Staņislavs Lems „Petaura medības”

Staņislavs Lems „Petaura medības”, no poļu val. tulk. Irēna Juhņeviča, Rīga: izdevniecība Zinātne, 1966.

Станислав Лем, „Рассказы о пилоте Пирксе”, 2009.

Laiks pret zinātnisko fantastiku ir ļoti nežēlīgs. Daudz, daudz nežēlīgāks nekā pret jebkura cita žanra literatūru. Un tomēr tas nespēj atņemt valdzinājumu, kas piemīt  tās labākajiem darbiem.

Фантастические романы? Да, я их люблю, но только плохие. Вернее, не то что плохие, а выдуманные. На ракете у меня всегда есть под рукой книжки в этом духе, чтобы на досуге прочесть пару страниц, хоть даже из середины, а потом отложить. Хорошие — совсем другое дело; я их читаю только на Земле.
Почему? Откровенно говоря, толком не знаю. Не задумывался над этим. Хорошие книги всегда правдивы, даже если в них описываются события, которых никогда не было и не будет. Они правдивы в другом смысле — если в них говорится, к примеру, о космонавтике, то говорится так, что словно чувствуешь эту тишину, которая совсем не похожа на земную, это спокойствие, такое абсолютное, нерушимое… И что бы в них ни изображалось, а мысль всегда одна — человек там никогда не будет чувствовать себя как дома.

lemsTā nu, kad arī man vienā brīdī sagribējās kaut ko no bērnībā lasītās fantastikas, pavisam spontāni izvēlējos Staņislava Lema „Petaura medības”. Tas ir sešu stāstu apkopojums, kuru laikam būtu jāpieskaita kosmiskā bojevika žanram. Pietiek paskatīties uz grāmatas vāciņu, lai būtu skaidrs, ka tā ir sci-fi, nevis kaut kādas tur romantiskas blēņas. Daļa no šiem stāstiem ir tapuši ļoti sen – piecdesmito gadu beigās, kad neviens cilvēks vēl kosmosu nebija apmeklējis. Lidojumos sūtīja tikai suņus, kuri tur no karstuma un slāpēm mira vientuļākajā nāvē pasaulē (nevaru aizmirst Atkinsones detektīvus), un pērtiķus.

Tomēr šo grāmatiņu ir sarakstījis Staņislavs Lems un tie nav tikai izklaidējoši piedzīvojumu stāsti. Tajos paralēli sižetiem ar detektīvu ievirzi tiek risinātas arī cilvēka un mašīnu attiecības, apcerēta tehnoloģiju attīstība un sakrālais jautājums – vai mēs varam uzticēties datoriem un mašīnām? Vai uzticēties cilvēkiem? Vai vispār nevienam?

„Petaura medībām” ir piemīlīgs un sava laika garam atbilstošs priekšvārds, no kura mēs varam uzzināt, ka Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds, jo viņš kādu laiku ir atradies ļaunās un pesimisma piesātinātās Rietumu fantastikas ietekmē, bet tomēr ir spējis pret to sacelties un pievērsties padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tendencēm. Tā ja.

Stanislav_Lem__Rasskazy_o_pilote_PirkseVisus sešus stāstus apvieno galvenais varonis Pirkss. Te jāpiebilst, ka izrādījās, ka šajā ciklā pavisam kopā ir desmit stāsti, no kuriem pēdējie četri diemžēl nav tulkoti latviski. Tāpēc nācās vien tos sameklēt un izlasīt krieviski (tāpēc arī citāti ir divās valodās), jo citādi mani visu laiku bija tāda kā nepabeigtības sajūta. Turklāt šajā stāstu ciklā ir iespējams izsekot galvenā varoņa pakāpeniskai izaugsmei no lempīga un naiva kursanta un sapņotāja līdz gaužām ciniskam un daudz pieredzējušam kosmosa kuģa komandoram. Parasti jau kosmisko bojeviku autori ar savu radīto tēlu attīstību pārlieku neaizraujas.

Pats Staņislavs Lems ar šo stāstu ciklu nebija īpaši apmierināts un nevērtēja tos augstu. Tie jau arī nav nekas īpaši izcils (varbūt vienīgi izņemot „Terminusu”), lai gan lasīt tos vēl joprojām bija nepiedienīgi aizraujoši (bet ņemiet vērā, ka es to rakstu nedaudz nostalģiskā noskaņā J). Sākumā viņam bija doma par Pirksu uzrakstīt tikai vienu vai varbūt divus stāstus. Līdz ar to viņš neizvērsa plašāk sava varoņa biogrāfiju un apdzīvoto realitāti, bet pēc tam to visu pierakstīt klāt vairs īsti nebija iespējams. Rezultātā Pirkss ir sanācis drausmīgi vientuļš un, starp citu, mēs tā arī neuzzinām viņa vārdu. Bet viņa apdzīvotais visums ir dīvaini rāms un līdzsvarots. Tur mierīgi līdzās eksistē PSRS un ASV, tas ir pilns ar vecām kosmiskām tarataikām, sarūsējušiem lūžņiem un arhaiskiem skaitļotājiem. Tur smieklīgais mijas ar traģisko, kuģu apkalpes locekļi dzer kā sivēni vai visi saslimst ar cūciņām, vai vispār beigās izrādās ar lieluma māniju sirgstoši androīdi vai pat ceļu būves, nevis kosmosa kuģu inženieri. Uz kosmosa kuģiem var atrasties gan jokains robots, kas kopj kaķus un peles, gan pirms deviņpadsmit gadiem mokošā agonijā mirstošas apkalpes rēgi. Patiesībā tieši nelielais arhaiskums šiem stāstiem piešķir papildu pievilcību, kāda dažreiz piemīt nedaudz nobrūnējušām, senatnīgām fotogrāfijām.

Kā jau rakstnieks ar noslieci uz precīzām tehniskajām detaļām, Lems stāstos nav ignorējis arī šajā žanrā retāk apcerēto kosmisko tualešu jautājumu. Tā mēs šeit varam uzzināt, ka mazajās, vienvietīgajās raķetēs nekādas tualetes nemaz nav, bet dabisko vajadzību nokārtošanai paredzētās ierīces ir iemontētas tieši kombinezonā un tādējādi rada dažas praktiska rakstura neērtības pilotiem.

Lai nu kā, bet lasot ir sajūta, ka Lemam šos stāstus rakstīt ir patiešām paticis. Tāpēc pa vidu saviem izcilajiem un dziļdomīgajiem šedevriem viņš dažreiz ir ļāvis brīvu vaļu iztēlei un vienkārši fantazējis, kā būtu doties kosmiskajos ceļojumos. Turklāt Lems raksta tik dzīvi un pārliecinoši, ka neviļus notici, ka tā tas īstenībā varētu būt. Lai gan labi apzinies, ka sen jau ir atklāts, ka Kasīni sprauga nav nekāda sprauga, bet gan tikai tumšākas krāsas Saturna gredzens.

Viņam šķita, ka šo nakts klusumu uz kuģa varētu atšķirt no jebkura cita klusuma. Uz Zemes var sajust kaut kādas klusuma robežas, tā parejošo raksturu, īslaicību. Mēness kalnos cilvēks nes līdzi pats savu mazo klusumu, kas ieslēgts skafandrā, kurš pastiprina katru siksnu ņerkstienu, katru locītavu knikšķi, pulsu pat elpu. Vienīgi kuģis naktī pazūd melnā, ledainā klusumā.

6 thoughts on “Staņislavs Lems „Petaura medības”

    1. Sibilla Raksta autors

      Īsti negribas teikt, ka grāmata ir galīgi novecojusi. Dažas lietas, protams, ir – pārsvarā tās, kuras saistītas ar skaitļošanas tehnikas būšanām. Bet vienalga lasīju ar interesi. Un kā jau Tu minēji, tad arī pārlaicīgā tur ir pietiekami, lai negribētos no tās šķirties pavisam.

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, tas mušu sekss uz plikiem vadiem varētu būt pieskaitāms pie pārlaicīgajām sci-fi vērtībām. 🙂

      Interesanti, ka cikla pēdējā stāstā “Ananke”, kas ir nedaudz tā kā Edgara Po iedvesmots, Lems atkal pievēršas mušām. Tikai šoreiz kā apsēstībai un nolemtībai ar traģiskām sekām. Lasot nācās apdomāt, cik draiski tas viss sākās un cik skumīgi beigās noslēdzās.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s