Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”

Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”, no krievu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013., (Мариам Петросян.” Дом, в котором…”2009.)

 

nams„Nams, kurā …” autore Mariama Petrosjana nepavisam nav rakstniece, bet gan animācijas filmu māksliniece. Kādu laiku viņa ir dzīvojusi un strādājusi Maskavā, bet pēc tam atgriezusies Armēnijā. Mariama Petrosjana raksta krievu valodā un šobrīd viņai ir iznākusi tikai viena grāmata, kuras tapšanas vēsture ir visai interesanta. Pirmie stāsti par Nama varoņiem ir sākti jau astoņdesmitajos gados, kad autore pati bija padsmitniece. Tolaik nekādu blogu nebija, pat internets nebija pieejams, tomēr viņa turpināja rakstīt sava prieka pēc un ar sarakstīto varēja iepazīties tikai tuvākie draugi. Gadu gaitā Petrosjana ir rakstījusi un pārrakstījusi šos stāstus vairākas reizes, kamēr teksts ir transformējies par visai iespaidīga apmēra romānu. Kopumā grāmata līdz tās izdošanai ar dažādiem pārtraukumiem esot rakstīta astoņpadsmit gadus. To visu es te izklāstu, lai būtu kaut mazdrusciņ saprotamāks:

  • kas tas vispār ir;
  • kāpēc man tas patika;
  • kāpēc jums to varbūt labāk pat nevajadzētu mēģināt sākt lasīt.

Kā jau grāmata, kas vairāk ir rakstīta sev „Nams, kurā …” ir visai savdabīgs veidojums, kas noteikti nepakļaujas vidusmēra lasītāja ierastajiem priekšstatiem par normālu un saprātīgu romānu. Teksts ir haotisks un tas ir sakārtots pēc sev vien zināmiem principiem. Tagadne mijas ar pagātni, mainās personas un mainās stāstītāji. Daudzas no sižeta līnijām ir nepabeigtas un karājas laukā no romāna kā apspūruši diegu gali. Par daudziem notikumiem mums paliek tikai neskaidra nojausma un lērums neatbildētu jautājumu. Grāmatas personāžu skaits ir grūti aptverams un sākumā vispār nav skaidrs, kuram pievērst uzmanību un kuram nē. Lai saprastu, kas tur notiek, ir jālasa visai uzmanīgi. Bet, lai uzmanīgi lasīt būtu grūti, lielākajā grāmatas daļā nekas īpašs nenotiek un tā ir nenormāli gara – gandrīz astoņsimt lappuses. Teksts nav sevišķi intelektuāls vai sarežģīts, lasīt bija viegli. Grūti nodefinēt pat „Nams, kurā …” žanru – tas varētu būt maģiskais reālisms, bet varbūt vienkārši pašsacerētu pasaku apkopojums.

Kāpēc tad galu galā es šo grāmatu izlasīju līdz galam, pie tam brīžiem smaidot līdz ausīm. „Nams, kurā …” ir ļoti savrupa un rūpīgi izstrādāta pasaule. Visa romāna darbība notiek strikti ierobežotā teritorijā – bērnu invalīdu patversmē, kurā pastāv savi noteikumi un likumi. Laiks var apstāties, eksistē paralēlās realitātes un nekas patiesībā nav tāds kā izskatās.

„Nams kurā …” ir grāmata, ar kuras varoņiem autore ir dzīvojusi kopā ļoti, ļoti ilgu laiku un skaidrs, ka viņa tiem ir ļoti pieķērusies un negrib šķirties (tāpēc arī romāns ir tik ārprātīgi garš, bet jāatzīst, ka man pret tā garumu nekādu iebildumu nebija). Grāmatas varoņi ir ļoti atpazīstami – Gudrais, Āksts, Nāve, Skaistais, Eņģelis un tamlīdzīgas radības. Ir pat iekļauts viens normāls cilvēks – Pīpmanis (viņš ir arī vienīgais, kuram lasot uzzinām viņa vārdu, jo visiem pārējiem ir tikai iesaukas). Savā ziņā varoņi ir ļoti klišejiski, bet tajā pašā laikā tie ir arhetipiski, pārpasaulīgi, stāv ārpus laba un ļauna un laikam patiesībā ir daudz senāki nekā varam iedomāties. Romāna personāži ir iedomu tēli, kuriem nav nekādas saistības ar realitāti. Viņi var eksistēt tikai autores galvā un tikai „Namā, kurā …”. Un viņi pat tekstā nespēj iziet no Nama ar aizkrāsotājiem logiem, kurā vislielākās šausmas iedveš vienkāršas fotogrāfijas ar skatiem no ielas. Viņiem nav pagātnes un nevajadzētu būt arī nākotnei. Un tomēr, lai cik nereāli ir šie tēli, emocijas, kuras viņi izraisa, ir pavisam īstas.

  „Nams, kurā …” ir valdzinoša grāmata. Tā nepavisam nav izcila literatūra, bet tai piemīt savāda pievilcība un noslēpumainība, šausmas un neuzbāzīgs humors. Romānā ir atrodami nospiedumi no daudzām manas bērnības grāmatām un filmām, gan arī no Andersena, Steinbeka, Kiplinga, Filipa Dika, Lūisa Kerola, Ričarda Baha, Strugackiem un gan jau arī grūtāk atpazīstamām lietām. To var uztvert kā metaforu par bērnību un pieaugšanu, bet var lasīt arī kā bezgala garu un skumju pasaku.

Grāmatas nobeigums tomēr šķita gaužām neiederīgs kopējā stāsta noskaņā. Domājams, ka pie vainas ir tas, ka epilogs ir sarakstīts pēc izdevniecības pasūtījuma un sākumā tāda grāmatai nemaz nebija. Iespējams, ka „Nams, kurā …” varētu būt tas gadījums, kad grāmata varētu atļauties palikt vispār bez nobeiguma.

Saprotams, ka lasītāju atsauksmes par grāmatu ir ļoti pretrunīgas – no sajūsmas līdz neizpratnei, vienaldzībai un klajam noliegumam. Jocīgi, bet dažās „Nams, kurā …” bija uztverts kā stāsts par reālu bērnu patversmi – tās šķita tikpat muļķīgas kā mēģinājumi „Trīs sivēntiņus” uzskatīt par cūkkopības rokasgrāmatu.

„Nams, kurā …” ir grāmata, kuru nevajag lasīt piespiedu kārtā. Ja neaizrauj, tad jāliek malā, jo visdrīzāk nekad nebūs jūsējā. Piedevām, ja šis romāns nepatīk, tad visdrīzāk tā ir zīme, ka jūs esat normāls cilvēks bez tarakāniem galvā , bet toties ar šķīstu un galīgi nesamaitātu fantāziju.

 Nams grib, lai pret to izturas ar bijību. Tas grib noslēpumus. Cieņu un godu. Tas pieņem vai nepieņem, apdāvina vai aplaupa, iesmērē pasaku vai murgu, nogalina, novecina, izaudzē spārnus… Nams ir varena un aušīga dievība, un ja nu tam kaut kas ļoti nepatīk, tad tie ir mēģinājumi vienkāršot ar vārdu palīdzību. Par to jāmaksā.

 Apžēliņ, es neuzrakstīju ne pusi no tā, ko gribēju pateikt par šo grāmatu, bet tāpat ir sanācis pārāk gari un ne tik sakarīgi, kā man būtu paticis, lai būtu vērts turpināt. Pagaidām neatradu nopietnas recenzijas par romānu, bet būtu interesanti tādas palasīt.

10 thoughts on “Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”

  1. Lasītāja

    Ai, šo es jau cik tur tos gadus taisos izlasīt, bet tā arī nekur neesmu tikusi. Tu raksti, ka smaidīji līdz ausīm, bet man bija radies iespaids, ka tur ir kaut kas pat traģisks. Starp citu, tulkojusi tomēr laikam ir Poļakova. 😉

    Atbildēt
  2. Sibilla Raksta autors

    Paldies par labojumu. Tā gadās, kad vēlu vakarā rodas nepārvarama vēlme rakstīt blogu. 🙂

    Protams, ir arī traģiskas lietas, kur nu bez tām. Tomēr galvenais akcents nav uz traģisko, bet drīzāk uz pārpasaulīgo.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tā jau ir – iemesli kāpēc man grāmata patika ir vairāk iracionāli nekā loģiski pamatoti. 🙂
      Tāpēc grūti to ieteikt citiem. Katram jāriskē pašam. Bet būtu interesanti paskatīties, kā uz grāmatu reaģē jaunāki lasītāji, jo autori droši vien var mierīgi pieskaitīt pie manām vienaudzēm. Mēs esam augušas vienā valstī, skatījušās vienas un tās pašas multenes, filmas un TV kanālus, lasījušas vienas un tās pašas grāmatas, klausījušās vienu un to pašu mūziku. Iespējams, ka mums mājās bija pilnīgi vienādas karotītes un krūzītes.Tekstā tas nav jūtams tiešā veidā, bet kopumā viss šķiet ļoti atpazīstams.

      Tas, ka tulko jaunāko krievu litereatūru, protams, ir ļoti labi. Turklāt ES fondi tādus nefinansē un tulkojums ir tapis ar Prohorova fonda atbalstu.

      Atbildēt
      1. doronike

        Skaidrs, ka ES fondi jau krievu literatūru nepalīdzēs tulkot. Papētīju Prohorova fonda programmu Transcript – cik apskaužams un vērienīgs pasākums! Vienīgi žēl, ka Latvija ir dabūjusi grantus tikai 2011. gadā un visas četras grāmatas jau ir iznākušas; 2012. gadā – nekā.

        Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: Mariama Petrosjana “Nams, kurā…” | BuisyBee

  4. Eli

    Kāpēc “Nams, kurā…” “nav izcila literatūra”?
    Nu labi… cik izcila, to rādīs laiks, bet tā nav lubene, noteikti ne.

    Un man tomēr gribas teikt, ka tā ir traģiska grāmata, bet ne jau tāpēc, ka darbība notiek bērnu – invalīdu internātā.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Nepšaubāmi “Nams, kurā …” ir ļoti laba grāmata. No šogad lasītajām jaunāko laiku grāmatām Nams man patika vislabāk.
      Kāpēc neierindoju pie izcilajām? Ne pārāk veiksmīgs nobeigums, kurš nesaskan ar grāmatas būtību un lasot ir pārāk spēcīga sajūta, ka tas ir pazīstamu grāmatu atstāsts. Lielisks, protams, bet kaut kā pietrūkst. (Bet varbūt vienkārši esmu pārāk daudz grāmatau izlasījusi un man vairs nav nekā jauna šajā pasaulē.:))

      Namā notiek daudz traģisku lietu, bet kopumā tā grāmata atrodas kaut kur ārpus labā un ļaunā. Un traģiskais nav noteicošais, tā vairāk ir mistērija nekā asarains bēdu stāsts.

      Atbildēt
  5. Atpakaļ ziņojums: No A līdz Z | Sibillas grāmatas

  6. Ieva Eglīte

    Labākā grāmata, kādu līdz šim esmu lasījusi, patiešām aizrauj un ierauj savā notikumu un ne-notikumu virpulī… Jā, grāmata bieza, stāsts garš, bija patiešām interesanti un man bija par maz – gribējās turpinājumu un lai kaut mazliet vairāk būtu izskaidrots notikušais. Piekrītu – ne jebkuram.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s