Маргарет Этвуд „Год потопа”

Маргарет Этвуд „Год потопа”, Издательство: Эксмо, 2011., (Margaret Atwood, „The Year of the Flood”)

 Lasīt apjomīgus vēsturiskos eposus ir noderīgi kaut vai tāpēc, ka tagad vairs neviena grāmata nešķiet īpaši bieza. Tā Mārgaretas Atvudas „The Year of The Flood” nieka piecsimt lappušu apjomā izlasīju gandrīz vai vienas dienas laikā. Romānu lasīju krievu tulkojumā, jo biju to nopirkusi jau sen. Jāpiezīmē, ka šis romāns ir otrais pēc kārtas drūmā distopiskā triloģijā par ģenētiski modificētu pasauli, kuras pirmā daļa ir „Oriksa un Kreiks”, kas ir izdota arī latviski. Lai nu kā, bet Atvuda ir izcila distopiju rakstniece. Gan „The Handmaid’s Tale”, gan „Oriksa un Kreiks” ir gudras, smalkas un visai nomācošas grāmatas par pasauli, kurā dzīvojam un „The Year of the Flood” no tām neatpaliek. Tomēr, kā triloģijas otro daļu, to ir vēlams lasīt pēc „Oriksas un Kreika”, jo to notikumi ir saistīti savā starpā.

Margaret_Etvud__God_potopaAtvudas fantāzijas lasīt ir diezgan neomulīgi, jo ļoti viegli ir noticēt tam, ka tās varētu realizēties dzīvē (esmu gatava apzvērēt, ka baktērijas, kas pārtiek no asfalta nav nekāds mīts un tās ir reāli sastopamas uz vairākiem Latvijas ceļiem). Domāju, ka daudzi ir lasījuši „Oriksu un Kreiku”, arī „The Year of the Flood” darbība notiek tajā pašā laikā – kaut kādā netālā nākotnē. Pasaulē visu varu ir pārņēmušas lielās korporācijas, valdības un likumi vairs neeksistē. Galvenais to darbības motīvs ir peļņas gūšana un cilvēku iegribu apmierināšana. Cilvēki dzīvo vai nu apsargātās stingri apsargātās teritorijās vai plēbijās, kurās valda pilnīga patvaļa. Lielākā daļa šī brīža ļaunāko nākotnes prognožu jau ir piepildījušās – klimats ir sagājis pilnīgās auzās, jūras ir kļuvušas par zemūdens tuksnešiem, izmirušas neskaitāmas dzīvnieku un augu sugas, gandrīz visas bites ir mīklaini pazudušas, bet visi tikai rausta plecus un apgalvo, ka pesticīdi pie tā jau nu gan nav vainīgi. Zinātne strādā vienīgi lielo korporāciju labā un galvenais mērķis ir apmierināt cilvēces vajadzības pēc lētas pārtikas un mūžīgas jaunības un skaistuma. Lai to realizētu ir izveidota virkne visai monstrozu radību kā aizdomīgi saprātīgas cūkas un parūkaitas. Katrā ziņā neviens cilvēci uz to nav ļaunprātīgi piespiedis, bet lielākā daļa ļaužu ir tīri apmierināti ar šādu lietu kārtību. Līdz galu galā ļaunais ģēnijs Kreigs nolemj uztaisīt pilnīgu cilvēces restartu un pašreizējos idiotiskos un negausīgos ļautiņus nomainīt pret dabai draudzīgāku modeli, kurš ir apveltīts ar spēju pārtikt tikai no zaļumiem un vēl pārīti dikti amizantu fīču.

„The Year of the Flood” stāsta par šiem notikumiem no plēbiju iemītnieku un Dieva dārznieku skatu punkta. Dieva dārznieki parādījās jau pirmajā daļā, tā ir neliela sekta, kura piekopj dabai draudzīgu dzīvesveidu – ir veģetārieši, izmanto tikai atkritumos izmestas lietas, reti mazgājas, uz palodzēm audzē tomātus, taisa visādas mākslinieciskas figņas no veciem celofāna maisiņiem, visu kompostē un audzē sēnes, kuras izmanto gaužām interesantos rituālos. Jāatzīst, ka viņu ideja par apbedīšanu, kā vienu no komposta gatavošanas formām, man šķita ļoti simpātiska. Nez kāpēc uzreiz vizualizēju, ka mani varētu kādreiz iekompostēt zem smukas liepas un manas molekulas pēc tam lēnām transformētos par koksni, lūksni, lapām ziediem un nektāru un pēc tam vēl paņurcītos pa bišu iekšām un stropiem līdz medus burciņām. Te varētu arī apstāties.

Vārdu sakot, Dieva dārznieku reliģiskie uzskati bija tīri saistoša lasāmviela. Viņi nav arī galīgi glupi, jo apzinoties, ka mērenajos platuma grādos neviens veģetārietis brīvā dabā ilgi neizvilks, vajadzības gadījumā viņiem tiek mācīts nogalināt un apēst sīkus dzīvnieciņus. Dieva dārznieki visu laiku gaida šos bezūdens plūdus un sludina cilvēces bojāeju, tomēr pārāk daudz sekotāju viņiem nav un arī esošie ir diezgan svārstīgi. Vispār Atvuda šajā romānā ļoti meistarīgi apspēlē Bībeli un katra nodaļa sākas ar kādu svinīgu Dieva dārznieku uzrunu, kas ir balstīta uz tās tekstiem – līdz uz beigām sāk likties, ka Bībele ir eleganta ekoloģiskā dzīvesveida propagandas rokasgrāmata. Dieva dārzniekiem ir arī brīnišķīgi svētie – pārsvarā labi pazīstami zinātnieki, kas darbojušies vides aizsardzības jomā, no kuriem katrs atbild par kādu savu ekoloģisku nišu, piemēram, Žaks Ivs Kusto ir zivju un okeānu aizgādnis, bet Fārlijs Mouats, protams, vilku.

Nespēju to racionāli izskaidrot, bet man ļoti patika „The Year of The Flood” krievu tulkojums. Varbūt vienkārši sen nebiju krieviski lasījusi tādu skaistu, videi draudzīgu un reliģiski poētisku tekstu ar senlaicīgu pieskaņu. Katrā ziņā visus tos kailsēkļu un plēvspārņu dienu rituālu aprakstus, slavinājumus čūsku gudrībai, zedeņu parenhīmai, apputeksnēšanās procesa niansēm un sīkajiem kukaiņēdāju kārtas pārstāvjiem lasīt bija tīrā bauda. Bet varbūt tas bija tikai kaut kāds jocīgs efekts, ko izraisīja paaugstināta temperatūra un pārlieka gripas vīrusa koncentrācija smadzenēs.

Vēl viens romāna pluss ir tas, ka tā galvenās varones ir sievietes. Sievišķīgie raksturi vienmēr ir bijusi Atvudas stiprā puse un arī šoreiz autore smalki risina jautājumus kā tas ir – būt sievietei šādā pasaulē, kas ir galīgi nojūgusies un pēc tam arī pilnībā sabrukusi. Romānā mēs satiekam arī vairākus varoņus no „Oriksas un Kreika” – Amandu, Renu, Džimiju, Oriksu un Kreiku – viņa saistība ar Dieva dārzniekiem droši vien nav tik nevainīga kā izskatās. Tāpat arī doma, ka ticību Dievam izraisa par gramatiku atbildīgais gēns, kurš savukārt nosaka arī putnu spēju dziedāt, bija jauka. Tomēr jāpiekrīt Kreikam, ka šai planētai tas neko labu nav devis.

Salīdzinājumā ar „Oriksu un Kreiku”, kas savā žanrā ir izcils romāns, „The Year of the Flood” es novērtētu kā ļoti labu. Kā jau triloģijas otrā daļa, tas atstāj pārejas posma iespaidu un šķiet īsti nenobeigts. Uz dažiem pirmās daļas jautājumiem mums tiek atbildēts, bet uz dažiem nē. Pie tam arī šis romāns beidzas apmēram turpat, kur „Oriksa un Kreiks”. Nāksies vien gaidīt triloģijas pēdējo daļu, kurā, cerams, būs šī stāsta galīgais noslēgums.

Ko par „The Year of the Flood” ir rakstījis Asmo, var izlasīt šeit.

3 thoughts on “Маргарет Этвуд „Год потопа”

  1. doronike

    Tā doma par kompostēšanos zem liepas man atgādināja ainu no “Pī dzīves” uz peldošās salas-kanibāla, kur puisis kaut ko lobīja(augli?) un centrā atklāja koka nesagremoto cilvēka zobu. Tak savā ziņā jau mēs visi zemē atgriežamies.

    Tu mani nomierināji, jo biju lasījusi arī diezgan nejaukas atsauksmes par otro daļu.

    Atbildēt
  2. Sibilla Raksta autors

    Hm, tīri tehniski kompostēšanas procesā zobiem nevajadzētu nokļūt, teiksim, ābolos. Tie Pi dzīves kukaiņēdāji augi darbojās pēc mazliet citiem principiem. Bet jāatzīst arī Atvudas grāmatā minētie fakti, ka dažas cilvēka ķermeņa daļas kompostējas gadiem ilgi – piemēram, mati. Tomēr tie nekur neaizceļos, bet visdrīzāk tie smuki savīsies ar liepas saknēm. 🙂
    Vispār es arī no grāmatas biju gaidījusi, kaut ko pavisam citu, bet tas izteiktais sievišķīgums man patika, lai arī notikumi ir ļoti paredzami, ja ir lasīta pirmā daļa.

    Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: Маргарет Этвуд “Год потопа” (2011) | burtkoki

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s