Daniels Kīzs „Puķes Aldžernonam”

Daniels Kīzs „Puķes Aldžernonam”, no angļu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Daniel Keyes, „Flowers for Algernon”, 1966)

 

300x0_coverDaniela Kīza „Puķes Aldžernonam” ir viena no grāmatām, kuru saņēmu blogeru apdāvināšanas akcijā Ziemsvētkos. Paldies par to Evijai – viņa bija izvēlējusies mani ļoti interesējošu grāmatu, man vēl joprojām ir siltas jūtas pret pagājušā gadsimta vidus sci-fi un šī bija laba iespēja atgriezties fantastikas pasaulē.

Sākotnēji „Puķes Aldženonam” bija uzrakstītas kā īsais stāsts. Pēc tam autors laikam ir sapratis, ka neko jēdzīgāku savā mūžā vairs neuzrakstīs, tāpēc to ir papildinājis un pārstrādājis par romānu. Vārdu sakot, uzpumpējis kā sašļukušu riepu un rullējis tālāk pretī balvām un slavai.

Romāna sižets ir gaužām vienkāršs. Garīgi atpalikušais Čārlijs Gordons piekrīt kā brīvprātīgais piedalīties eksperimentā, kura rezultātā varētu stipri paaugstināties viņa intelektuālais koeficients un piepildītos viņa sapnis kļūt gudram. Pirms tam šis eksperiments ir izdevies ar vienu (jopcik, patiešām tikai vienu) balto peli vārdā Aldžernons. Protams, romānā neviens pat nemēģina operēt vēl kādu peli, kas nez kāpēc laikam ir pamatīgs deficīts , vai vismaz novērot esošo ilgākā laika periodā, bet uzreiz ar skalpeli ķeras pie cilvēkiem. Tā nu Čārlijam tiek implantēti revitalizēti smadzeņu audi (vēl joprojām mokos ziņkārībā, kurš bija laimīgais beigto smadzeņu donors) un uzsākta enzīmu terapija (nu labi, nebūsim sīkumaini). Pēc tā visa viņš sāk intelektuāli ļoti strauji progresēt un neticami ātrā tempā apgūst milzīgu zināšanu apjomu un vairākas valodas. Tomēr, ak, kāds pārsteigums, izrādās, ka kļūšana par ģēniju nepadara viņa dzīvi daudz patīkamāku.
Kopumā grāmata nav slikta, tā neapšaubāmi ir labāka par lielāko daļu no mūsdienu autoru fantastikas romāniem. Veidot stāstījumu no Čārlija redzes punkta, pamazām mainot viņa rakstības stilu un izteiksmes spēju, ir labs, lai arī ne pārāk oriģināls paņemiens. Dažas romāna epizodes bija patiešām jaukas un aizkustinošas.

Tomēr atsauksmēs solīto grāmatas ģenialitāti es tā arī nekur nepamanīju. Stāsta pamatdoma, ka gudrība pati par sevi nevienu nepadara laimīgu (tāpat kā nauda, slava, vara, laulība, utt.) ir tik elementāra, ka normāls cilvēks to apjēdz jau ja ne vidusskolā, tad vismaz nedaudz pēc tam. Uzstādījums, ka gudrība ir saistīta ar aprobežotību un neiejūtīgumu, bet muļķība ar sirsnību un izpalīdzību, pēc savas būtības ir diezgan primitīvs un grāmatai par labu nenāk. Lai arī zinātnes sadaļai autors, paldies Dievam, ir veltījis maz teksta, tomēr tur rakstītais ir bērnudārza līmenī. Zinātnieki vispār romānā ir neticami tupi un nespējīgi izdarīt acīmredzamus un loģiskus secinājumus.

Ja autors tīri labi tiek galā ar sadaļu, kurā Čārlijs ir dumjš, tad tā grāmatas daļa, kurā viņš kļūst par ģēniju ir jūtami vājāka. Es ļoti labprāt būtu palasījusi par vismaz par dažām viņa ģenialitātes izpausmēm – kaut vai par tādiem niekiem kā Būla funkciju minimizāciju vai postsimbolisko loģiku, bet kas tev deva. Kīzs tā vietā laipni apvelta savu varoni ar dažām seksuāla rakstura problēmām (nu, kas var būt garlaicīgāks par to).

Grāmatā iekļautās Čārlija bērnības atmiņas, kā arī epizodes, kurās viņš tiekas ar savu ģimeni, šķiet mākslīgi piekabinātas, pārstrādājot stāstu par romānu, jo lasot ir sajūta, ka autors nav īsti zinājis, ko tajās iesākt ar saviem varoņiem. Beigās sanāk vienīgi neliela papildu manipulēšana ar lasītāju jūtām.

Protams, ja kāds var izskaidrot, kur slēpjas šīs grāmatas ģenialitāte, es to ar interesi uzklausītu. Citādi man šobrīd vienīgā versija ir, ka lasītājiem neapzināti ir nostrādājusi analoģija – ja grāmatas par detektīviem sauc par detektīvromāniem, tad grāmatas par ģēnijiem noteikti ir ģeniāli romāni.

Iespējams, ka „Puķes Aldžernonam” patīk tik daudziem lasītājiem, tāpēc, ka savā ziņā tā ir izteikta viduvējības propaganda. Novirzes no vidējā statistiskā IQ līmeņa ir parādītas, kā gaužām nelāgas, un liek lasītājiem atviegloti uzelpot un priecāties par savu normālību.

Tomēr nobeigumā vēlreiz gribu piebilst, ka grāmata nav slikta. Es to izlasīju ar patiesu interesi un priecājos, ka ir pārtulkots un izdots kaut kas no piecdesmito gadu zinātniskās fantastikas. Tā vienkārši nav tik ģeniāla vai izcila, kā to parasti pasniedz, un, manuprāt, ir mazliet pārvērtēta.

One thought on “Daniels Kīzs „Puķes Aldžernonam”

  1. Atpakaļ ziņojums: Gads bez plāniem un izaicinājumiem | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s