Biedra Staļina laika pavārgrāmata

„Grāmata par garšīgu un veselīgu uzturu”, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1953., (“Книга о вкусной и здоровой пище”, Пищепромиздат, Москва, 1952.)

Jeļena Kostjukoviča savā grāmatā par itāļiem un ēdienu tik aizraujoši un daudzpusīgi apraksta ar pārtiku saistītās lietas, ka arī man sagribējās parunāt par ēdienu. Vienā no savas grāmatas nodaļām Kostjukoviča apcer totalitāru režīmu gastronomiskās īpatnības. Tā nu atcerējos, ka man plauktā atrodas leģendārā pirmā padomju pavārgrāmata – galīgi nobružātā un kopš bērnības daudz šķirstītā un pārlasītā „Grāmata par garšīgu un veselīgu uzturu”. Tā ir tik savdabīga, liekulīga, ekstravaganta, ciniska, praktiska, amizanta, demagoģiska, eklektiska, absurda, bezkaunīgi melīga un fantāziju ierosinoša, ka ir vērts tai veltīt nelielu aprakstu.

„Grāmatas par garšīgu un veselīgu uzturu” idejiskais iedvesmotājs bija tuvs Staļina līdzgaitnieks Anastass Mikojans. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš kļuva par PSRS tautas komisāru pārtikas rūpniecības nozarē, kura tolaik atradās galīgā pakaļā. Jāatzīst, ka biedrs Mikojans paveica pamatīgu darbu nozares izvilkšanā no minētās pakaļas. Vispirms viņš 1936. gadā devās divus mēnešus garā komandējumā uz ASV, lai iepazītos ar turienes pārtikas rūpniecību un iepirktu iekārtas, kuras varētu izmantot kvalitatīvākai padomju pilsoņu pabarošanai. Tolaik visā padomju valstī notika Staļina izvērstās represijas un arī ar Mikojana līdzdalību tika veiktas gana plašas tīrīšanas viņa vadītājā nozarē. Kad daļa pārtikas rūpniecības speciālistu un darbinieku bija apšauti vai aizsūtīti uz nometnēm, tad atlikušajiem nācās vien naski pieradināt padomju tautu pie biedra Mikojana tai par derīgiem atzītajiem amerikāniskajiem labumiem – burgeriem, gāzētajiem dzērieniem, brokastu pārslām, cīsiņiem, ketčupa, majonēzes, Doktora desas, saldējuma, kondensētā piena, konserviem un daudz kā cita. (Biedrs Mikojans gribēja nopirkt arī kokakolas ražošanas recepti, bet ir lietas, ko pat amerikāņi nepārdod.) Ne viss no tā iedzīvojās praksē, bet lielākā daļa šo produktu veidoja padomju cilvēka uzturu vēl vairākus gadu desmitus un bija satopami arī manā bērnībā (saldējums, limonāde, cīsiņi, kotletes). Tie visi bija samērā kvalitatīvi produkti ar labu garšu, lai gan man atšķirībā no daudziem citiem līdzcilvēkiem par šiem amerikāņu pārtikas industrijas pakaļdarinājumiem nekādu sentimentālu atmiņu nav (man labāk patīk normāls mājas ēdiens). Ja nu vienīgi par kotletēm. Starp citu, ar kotletēm biedrs Mikojans bija īpaši aizrāvies un pēc nostāstiem vienas no tām esot tikušas iesauktas viņa vārdā.

Tas viss bija īss ievads, lai būtu saprotams laiks, kurā tapa šī pavārgrāmata. „Grāmatas par garšīgu un veselīgu uzturu” pirmais izdevums iznāca 1939. gadā un uzreiz kļuva par bestselleru. Pēc kara grāmata tika papildināta, pārstrādāta (rūpīgi izravētas visas atsauces uz amerikāņu labumiem un ēšanas paradumiem) un izdota vēlreiz 1952. gadā. Šo izdevumu tad arī uzskata par grāmatas kanonisko versiju. Pēc izsalkušo darbaļaužu lūguma grāmata tolaik tika nodrukāta un izpārdota 1.5 miljonu eksemplāru tirāžā. Pēc tam grāmata līdz deviņdesmitajiem gadiem tika izdota vēl neskaitāmas reizes un kopējais tās tirāžas apjoms ir 8 miljoni eksemplāru. Manās bērnības atmiņās figurē šī enciklopēdiskā gastronomiskā opusa 1953. gada izdevums latviešu tulkojumā, kurš bija apmeties uz pastāvīgu dzīvi virtuvē. Patiesībā neatceros vai kaut kas no tās receptēm tika arī gatavots (manā bērnībā 90 % no receptēs izmantojamajiem produktiem bija deficīts), bet pati grāmata bija tik atšķirīga no citām, ka bija aizraujoši to vienkārši šķirstīt, aplūkot attēlus un vietām palasīt. Te jāņem vērā visu sen piemirstais fakts, ka tolaik vietējā miesta veikalos brīvā pārdošanā dažreiz varēja nopirkt tikai zivju konservus, makaronus un par mērkaķu taukiem iesaukto pelēko masu ar oficiālo nosaukumu „kombinžirs”. Tāpēc tautā šī lasāmviela bija iesaukta arī par reto un izzūdošo produktu Sarkano grāmatu.

Kostjukovičai izrādījās pilnīga taisnība, ka visi totalitārie režīmi cenšas panākt, lai cilvēki vairs negatavo ēdienu mājās, bet pāriet uz kaut ko unificētu un visiem vienādu. To nosaka nepieciešamība kontrolēt iedzīvotājus un tos maksimāli nodarbināt valstiskām vajadzībām. Viens no grāmatas uzstādījumiem ir mainīt padomju cilvēka gaumi un pieradināt to uzturā lietot pusfabrikātus, konservus un dažādus pārtikas koncentrātus. Pamatojums tam visam ir ļoti cēls un minēts pacilājošajā grāmatas ievadā – mūsu kombainieres un traktoristes, kolchozu aktivistes, brigadieres, kolchoznieces-stachanovietes savu laiku ļoti augstu vērtē un negrib to izmantot, lai stundām ilgi atrastos virtuvē pie plīts. Vispār lielu daļu grāmatas veido dažādu padomju pārtikas rūpniecības ražoto produktu apraksti un slavinājumi. Vienīgā nelaime, ka lielāko daļu no tiem neviens no mums nebija ne acīs redzējis. Tomēr biedra Mikojana iemīļotās kotletes es atceros labi. Ja bija izdevies veikalā nopirkt šos kotlešu pusfabrikātus, tad pēc tam mājās nācās tos ar sīpolu, piparu un olu palīdzību mēģināt padarīt puslīdz ēdamus. Kaut kādu mistisku iemeslu dēļ man šīs kotletes nenormāli garšoja jēlas, tās bija tādas cīpslainas, ķipīgas un viegli sāļas. Pat negribas domāt, no kā tās patiesībā sastāvēja (gan jau no klasiskajiem „уши, ноги, нос – сиськи, письки, хвост”, bet tās ir maltās gaļas izstrādājumu pamatsastāvdaļas arī mūsdienās). Dīvainā kārtā šī grāmata kotlešu sastāva jautājumā skaidrību neienes. Varam izlasīt, ka „Iecienītā kotlete sver 75 g, tai ir ovāla forma, bet viens gals smails. Iecienītajā kotletē ir 45 g gaļas un 2 g olas.” Un tagad, lūdzu, pasakiet, kas veido atlikušos 28 g, par kuriem grāmata mīklaini klusē.

Sākotnēji grāmata bija iecerēta kā zinātnisks traktāts, bet līdz beigām par laimi tā palika praktiskāka. Daļu no tās veido skaidrojumi par uztura nozīmi, dažādu produktu uzturvērtību, ēdienu gatavošanu un galda klāšanu. Visi skaidrojumi ir praktiski, vienkārši un labi argumentēti. Piemēram, ēdot nevajag bāzt mutē nazi, jo tā var sagriezties, nevajag šūpoties uz krēsla pie galda, jo nogāžoties var nejauši noraut sev līdzi galdautu ar visiem traukiem un terīnēm, traukus pēc ēšanas vajag mazgāt, jo citādi tie sāks smirdēt. Daži ieteikumi ir nedaudz amizanti, bet savam laikam atbilstoši, piemēram, ieviest virtuvē mēslu spaini ar apakšā pabērtiem pelniem, kuru ieteicams reizi nedēļā izmazgāt ar petroleju.

Jebkura totalitāra valsts centīsies maksimāli kontrolēt savu iedzīvotāju iekšējo pasauli un tajā skaitā kuņģa saturu. Tas ir sirsnīgi uzvērts priekšvārdā ar biedējošu apsolījumu, ka partija parūpēsies par katru iedzīvotāju personīgi. Nodaļu ievados ir iekļauti mīlīgi biedra Mikojana citāti, no kuriem lasītājam top skaidrs, ka biedrs Staļins tur rūpi par visu – gan cīsiņu izmēru, gan padomju pilsonim piemērotu alkoholisko dzērienu lietošanu.

Biedru Staļinu nodarbina jautājumi par diženo socialisma celtniecību mūsu zemē. Viņa uzmanības sferā ir visa tautsaimniecība, bet viņš neaizmirst arī sīkumus, jo katram sīkumam ir nozīme. Biedrs Staļins teica, ka stachanovieši nopelna pašreiz daudz naudas, daudz nopelna inženieri un citi darbaļaudis. Bet, ja viņi gribēs nopirkt šampanieti, vai viņi varēs to dabūt?

Attēlā ir redzams tipisks Staļina laika banketa galda paraugs.

Attiecībā uz dzērieniem grāmatā ir uzsvērts, ka padomju cilvēkam vajadzētu mainīt savu orientāciju no nelāgā šņabja uz daudz cēlākajiem vīniem, vēlams vietējiem. Kā zināms, reāli tas beidzās ar lēto vīnu cehu ierīkošanu bez maz katrā otrajā kolhozā un tirdzniecībā plaši izplatītiem šaušalīgiem alkoholiskajiem izstrādājumiem sauktiem par žogu krāsu vai dziļumbumbām. Nez kāpēc grāmatā ir uzsvērts, ka padomju cilvēki acīmredzot sekmīgai sociālisma celšanai ir jāpieradina pie tomātu sulas lietošanas. Nu tai, protams, nav ne vainas, dzeram vēl joprojām.
Grāmatā ir pamatīga dažādu recepšu sadaļa, kura bija un vēl joprojām ir gaužām valdzinoša. Ja tai ticam, tad padomju cilvēks trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados ir pārticis pārsvarā no storēm, belugām, servjugām, kaviāra, krabjiem, vēžiemi, austerēm un klāt ir uzkodis bifštekus, romštekus, irbes, teterus, slokas, mērkaziņas, prīkškes un paipalas, kuru pagatavošanai netiek žēlots saldais krējums, sviests un vīns. Piemēram, grāmatā  ir jauks uzmundrinošs apraksts par dažādiem kaviāra veidiem.

Storu dzimtas zivju kaviara asortimentā ir arī no plēvēm neatbrīvotais kaviars – jastiks. Tas ir labas kvalitates, garšīgs un samērā lēts produkts: pamēģiniet to, un jums tas ātri iepatiksies.

Vai kā labāk pasniegt bliņas.

Pie bliņām var pasniegt sakarsētu svaigu vai kausētu sviestu vai arī augu eļļu, skābu krējumu, siļķes, nēģus, žāvētu stores muguru, ķilavas, anšovus, lasi, sjomgu, ketlasi un dažāda veida kaviaru.

Tāpat tur ir vesela lapa ar bildēm, kā pareizi sagatavot artišokus. Goda vārds, artišokus! Un tas viss valstī, kurā cilvēkiem trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados regulāri trūka jebkādas pārtikas vispār un bads bija ierasta parādība. Tomēr pa vidu visām tām storu un saldā krējuma būšanām ir iekļautas daudzas visai piezemētas un praktiskas receptes, kurās apstāstīts, kā pagatavot vienkāršus ēdienus no dažādiem putraimiem, miltiem kāpostiem un nātrēm, plaušām, tesmeņiem, smadzenēm un kuņģa. Jāatzīst, ka kopumā receptes ir saprātīgas un ēdienu pagatavošana ir izklāstīta pat pilnīgiem nejēgām virtuves jautājumos saprotami.

Paralēli receptēm lappušu malās ir slejas sīkā drukā ar dažādu vairāk un mazāk eksotisku produktu aprakstiem, biedra Mikojana citātiem, izvilkumiem no vecām pavārgrāmatām, dažādiem padomiem vai vienkārši liriski apcerējumi par šo un to. Piemēram, izjusts apraksts par padomju dārzeņu veikalu, kuru atļāvos te ielikt plašāk.

Lielos sietos, uz koka paplātēm un vienkārši uz papīra paklājiem ir izliktas visdažādākās ābolu šķirnes – baltais dzidrais, Mičurina Ķīnas zeltainais (zeltainā kitaika), renete, aniss, aports, slavenā antonovka, safrans, mazas un lielas apelsinu, citronu, citronapelsinu, piramidas zeltaini oranžā krāsā; Krimas bumbieri, labāki par labākajiem, vīnogas „Izabella”, „Angurs”, „Šašla”, sieti ar Erevanas persikiem, par kuriem gardāku, maigāku, smaržīgāku, sulīgāku nav nekur pasaulē.
Maigi smaržo salmu apsaitēs pakārtās Čardžovas melones. Labi ir arī Staļingradas apkārtnes arbuzi.
Bet plauktos ir cienīgi sarindojušās figurālas un vienkāršas pudeles ar rūgtiem un saldiem šņabjiem, kas nostādināti uz zālaugiem – asinszāles, anisa, mārsmilgām – uz augļu kauliņiem, pomeranču miziņām, krustnagliņām, kardamona, Ņevežinas pīlādžogām, kuras noņemtas tikai pēc tam, kad tās ir ķērusi pirmā salna.

Kā tad, tādi jau nu tolaik tie dārzeņu veikali bija. Tipiska padomju dārzeņu tirgotava bija ar savītušām bietēm un burkāniem rotāta vieta, kurā ienākot uzreiz bija skaidrs, ka dažu pārdošanā esošo dārzeņu sastāvā ir bijis sērs, kurš pēc tam ir stājies tuvākās attiecībās ar atsaucīgo ūdeņradi.

No šīm slejām varam uzzināt, ka biedrs Mičurins ar biedru Lisenko jebkuru padomju dārzeni vai augli piespiedīs uzvesties, kā pieklājas. Tie dārzeņi, kas nepakļāvās, acīmredzot tika apšauti vai aizsūtīti uz gulagu. Tā biedrs Mičurins neizprotamu impulsu vadīts ir izaudzējis kazenēm līdzīgas avenes, bumbierus atgādinošus ķiršus, plūmes ar ķimeņu smaržu, lilijas, kas smaržo kā vijolītes un gan jau daudz ko citu tikpat bezjēdzīgu.

Grāmatā ir nodaļa ar nosaukumu „Ārstnieciskā uzture”. No tās paliek skaidrs, ka padomju tautai tolaik aptaukošanās nebija īpaši aktuāla problēma, bet vairāk nodarbināja jautājums kā un ar ko labāk uzbaroties. Tomēr cilvēks, kurš ir sacerējis tādas receptes kā biskvīta torte ar jēlām aknām, siļķe ar jēlām kaulu smadzenēm, hematogena ragū ar dārzājiem skābā krējumā, puķu kāpostu un smadzeņu uzpūtenis, būs bijis apveltīts ar īpaši izsmalcinātu gastronomisko fantāziju.

Nobeigumā jāpiebilst, ka grāmatai neapšaubāmi bija un vēl joprojām ir ļoti liela izzinošā vērtība. Kur citur es tolaik būtu izlasījusi par kaperiem, trifelēm, anšoviem, kefalēm un omuļiem? Vai to, ka avokado augļu garša atgādina valriekstus ar cukuru un citronu sulu, ka etiķi var aromatizēt ar liepziediem un gatavojot vēdzeles vislielāko vērību ir jāpiegriež to aknām (delikatese). Padomju valsts bija impērisks veidojums un grāmatā bija aprakstīti arī dažādu PSRS tautu nacionālie ēdieni ar ausīm neierastiem eksotiskiem nosaukumiem – čanachi, zrazi, čachobili, tava-kjababs, bara-kabobs, kjufta, mutadžani, chaši, chinkali, kaurma. Vārdu sakot, visas pārējās latviskās pavārgrāmatas pēc šī varēja iet rāmi pastāvēt maliņā.

Aprakstā izmantotajos citātos centos atstāt grāmatā lietoto rakstību, kā piemēru tam, ka vispārpieņemtās pareizrakstības normas patiesībā vairāk ir iedoma nekā realitāte.
Attēli ir ņemti no grāmatas krievu izdevuma, jo latviešu versijā tie nebija tik izteiksmīgi.