Piezīmes uz grāmatu lappušu malām

Kamēr esmu ieslīgusi kārtējā romānā, kura apjoms ir lielāks par tūkstoti lappušu smalkā jo smalkā drukā, droši vien jāpastāsta par dažām grāmatām, kuras ir palikušas ārpus bloga. Doma par īsiem aprakstiem nav nekāda oriģinālā, bet tomēr šķiet labāka nekā nekas. Tātad ko es vēl izlasīju pēdējo trīs mēnešu laikā, bet par ko dažādu iemeslu dēļ, bet visvairāk aiz iedzimtā slinkuma, negribējās rakstīt plašāk.

drakula Brems Stokers „Drakula” Vampīru literatūras klasika, kas izrādījās vairāk smieklīga nekā biedējoša. Tomēr grāmatai pilnībā piemīt viss 19. gadsimta šausmu literatūras šarms – pretīgs, neglīts ļaundaris, drosmīgas un cēlas jaunavas, pašaizliedzīgi jaunekļi, gotiskas pilis, sižetam pieskaņoti laika apstākļi un brīžiem galīgi neloģiska personāžu rīcība,

Levans Beridze „Fora” Es labprāt nopirktu labu gruzīnu pavārgrāmatu ar autentiskām receptēm. Tomēr līdz šim redzētajās pavārgrāmatās receptes tik ļoti atšķiras no tām, kuras atceros no bērnības vasarām Kaukāzā, ka man tās šķiet, ja ne gluži viltojumi, tad īpaši cenzētas un pārveidotas gruzīnu ēdienu versijas, ar kurām paniekoties garlaikotām mājsaimniecēm. Tāpat ir ar „Foru”, kas mums apsola īstu Tbilisi, bet piedāvā kaut kādu atviegloto versiju par tēmu. Nu labi, īstus gruzīnu ēdienus pagatavot mūsu skarbajos apstākļos būs pagrūti, bet vismaz vasarā pamēģināt gribētos.

rezusIeva Plūme „Rēzus” Lasīju nesen, bet gandrīz neko vairs neatceros. Iespējams, ka man vienkārši vajadzētu sākt ēst vairāk biezpienu, bet varbūt autore nākotnē uzrakstīs kaut ko atmiņā paliekošāku. Atceros, ka dažos stāstos darbojās Rēzus, kuram bija gan vīrs, gan sieva. It kā nebija slikti, vietām tīri asprātīgi, bet nu neko neatceros. Piedevām galvenais varonis pārāk tieši asociējas ar viņa vārdā nosaukto pērtiķu sugu, kas ir nīgra paskata dzīvnieki ar lieliem zobiem, pūkainām astēm un sarkaniem dibeniem. Nez kāpēc tie pērtiķi ir vienīgais, kas nāk prātā domājot par šo grāmatu.

Pīters Meils „Gads Provansā” Līksma un dzīvespriecīga grāmata, kurā daudz ēd, toties maz maksā nodokļus. Viegla un smadzenes nenoslogojoša lasāmviela bez īpašām pretenzijām uz kaut ko vairāk, nekā tā ir. Sāpīgā atziņa – lai cik daudz lavandas es sastādītu dārzā, pie mums nekad dzīve nebūs tāda kā tur.

sarunasDonalds Bisets „Sarunas ar tīģeri” Bērnībā man bija šī paša autora pasaku grāmatiņa „Varu tūlīt pastāstīt”, kurai uz vāka bija idiotiska paskata zila pūce ar brūnu kepku galvā. Nezinu, kas pie tā vainojams – mākslinieka sliktā gaume vai krāsu deficīts padomju tipogrāfijās. Tomēr šīs pasakas man tolaik lāgā nepatika un tā mūžīgi tēju dzerošā pasaule likās svešāka un neizprotamāka nekā visādās brīnumpasakās ar pūķiem un rūķiem uzburtā. Tagad no pieauguša cilvēka skatu punkta stāstiņi likās diezgan mīlīgi, bet Ērika Oša ilustrācijas gan uzreiz atsauc atmiņās viņa karikatūras žurnālā „Dadzis” ar vienmēr neiztrūkstošo vārnu kādā stūri. Jāatzist, ka nebūtu grāmatu lasījusi, ja tā man nepagadītos pa ķērienam  “lasītājs lasītājam” plauktā vietējā bibliotēkā.

Eva Baronska „Mocarta kungs pamostas” Viens no tiem romāniem, kuriem ir interesanta ideja, bet samākslots izpildījums, kas uz beigām sāk garlaikot. Tā arī nepalika skaidrs, ko īsti autore ir gribējusi ar šo romānu pastāstīt. Ja nu vienīgi mazliet uzvārīties uz Mocarta popularitātes rēķina.

dzoissDžeimss Džoiss „Mākslinieka portrets jaunībā” Dziļāka romāna analīze lai paliek gudrākiem cilvēkiem, bet lasīt bija viegli un gandrīz vai patīkami. Lai gan visas tās īru būšanas ir diezgan garlaicīgas, tomēr katolicisms man ir tik rūpīgi iestrādāts gēnos, ka Džoiss brīžiem kļuva gandrīz vai saprotams. Tulkojumam ir pievienots tāds lērums paskaidrojumu un komentāru, ka sāka likties, ka to sagatavotājs katrā rindkopā ir izmisīgi mēģinājis atrast kādu slēptu jēgu pat, ja tās tur iespējams nekad nav bijis – gluži kā tāds totāls paranoiķis vispasaules sazvērestību mazgājamo zeķu sarakstā. 

Protams, ceru nākotnē laboties un par grāmatām rakstīt apzinīgāk un regulārāk. Kāds naivums, vai ne?

11 thoughts on “Piezīmes uz grāmatu lappušu malām

  1. Lasītāja

    “Drakula” man arī šķita smieklīgs, lai gan pieņemu, ka tur savu lomu nospēlēja arī dažas tulkojuma īpatnības, agrā jaunība un daļēja lasīšana balsī un kompānijā.
    “Rēzus” man asociējas ar nemaz ne tik sliktu Vika dzejoli mmm… interesantā Purmalietes interpretācijā, kaut kas par to, ka tu esi mans rēzus, tu esi mans jēzus, tu vienkārši esi mans tips. Grāmatu lasījusi neesmu.
    Par Bisetu man ir brīnišķīgas atmiņas, ak, šis skumjais stāsts par miglu utt., izņemot Leļļu teātra izrādi par tīģerīti, kas pazaudēja svītras, kuras starpbrīdī visi gāja uz bufeti, bet es netiku, un mamma tā arī nesaprata, ko es gribu.
    Džoiss man patika, bet lasīju bez neviena komentāra.
    Par pārējām grāmatām man nav ko teikt. (Ja es vēl zinātu, vai iepriekšējā teikumā jāliek komats…)

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Domas par komatiem mani arī brīžiem mulsina. Piedevām darbā mums ir ļoti rūpīga korektore, kura brīnumainā kārtā vienmēr ir spējusi gramatiski pareizi sakārtot manus vieglprātīgos tekstus, ja tos ir paredzēts kaut kur publicēt. Godīgi sakot, līdz blogošanai es biju gramatiski visai izlaidīga persona. Arī tagad man ir šausmīgs kārdinājums dažreiz boga tekstus pa kluso aizstiept korektorei, lai viņa saliek komatus tur, kur tiem vajadzētu būt. Nevis kā tagad, kad es tos sabāžu vietās, kur man šķiet, ka tie labi izskatās.

      Atbildēt
  2. doronike

    Piesējāties Drakuliņam, viņš taču 19. gs. bērns, cilvēki pavisam citādi toreiz šausminājās.
    Pārējos es neesmu lasījusi, bet gruzīnu ēdienu receptes tagad ik pa laikam popularizē Beridzes sieva, pie kam piebilstot, ka atdarināt ir ļoti grūti. Kam tad tās receptes jāpublicē?
    Redzi, vai nu par grāmatu raksta uzreiz pēc izlasīšanas salīdzinoši viegli vai raksta grūti pēc kāda laika un bieži neuzraksta vispār. Es to ņemu vērā un cenšos atskaitīties, lai gan dažbrīd tiešām šķiet nevienam nevajadzīgi.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Pēc būtības Drakuliņš jau ir tāda pati izklaidējošā literatūra kā mūsdienu trilleri. Bet izlasīt ir vērts tieši 19. gadsimta piegaršas dēļ. Un saprast, ka būtībā šitas žanrs īpaši nemainās. 🙂

      Tās gruzīnu receptes varētu būt mana kaprīze. Tak gribas kaut ko no sērijas – paņemam lielāko katlu, asāko nazi un ejam pārgriezt kaklu smukākajam jēriņam, nevis ņemam vienu sīpolu, divus burkānus un 100 gramus gaļas, lai gan pie mums varētu nebūt pietiekami plaša mērķauditorija, kas to novērtētu.

      Doronike, varu apliecināt, ka Tavas atskaites par grāmatām un pilnīgi visām, kuras izlasi un apraksti, ir vajadzīgas, interesantas un saimniecībā noderīgas. Es tās vienmēr rūpīgi lasu. Tikai ar komentāriem dažreiz noslinkoju. 🙂

      Atbildēt
      1. doronike

        Nē, es nesūdzos, tas man tikai tāds nakts mirkļa vājums. Ja man pašai tās atskaišu rakstīšanas nebūtu saimniecībā noderīgas, tad jau es necenstos un vispār neblogotu. Un es arī redzu, ka grāmatas tiek meklētas un ieraksti lasīti, tādēļ grēks sūdzēties. Vienkārši likās, ka ar laiku rakstīt kļūs vieglāk, bet prasības pret sevi pieaug.
        Es skaidri zinu, ka man vajadzētu būt pie liela bada, lai saņemtos jēriņam pārgriezt rīkli. Bet tā ir tāda liekulība, jo ēst jau gan es viņu ēstu.

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Domāju, ka Tavs blogs varētu būt zelta ādere mūsdienu skolēniem, kuriem uzdots kāds literāra rakstura darbiņš. 🙂
          Griešanas procesu es, protams, censtos deleģēt kādai personai ar stingrāku roku. Bet tie jēriņi ir tik garšīgi. 🙂

  3. msmarii

    Baidos, ka man arī būs jāķeras pie “īsās metodes”, ja viss turpināsies tā kā pašlaik, bet es cenšos saņemties un uzrakstīt par katru grāmatu kaut nesakarīgi, bet garāk 🙂
    No visa Tava saraksta esmu lasījusi tikai “Drakulu”, pie tam angliski. Tāds kārtīgs 19. gs piedzīvojumu romāns romantisma mērcē ar nelielu vieglu šausmu piedevu. Man vispār patika, bet es pārsvarā baigi nepiekasos pie izlasītā.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Laikam jāpiekrīt krievu saitos lasītajam, ka ilgtermiņā optimālais grāmatu aprakstu daudzums blogā, kuru var cilvēks sarakstīt tā, lai tas viņam galīgi nepieriebtos, ir 4-5 mēnesī. Nu pa vidu, protams, ja ir iedvesma, var dažādībai sacerēt visādas citas glupības un uztaisīt arī kādu īso sarakstu. 🙂

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Tas bija pie nosacījuma, ka mums ir šis brīvais laiks un griba to tērēt. Saprotams, ka vienmēr eksistē arī tādi izņēmumi kā Asmo, bet tie parasti tikai apstiprina vispārējās likumsakarības. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s