Kristofs Ransmairs „Pēdējā pasaule”, no vācu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2005., (Cristoph Ransmayr, Die Letzte Welt, 1988.)
Es nebiju domājusi lasīt Ransmairu, līdz viņa „Pēdējā pasaule” kādu dienu mistiski materializējās manā grāmatplauktā. Lai nesagrūtu visuma smalkais līdzsvars, tūlīt pēc tam tajā pašā plauktā tikpat mīklaini pazuda „Puķes Aldžernonam”. Nekādas īpašas saiknes starp šīm grāmatām nav, ja nu vienīgi abas ir tulkojusi Māra Poļakova, tak pārējie viņas tulkojumi palika uz vietas.
Tādu plauktā negaidīti uzradušos grāmatu ignorēt nebūtu prātīgi, tāpēc nācās vien lasīt. Kristofs Ransmairs izrādījās viens no tiem slavenajiem rakstniekiem, par kuru esamību nav iespējams nojaust pat tad, ja viņu grāmatas gadiem slapstās pa tavu personīgo bibliotēku. Viņš ir austrietis, bet ik pa laikam dzīvo Īrijā vai arī ceļo pa pasauli. Raksta ļoti lēni – četri romāni trīsdesmit gadu laikā. Toties visas viņa grāmatas ir rūpīgi izstrādātas un pamatīgi pārdomātas.
„Pēdējā pasaule” ir viņa otrais romāns un stāsta par romiešu dzejnieku Publiju Ovidiju Nasonu, kuru par mums nezināmiem grēkiem izsūtīja uz Romas impērijas nomali – Tomām Melnās jūras piekrastē. Pirms aizbraukšanas viņš sadedzina visus savus nepublicētos manuskriptus, tajā skaitā „Metamorfozas”. Astoņus gadus pēc tam, uzzinot par Ovidija nāvi, uz Tomām dodas romietis Kota ar cerību „Metamorfozas” atrast.
Orkāns, tas bija putnu bars augstu naktī, balts bars, kas nošalkdams tuvojās un piepeši bija tikai milzīga viļņa galotne, kas metās virsū kuģim.
Vispār mani pārlieku nesajūsmina darbi, kuros sižetā ievij un pārstāsta citu rakstnieku stāstus. Pārāk bieži redzēts triks un vairāk atgādina parazītisku veģetēšanu literārajā barības ķēdē. Tomēr jāatzīst, ka Ransmairs romānā ir meistarīgi sapludinājis Seno Romu ar mūsdienām. Patiesībā jau nekur tālāk par romiešiem mēs neesam tikuši. Un antīkie mīti un traģēdijas ir pārlaicīgi, tie ir stāsti, kas vienmēr atkārtojas un vienmēr būs aktuāli.
„Pēdējā pasaule” ir stāsts par vientulību, nekurieni un mākslinieka talantu jebko pārvērst mākslas darbā – pat pasaules malu vārdā Tomas. Romāns ir smagnējs, dūksnains un lēni lasāms. Tas ievelk sevī nesteidzīgi un pamazām. „Pēdējai pasaulei” piemīt literatūrā tik reti sastopamā netverama un neizbēgama nakts murga pievilcība, kad teksts atsauc atmiņā dīvainus sapņus un dod vieglu nojausmu par lietām, kas laiski guļ apslēptas tavas apziņas dziļumos un kuras normālā grāmatu blogā labāk sīkāk neiztirzāt.
Taču ganam uz pleciem zaigoja nevis čulgas, putu ziedi, kas uzplauka un pārplīsa, smalki, sāpīgi spiedzot, – tur bija acis, dučiem, simtiem acu. Ganam uz pleciem bija kluncis, kas sastavēja no skropstām, plakstiem, asaru maisiņiem un acu āboliem, kuros atspoguļojās un lūza zvaigžņu sudraba gaisma, viņam uz pleciem bija mirkšķinošs, visapkārt zīķējošs, vērīgs, pētīgs kluncis, galvaskauss no zvaigžņacīm, skaists un šaušalīgs.
Māras Poļakovas tulkojums tik piesātinātam tekstam ir izteiksmīgs un atbilstošs, varbūt vienīgi vietām nedaudz pārspīlēts ar arhaismiem. Romāns tomēr pēc noskaņas vairāk šķiet poētiska mistērija, nevis tikai sens mīts.
„Pēdējā pasaule” ir grāmata, kuru ieteicams lasīt tikai tad, ja tā jūs ir atradusi pati.
Sibillas grāmatas 