Džefrijs Jūdžinidess „Laulību sižets”

Džefrijs Jūdžinidess „Laulību sižets”, no angļu val. tulk. Zane Rozenberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Jeffrey Eugenides, The Marriage Plot, 2011)

 

Džefrija Jūdžinidesa „Laulību sižets” nav ne tuvu tik lielisks romāns kā, teiksim, Džona Ērvinga ķieģeļi. Tas pat atpaliek izteiksmīgumā, kā arī tēmu plašumā un dziļumā no autora iepriekšējās grāmatas „Midlseksa”. Tomēr lasīt „Laulības sižetu” bija patīkami, tulkojums ir labs un atšķirībā no lielākās daļas mūsdienu autoru, kuri raksta par jauniešiem, Jūdžinidess savus lasītājus neuzskata par pilnīgiem idiotiem, kuriem viss ir jāpasniedz maksimāli primitīvā formā. Lai nebūtu pārpratumu jāpiezīmē, ka romāns nav domāts jauniešu auditorijai. Tas viegli nostaļģisks, rakstīts pamatojoties uz paša autora jaunības atmiņām un tā darbība norisinās astoņdesmito gadu sākumā. Romāna varoņu atmiņu iespraudumos gan laiks ir dīvaini izplūdis un rada iespaidu, ka sešdesmitie gadi ASV beidzās tikai septiņdesmito gadu vidū. Bet tiespējams, ka ta arī bija.

Romāna varoņi ir tikko beiguši studijas koledžā un mēģina tikt galā ar savas esamības jēgu un sirdslietām. Mičels, kurš vistiešāk ataino paša autora pieredzi, klīst pa garīgās pasaules haotiskajiem brikšņiem, apceļo Eiropu un Indiju un bezcerīgi mīl Madlīnu. Savukārt Madlīna mēģina saprast, ko darīt savā dzīvē un no visas sirds mīl Leonardu. Bet Leonards, ak, vai, slimo ar maniakālo depresiju un viņa dzīve ir bezcerīga un nolemta. Viņš vairs nespēj mīlēt nevienu.

Jūdžinidess ir labs stāstnieks, lasīt ir interesanti un romānam ir raits temps, lai gan pa vidu ir gana daudz atkāpju, apcerējumu un pārdomu. Ko gan dzīvē darīt cilvēkam, kura vienīgā prasme ir daudz lasīt? Vai patiešām līdz ar sieviešu vienlīdzības iegūšanu romāns ir pazaudējis savu galveno tematu un jēgu vispār – izdevīgas laulības? Vai jēdzīgākā lieta, ar kuru nodarboties dzīvē ir tādas blēņas kā Viktorijas laikmeta romānu pētniecība? Mēs uzzinām gana daudz par semiotiku, ļoti sīkām maniakāloās depresijas niansēm, dažādām mīlestības definīcijām un izpratnēm, rauga šūnu personīgo dzīvi, 19. gadsimta romāniem un kristīgo misticismu. Un, starp citu, arī to, ka mūsu kokle ir stīgu instrumentu maniakāli depresīvā pārstāve. Vēl joprojām domāju, kāpēc autoram ir ienākusi prātā šī ideja, kura iespējams nav tālu no patiesības.

Lai gan „Laulību sižets” visticamāk ir balstīts Viktorijas laika romānos, subjektīvi tas nedaudz atgādināja tādu pavāju „Annas Kareņinas” nolējumu, protams, vienkāršotu un pielāgotu amerikāņu izpratnei un bez bezgalīgi garas agrāro jautājumu iztirzāšanas. Droši vien tāpēc, ka romāna varoņi ir apsēsti ar garīgajiem meklējumiem, mīlestības kaislībām un pašnāvnieciskām tieksmēm tāpat kā Tolstoja personāži. Mičela garīgums gan tiek krietni iedragāts Kalkutā kā brīvprātīgajam strādājot vienā no Mātes Terēzes ierīkotajām patversmēm. To piebeidz saskare ar visparastākajiem un ikdienišķākajiem cilvēku sūdiem.. Šī epizode bija cilvēcīgi saprotama un visai pārliecinoša. Iespējams pašam autoram ir bijusi līdzīga pieredze viņa Indijas ceļojuma laikā Kalkutā.

„Laulības sižets” sniedz ieskatu amerikāņu studentu dzīvē astoņdesmito gadu sākumā – pēdējā brīdī pirms pasaule tuvāk iepazina AIDS (tas grāmatā nav pieminēts pat stāstot par bioloģiskajiem pētījumiem zinātniskajā laboratorijā), pieļauju, ka pēc tam dažas lietas mainījās. Romānā ir pilns ar literārām atsaucēm un norādēm uz sava laika ikdienu. Lai arī šī nav izcila grāmata, tas ir labs, kārtīgs, pieaugušiem cilvēkiem piemērots romāns kādi pēdējā laikā nemaz nav tik bieži sastopami. Es tikai priecātos, ja tādus pie mums tulkotu un izdotu vairāk.