Džefs Kinnijs „Grega dienasgrāmata 7 Trešais lieks”

Džefs Kinnijs „Grega dienasgrāmata 7 Trešais lieks”, no angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Jeff Kinney. Diary of a Wimpy Kid: The Third Wheel. 2012.)

Iespējams, ka man ir sākusies vecuma demence un smadzenes sāk lēnām pārsviestoties, bet jāatzīstas, ka dažkārt no bērniem aizņemos palasīt Džefa Kinnija „Grega dienasgrāmatas”. Pie tam visļaunākais šoreiz laikam ir apziņa, ka man tās tīri labi patīk. Saprotams, ka nekāda sakarīgā literatūra tās nav, teksta tajās ir ļoti maz, toties bilžu ļoti daudz. Bieži vien šķiet, ka tās ir tikai autora veiksmīgi uzieta zelta dzīsla, ar kuru izvilkt naudu no vecākiem, kuri ir laimīgi, ka viņu bērni beidzot kaut ko vispār lasa. Un tomēr „Grega dienasgrāmatām” piemīt zināma pievilcība. Lai arī grāmatas savā būtībā ir ļoti līdzīgas, tomēr sērijas kvalitāte pagaidām nav jūtami kritusies. Un pērkot katru nākošo grāmatu ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu tur nebūs, bet tās būs tieši tādas, kā no tām tiek gaidīts.

Dienasgrāmatu galvenais varonis Gregs Heflijs ir izteikti klišejisks humoristisko bērnu grāmatu tēls ar daudzām vājībām – egocentrisks, savtīgs, patmīlīgs, patizls un diezgan bailīgs personāžs, kurš ļoti alkst pēc apkārtējo atzinības un ir spējīgs sastrādāt neticami daudz dumju lietu. Tomēr viņš pēc būtības nepavisam nav ļauns un brīžiem paveic arī kaut ko jēdzīgu. Kopumā Gregs ir cilvēcīgi saprotams tēls un, lai gan viņa izdarības brīžiem ir krietni pārspīlētas, tomēr šķiet ir gluži jauks bērns.

Dienasgrāmatu septītajā daļā Gregs nedaudz kavējas atmiņās par dzīvi mātes vēderā un ar to saistītajām problēmām, kā arī iepazīstam vēl vienu kolorītu viņa radinieku – tēva brāli. Bet lielākā šīs grāmatas daļa ir veltīta Grega gaužām neveiksmīgajiem mēģinājumiem kontaktēties ar pretējo dzimumu, kas brīžiem ir pilnīgas katastrofas.

Džefs Kinnijs savās grāmatās no smieklīgās puses parāda ne tikai skolēnus, bet arī pieaugušos un ir skaidrs, ka būt par vecākiem mūsdienās ir krietni sarežģītāk, nekā būt bērniem. Visas tās mūžīgās savstarpējās sacensības , kuram būs izdevušies krutākie pēcnācēji, vienmēr mainīgie un pretrunīgie ieteikumi kā bērnus pareizi audzināt, bet viņi savukārt vienalga izaug tādi, kā paši grib. Šīs grāmatas, protams, nav īpaši nopietnas un gudras, bet liek uz bērnu un vecāku būšanām paskatīties no malas un brīžiem par tām pasmaidīt. Lai nu kā, „Grega dienasgrāmatās” bieži vien uzjautrinošākās bija ne jau Grega izdarības, bet tieši pieaugušo reakcija uz tām. Kaut vai tik sarežģītās problēmas par atšķirīgo tualetes papīra kvalitāti skolēnu un skolotāju tualetēs absurdā risināšana.
Laikam lielākais Grega dienasgrāmatu pluss ir tas, ka pirmo klašu bērni tās labprāt lasa un iespējams arī saprot, ka lasīšana var būt interesanta un sagādāt prieku. Protams, būtu pavisam lieliski, ja bērni ar tādu pašu aizrautību lasītu, teiksim, arī Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu” (būtu autors saviem tēlojumiem pievienojis vairāk savu zīmējumu un tos uztaisījis jautrākus, varbūt būtu sanācis kaut kas bērniem piemērotāks), Brigaderes „Dievs. Daba. Darbs.” vai Valda „Staburaga bērnus”. Taču jāsaprot, ka laiki mainās, un ar rurālo klasiku mūsdienu bērnus visdrīzāk ir iespējams no lasīšanas atbaidīt uz ļoti ilgu laiku.

Protams, „Grega dienasgrāmatas” ir ļoti amerikāniskas, bet kā gan lai tās būtu citādas? Patiesībā būtu jauki, ja kāds sacerētu kvalitatīvu lokālo analogu. Tāds varētu būt bijis Rutas Skrebeles „Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata”, ja tā nebūtu tik izteikti didaktiska. Pieaugušo idealizēšana un pamācošs tonis laikam jau ir iesīkstējusi latviešu bērnu literatūras tradīcija, kuras mainīšanai ir vajadzīgs laiks.