Hanss Kristians Andersens „Pasakas”

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”, no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 1997.

ec85c9b3-187b-470a-87f6-221ea55c10c0Atceros, ka bērnībā man bija īpašumā Annas Baugas  tulkotais Andersena pasaku krājums „Princese uz zirņa” ar rozā kleitā tērptu kaprīza paskata blondīni uz violetā vāka. Par spīti daudzsološajam noformējuma grāmatas saturs mani pārāk neaizrāva. Princešu un prinču tur netrūka, bet pašas pasakas pēc satura bija diezgan dīvainas – dažas ļoti skumjas un pat traģiskas, bet dažas nu tādas – galīgi ne par ko īpašu – vecām laternām, alvas zaldātiņiem, linu laukiem un dzeju mīlošiem rūķīšiem. Tomēr populārākās no tām „Neglītais pīlēns”, „Īkstīte”, „Meža gulbji”, „Nāriņa”, „Karaļa jaunais tērps”„Ledus karaliene” bija interesantas, tika pārlasītas vairākas reizes un labi palika atmiņā. Bet domāju, ka nosauktās pasakas zina visi, tās jau ir bezmaz folklorizējušās un tāpēc tās nav te vērts daudz pieminēt.

Grūti pateikt, kāpēc tieši tagad man radās vēlme pie tām atgriezties, bet jau sen biju nopirkusi Atēnas izdotās Hansa Kristiāna Andersena „Pasakas” . Šajā krājumā ir apkopotas 65 pasakas, kuras ir tulkotas tieši no dāņu valodas nevis no vācu, kā „Princese uz zirņa”. Tāpat grāmata ir papildināta ar līdz tam vēl latviski netulkotām pasakām, bet labi pazīstamās ir publicētas bez grozījumiem un izlaidumiem – atbilstoši oriģinālajām versijām. Neesmu apveltīta ar pārlieku izcilu atmiņu, bet bija pasakas, kur izmaiņas bija jūtams, piemēram, „Ceļabiedrs”. Pārsvarā gan ir atliktas vietā daudzās reliģiskās norādes un iespraudumi, kas manā bērnībā bija atzīti par ideoloģiski kaitīgiem. „Pasakās” ir izmantotas Vilhelma Pedersena un Lorenca Frēliha vecās, melnbaltās ilustrācijas.
IMG_5891Hanss Kristians Andersens ir rakstījis arī nopietnus romānus un lugas, bet laika pārbaudi ir izturējušas tieši viņa pasakas – šīs sentimentālās, naivās un jocīgās pasakas. Pats autors tās neuzskatīja par bērnu literatūru, jo ne visas no tām ir rakstītas bērniem, un tur viņam varētu piekrist. Pasakas vispār nav domātas bērniem, tās sākotnēji sacerēja pieaugušie savām vajadzībām. Un ja arī tās dodam lasīt bērniem, tad labāk skarbajās un autentiskajās versijās, nevis tajās sakropļotajās, glancētajās un nogludinātājās variācijās, kādas ir nākušas modē pēdējā laikā.

Andersena „Pasakas” man arī tagad šķita dīvainas, tomēr nu jau spēju kaut cik novērtēt to skaistumu, ironiskumu, skumjo humoru (neticami, bet vietām tās tiešām ir smieklīgas) un autora savdabīgo pasaules skatījumu (apžēliņ, cik vientuļš viņš ir juties). Jā, protams, tās ir par naivu šim gadsimtam. Un ne tikai šim, bet jebkuram citam arī. Andersens raksta par lietām, kas sen izgājušas no modes – skaidrām sirdīm, mirstošām puķēm un nemirstīgām dvēselēm. Tomēr kaut kur dziļi aizkustinoša ir viņa iestāšanas par īstām lietām, kuras mēs tik ļoti mīlam nomainīt pret mākslīgiem vizuļiem un virtuālo realitāti, kā pasakās „Lakstīgala” un „Cūkgans”.

Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt.
„Fui, papiņ” viņa teica. „Tā nav mākslīga, tā ir īsta”

Lai cik naivas, šīs pasakas nepavisam nav dumjas. Vietām tās ir izteikti reliģiskas un pamācošas, pat diezgan nežēlīgas kā stāstā par jaukajām, sarkanajām kurpītēm, kuru dēļ meitenei beigās nācās lūgt bendi, lai viņai nocērt kājas. Un šī ,starp citu, bija pasaka ar visumā izteikti optimistiskām beigām. Tāpat stārķus arī labāk nekaitināt, to atriebība var būt ļoti ļauna.

Tur dīķī guļ mazs, nedzīvs bērniņš, kas sapņodams nomiris, to mēs nesīsim viņam. Tad gan viņš raudās.

Lai gan ņemot vērā augsto zīdaiņu mirstību 19. gadsimtā, nedzīvu bērnu nešana stārķiem tolaik varēja būt pavisam ierasta lieta. Tādas īpaši spocīgas pasakas kā „Laumu kalns” man laikam bija patikušas arī bērnībā, jo tās samērā labi atcerējos arī tagad.

Kalnā iekšienē lielā zāle bija grezni savīkšīta: grīda mazgāta ar mēnesgaismu un sienas noziestas ar raganu taukiem, tā ka sveču gaismā tās spīdēja kā tulpju ziedi. Virtuvē bija visa kā papilnam: uz iesmiem cepinātas vardes, zalkšu ādas, ar bērnu pirkstiņiem pildītas, un salāti no mušmiru sēklām, mitriem peļu purniņiem un velnarutka, alus no purva vecenes alus darītavas, dzirkstošs salpetra vīns no kapu pagraba.

Saprotams, ka lielos daudzumos Andersena pasakas patērēt nav iespējams, tomēr dažreiz pa kādai der palasīt, lai atcerētos, ka pasaulē eksistē kaut kas tik ellīgi sentimentāls, vienkāršs un poētisks.  Lai cik ciniska ir realitāte, šķiet, ka vienmēr kādam būs vajadzīgas šīs skumjās pasakas par salauztām sirdīm, gulbjiem un rozēm.

6 thoughts on “Hanss Kristians Andersens „Pasakas”

  1. doronike

    Tām pasakām otrais sējums arī ir izdots, ja nu kas.
    Man jau sen gribas izlasīt kaut ko vairāk par Andersenu, jo viņa personība šķiet tāda dīvaina, nestandarta. Vienā žurnālā reiz lasīju, ka viņam bija arī sava ēnas puse, būtu interesanti noskaidrot tuvāk.

    Atbildēt
  2. Sibilla Raksta autors

    Jā, skatījos, ka ir vēl, bet šobrīd Andersena pasaku man ir pilnīgi pietiekami.
    Man jau šķiet, ka katram talantīgam rakstniekam ir kāda ēnas puse. Vai arī izrādās, ka viņi ikdienā pret līdzcilvēkiem ir bijuši egoistiski maitasgabali. Citādi jau tie rakstnieki diez vai būtu spējuši uzrakstīt kaut ko izcilu. 🙂

    Atbildēt
    1. doronike

      Ja izvirza tādu teoriju, tad sanāk, ka dāsni saulstariņi nav spējīgi uzrakstīt neko izcilu 🙂 Nu varbūt tā arī ir, jo šedevri jau ir pamatā veltīti visādām cilvēku kaislībām un nejaucībām un saulstariņi tādas lietas nepazīst un neredz..

      Atbildēt
      1. Sibilla Raksta autors

        Droši vien gadās arī pa kādam izcilam rakstošam saulstariņam, bet domāju, ka tie ir izņēmumi, kas apstiprina likumsakarību. Man nez kāpēc šķiet, ka tieši čaklie un nenogurdināmie, bet pārsvarā viduvējie saulstariņi mūs apgādā ar garlaicīgajiem ražošanas romānu blāķiem, bet rakstošo maitasgabalu mums ir par maz.
        Bet lai kļūtu par izcilu rakstnieku, protams, ar nelāgu raksturu vien nepietiek. 🙂

        Vispār Andersena pasakas pašas par sevi ir pietiekami daiļrunīgas, lai šis tas kļūtu saprotams arī bez rakāšanās viņa biogrāfijā. Viņš ir sarakstījis arī visai dīvaino stāstu par ēnu, kura ar laiku ieņem paša cilvēka vietu.

        Atbildēt
  3. msmarii

    Man bērnībā visas viņa pasakas likās ļoti skumjas un pieaugušas. Laikam lasīju tās Sprīdīša bibliotēkā izdotās. Pagaidām vēl nejūtu vēlmi atgriezties Andersena pasaulē, lai gan par viņu pašu palasīt varētu būt interesanti.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, arī es bērnībā neko no Andesena pasakās ietvertā skumjā humora neuztvēru. Tam vajadzīga mazliet lielāka dzīves pieredze.
      Tak jāatzīstas, ka arī man jaunībā viņa pasakas galīgi nebija aktuālas. Drīzāk par tām ieinteresēja nesen lasītais Petrosjanas “Nams…”, kurā ir daudz atsauces un norādes uz dažādām literārajām pasakām, tajā skaitā arī Andersena.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s