When Will There Be Good News? by Kate Atkinson

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson, Great Britain: Doubleday, 2008.

imagesDeviņdesmitajos gados „Kontinents” (droši vien aiz kaut kāda pārpratuma) izdeva Keitas Atkinsones pirmo grāmatu „Neredzamo stundu muzejs”. Tā man ļoti patika un jāatzīstas, ka es mazliet sabēdājos, kad izlasīju, ka Atkinsone ir mainījusi žanru un tagad normālu romānu vietā raksta detektīvus. Pirmās divas grāmatas no sērijas par privātdetektīvu Džeksonu Broudiju („Case Histories”, „One Good Turn”) 2008. gadā Silvijas Brices tulkojumā tika izdotas arī latviski. („Lietu vēsture”, „Kur ir, tur rodas”). Kā zināms, visas nelaimes šajā pasaulē ceļas no salīdzināšanas un diemžēl Atkinsones pirmajam romānam, par kuru viņa savulaik pelnīti saņēma Vitbreda balvu, tās patiešām nestāvēja klāt. Tomēr grāmatas nepavisam nebija sliktas – it sevišķi „One Good Turn”, tāpēc es nolēmu lasīt arī turpinājumus stāstiem par Džeksonu Broudiju.

Par laimi Keita Atkinsone, kura dzīvo Edinburgā (tā nu ir viena ar detektīvromānu rakstniekiem un noziedzniekiem apsēsta pilsēta) neraksta klasiskos detektīvus, kuros svarīgākais ir izmeklēšanas process ar dedukciju, indukciju un sazin ko vēl. Viņas romāni vispār neatgādina detektīvus, tajos daudz lielāka vērība ir pievērsta tēliem, to savstarpējām attiecībām un parasti visai virtuozi savērptajam sižetam ar daudziem negaidītiem un neticamiem pavērsieniem. Atkinsones aprakstītie noziegumi ir vienkāršāki par vienkāršu. Tā arī šī grāmata ar tik optimistisko nosaukumu sākas ar asiņainu slaktiņu labības laukā, kad kāds psihs (ja kas, tiesa viņu atzīst par pilnīgi normālu, ko gan tādu ir jāizdara, lai tevi atzītu par nenormālu?) ar nazi noslepkavo veselu ģimeni – māti un divus bērnus. Izglābties izdodas tikai trešajam bērnam – sešgadīgai meitenītei. Romāna darbība norisinās trīsdesmit gadus pēc tam. Lai gan slepkavīgajam psiham ir piespriests mūža ieslodzījums, viņu par labu uzvedību tagad no cietuma atbrīvo.

Romānā mēs atkal satiekam jau no iepriekšējām grāmatām labi pazīstamus personāžus – bijušo privātdetektīvu Broudiju, kurš kā parasti iekuļas pārdabiska rakstura nepatikšanās ar aitām, vilcieniem un sievietēm. Nelaimes viņam seko pa pēdām un viņa pasaule ir visai neomulīga vieta.

He didn’t like her taking the Tube, he didn’t like anyone taking the Tube any more. Fires and accidents and suicide bombers and police marksmen and nutters who could send you falling under a train with just a quick prod in the back.- the Undergraund was fertile place for disaster.

Arī policijas inspektore Luīze Monro vēl joprojām izmisīgi mēģina pasargāt sievietes un bērnus no apkārt klīstošiem psihiem vai vienkārši idiotiem ar lielām mašīnām. Dažreiz tas pat izdodas, bet par to nākas maksāt dārgi. Nāve ir viņas ikdienas darba sastāvdaļa. Viņas pasaule izskatās vēl drūmāka nekā tā, kurā mitinās Broudijs.

Laika posmā starp iepriekšējo grāmatu un šo Džeksons un Luīze ir pamanījušies apprecēties, bet, protams, ne jau viens ar otru. Tā nu mēs uzzinām arī visas viņu laulības dzīves peripetijas, kas man tomēr šķita garlaicīgākās šīs grāmatas lappuses.

Romānā darbojas arī vairāki citi izteiksmīgi varoņi – bārene Redžija (es labi saprotu, ka tik sakarīgi pusaudži var eksistēt vienīgi rakstnieku iztēlē, nevis realitātē, tomēr man viņas tēls vienalga patika) viņas kriminālais brālis un slaktiņā izdzīvojusī Džoanna.

Tāpat kā iepriekšējos Atkinsones romānos arī šajā sižets ir izveidots eleganti – visas neticamās sakritības un it kā nejaušās detaļas beigās jauki saliekas pa vietām. Līķu ir patiešām daudz, mēģināju saskaitīt – brr, ļoti daudz. Iespējams, ka pat vairāk nekā abās iepriekšējās grāmatās kopā. Autorei ir asa mēle, skats uz dzīvi ironisks un savdabīga, ļoti melna humora izjūta. Es pat teiktu, ka rakstniecēm neierasti melna – vietām pat ļauna un robežojas ar diskomforta sajūtu. Romānā vispār ar varoņiem visu laiku notiek pārsvarā sliktas lietas, tuvinieki mirst viens pēc otra. Būt vienīgajam izdzīvotājam slaktiņā ir nepanesami smagi. Iespējams līdzīgi kā Laikai kosmosā.

‘Laika’, she would say, ‘the first dog in space. She died of heat and stress after a few hours. She was rescued from an animal centre, she must have thought she was going to a home, to a family, and instead they sent her to the loneliest death in the world. How sad.’

It kā jau romānā ir dota cerība, ka ir iespējama dzīve arī pēc tam, kad viss ir zaudēts, tomēr viena no atziņām ir – ja ar tevi kādreiz ir noticis kaut kas šausmīgi slikts, tad tu nepavisam neesi pasargāts no tā, ka tas notiks vēlreiz. Saprotams, ja ar tevi nekas slikts līdz šim nav noticis, tāpat neesi ne no kā pasargāts. Pēc grāmatas izlasīšanas bezmaz sāc atskatīties pār plecu – vai arī tev pakaļ rātni netipina ļauni smīnošās likteņa dievietes.

„When Will There Be Good News?” lasīju angliski – un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu iepriekšējo romānu tulkojumi. Vienkārši citu variantu nebija. Vispār ar manām ne pārāk labajām angļu valodas zināšanām to lasīt bija negaidīti grūti. Romāns ir piebāzts ar neskaitāmām literārām un popkultūras atsaucēm, latīņu teicieniem, kaut kādu sasodītu dzeju aizvēsturiskā angļu valodā, dažiem skotismiem un frāzēm spāņu un franču valodā. Un nekādu tulkojumu vai paskaidrojumu (varētu padomāt, ka viņi visi GB ir studējuši klasiskās valodas un angļu literatūras vēsturi). Tāpēc lasot ļoti daudz ko ignorēju, jo citādi process būtu nežēlīgi ievilcies. Tomēr lasot oriģinālu, ir vieglāk pamanīt arī daudzās, jaukās atsauces uz kino, piemēram, klasiskajiem amerikāņu vesterniem Broudijam veltītajās nodaļās, kas latviskajā tulkojumā iespējams pazustu bez pēdām. Tagad vismaz bija labi saprotams, kāpēc nodaļa, kuras darbība notiek naktī, saucas „High Noon”. Savukārt bez vecākiem palikušās Redžijas nodaļas ir pilnas ar atsaucēm uz antīkajām traģēdijām un Dikensu – pieļauju, ka bez tādām angļu literatūrā rakstīt par bāreņiem vienkārši nav piedienīgi.

Lai arī romāns ir tālu no pilnības, kā detektīvs tas man patika tīri labi. Vienīgi tā pirmā daļa varēja būt īsāka – ne tik stiepta un saraustīta. Es droši vien lasīšu arī nākošo grāmatu par Broudiju – „Started Early, Took My Dog”. Kā noprotams, viņš tajā tiek vismaz pie suņa. Tas izklausās cerīgi.

2 thoughts on “When Will There Be Good News? by Kate Atkinson

  1. doronike

    Atknsones pirmā grāmata man ir viena no mīļākajām, bet katra nākamā (kas latviski) ir likusi nedaudz vilties. Bet tikai nedaudz, jo Broudijs tomēr ir spēcīgs tēls. Droši vien šī grāmata arī būs jāizlasa, jo krietnu brīdi jau plauktā marinēju to nākamo par suni. Vai arī jālasa uzreiz par suni.
    Es lasīju, ka Bricei tulkojumi nav viegli nākuši, viņa ir pat kontaktējusies ar pašu Atkinsoni. Toreiz man tas šķita nesaprotami, jo latviski jau, protams, viss bija eleganti.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, es lasot ik pa brīdim ar klusām žēlabām atcerējos par jaukajiem, viegli lasāmajiem Brices tulkojumiem iepriekšējām Atkinsones grāmatām. 🙂
      Lai gan nezinu, kāds ir angliskais teksts pirmajās sērijas grāmatās, šajā tas nu ir kaut kas detektīvromānam diezgan neraksturīgs un specifisks (bet jāņem vērā, ka neesmu spēcīga angļu valodā). Nevaru iedomāties, kā to būtu iespējams adekvāti pārtulkot latviski nepazaudējot daudzās atsauces un kontekstus. Kaut vai visi tie vesternu nosaukumi un citāti – es tos zinu tikai angliski, pārtulkoti latviešu valodā tie man neizteiks neko. Un vai vispār vidējais latviešu lasītājs skatās un labi pārzina vesternus? 🙂
      Savā izmisumā es grāmatnīcā paskatījos, kā šo grāmatu ir iztulkojuši krievi – izskatījās diezgan nomācoši, jo gandrīz katrā lappusē bija zemsvītras piezīmes un paskaidrojumi biezā slānī.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s