beigām, gluži kā glezna.

Īsi sakot, patiesībā katrs mākslas darbs reizē ir gan sevis idealizācija, gan karikatūra, izkropļots sevis attēls! Un publika ir tā, kas ik mirkli izlemj, kurš no abiem tas būs. Kad darbs aizkustina un satrauc publikai sirdi tiktāl, ka tas, lepnuma un satricinājuma asarām plūstot, tiek pasludināts par šedevru, tad tas kļūst par to, kāds tas taču vienmēr ir bijis, – par šedevru. Kad darbs tiek noliegts kā vājš un bezvērtīgs, tad ņirdzīgs parādās tā karikatūras vieplis, tajā pašā mirklī tas kļūst tāds, kāds tas vienmēr bijis, – vājš un bezvērtīgs. Bet, kad publika nevēlas uz to skatīties, kad nemaz negrib lasīt manu grāmatu (…), tad tā ir pazudusi, tad tā nemaz vairs nepastāv.

Tāda nu tā Bliksena ir. Var viņu pieņemt un var arī nepieņemt. Lasot viņas stāstus, neviļus nāk prātā cita dāņa Hansa Kristiāna Andersena skumjās un smeldzīgās pasakas. Bliksenas ietekme vietām ir jūtama Pētera Hēga darbos, īpaši tajos brīžos, kad savukārt viņš savos stāstos pārkāpj realitātes robežas.

No „Ziemas pasakām” neapšaubāmi šedevrs ir „Skumju druva”. Es ieteiktu izlasīt arī „Alkmēni” un „No Dānijas senatnes”. Tā ir smalka un daudzslāņaina grāmata, tajā katrs lasītājs var atrast kaut ko sev būtisku. Tomēr, ja grāmatas vērtējat galvenokārt pēc tā, cik viegli tās lasīt un cik tās saprotamas, tad Bliksena vienkārši nebūs jums piemērota rakstniece – ja nu no pārliekas piepūles kādam uzsprāgst smadzenes.

Labs apraksts par „Ziemas pasakām”, kuru iesaku izlasīt, ja interesē Bliksenas darbi, ir Doronikes blogā.

2 thoughts on “Karena Bliksena „Ziemas pasakas”

  1. doronike

    Oi, tu arī 🙂 Tai laikā, kad Bliksena latviski iznāca pirmoreiz, man viņa arī šķita pasmaga, bet vecums nenāk viens un iemāca tekstu baudīt, nevis tikai auļot pa lapām.
    “Skumju druva” mani īstenībā bišku satrieca, jo tradicionāli viss notiekošais tiktu vērtēts nosodoši, kā kunga patvaļa pār kalpu, bet Bliksena to pavērsa no pavisam cita skatu punkta – nezinu, vai īstā, bet ļoti negaidītā.(Bet Alkmēni es līdz galam nesapratu).
    Bliksena tiešām ļoti interesanta personība, vajadzēs par to viņas Āfriku arī palasīt.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Kaut kā sagadījās nesen to paņemt bibliotēkā. 🙂
      Āfrikas stāsti ir atšķirīgi no šiem. Tur vairāk visādi apraksti un novērojumi par iedzimto dzīvi. Bet bez Āfrikas Bliksena visdrīzāk nebūtu tā, par ko viņa kļuva. Droši vien esi redzējusi Polaka filmu par viņu ar Merilu Strīpu galvenajā lomā. Tā filma nemaz nav līdzīga grāmatai “No Āfrikas dziļumiem” un droši vien Strīpas varone Bliksenai ne tik. 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s