Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, no angļu val. tulk. Māra Kaļva, Rīga: Jumava, 2013., (Robert Louis Stevenson, Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde)

Ja tā padomā, kas nekaitēja būt par rakstnieku 19. gadsimtā. Uzraksti romānu par Drakulu, Frankenšteina briesmoni vai laika mašīnu un uzreiz kļūsti par žanra klasiķi un tēmas aizsācēju. Visiem pārējiem pēc tam atliek tikai variācijas un nekas vairāk. Patiesībā gan jau tik vienkārši tas nebija, kā tas izskatās tagad – no 21. gadsimta informācijas plūdu nogurdinātajām pozīcijām.

???????????????????????????Skotu rakstnieks un dzejnieks Roberts Lūiss Stīvensons jau bija sev nodrošinājis vietu starp klasiķiem ar lielisko piedzīvojumu romānu „Bagātību sala”, par kuru man ir jaukas atmiņas no bērnības. Tomēr pazīstamāks viņš laikam ir ar savu nelielo noveli par doktoru Džekilu un misteru Haidu, kura beidzot (nepagāja pat ne pusotrs gadsimts) ir izdota arī latviešu valodā.

Domāju, ka stāsts ir puslīdz zināms visiem. Doktors Džekils sirds dziļumos vēlas būt patiešām labs cilvēks bez trūkumiem un vājībām. Viņš ir perfekcionists un nespēj samierināties ar savām vājībām un sliktajām īpašībām. Dažu dīvainu eksperimentu rezultātā viņām izdodas nodalīt savas personības ļauno un dzīvniecisko pusi, kā rezultātā viņš transformējas par slikto misteru Haidu un var mierīgi nodoties visādām nelietībām. Bet savukārt pēc tam var pārvērsties atpakaļ par nu jau ideāli labo doktoru Džekilu un piekopt šķīstu un cienījamu dzīvesveidu. Protams, kādā brīdī situācija iziet ārpus kontroles un iegūst traģiskus pavērsienus.

Šis būtībā vienkāršais stāsts ir bijis tik ierosinošs, ka ir vairākas reizes ekranizēts un mūsdienās dubultnieku tēma ir visai izplatīta un populāra. Tā mēs esam tikuši, piemēram, pie Holivudas iemīļotā zaļā monstra bezizmēra apakšveļā – Halka, kurš vienkārši ir tāda modernāka Džekila un Haida versija. Mūsu personības dualitāte vienmēr ir bijusi interesanta tēma un iekšējās pretrunas acīmredzot ir plosījušas ne vienu vien domājošu būtni. Cilvēks jau nekad nav tikai labs vai ļauns, halksbet parasti kaut kāds no visa tā samiksēts ķopķēzis. Jāpiezīmē, ka Stīvensona novelē misters Haids atšķirībā, teiksim, no minētā Halka ir maza auguma un diezgan nīkulīgs, bet stipri spalvains vīrelis. Stīvensons savā stāstā ne tik daudz uzsver mistera Haida ļaunumu, kā viņa dzīvnieciskumu un nespēju sevi kontrolēt. Principā jau visi cilvēki ir spiesti sadzīvot ar lielāku vai mazāku ļaunumu sevī un bez tā mēs neesam pilnvērtīgas personības, bet būtiskākais jau ir, kā ar to tiekam vai arī netiekam galā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka ir labi un apsveicami, ka latviski tiek izdoti līdz šim netulkoti 19. gadsimta klasikas darbi. Tomēr tulkojums šķita, kā lai to pasaka, ne pārāk veiksmīgs. Vispirms nevarēju saprast kāpēc nosaukumā ir iekļuvis dīvainais stāsts, nevis parasti lietotais savādais notikums vai atgadījums, bet lai nu būtu. Taču jau pirmais teikums izklausījās diezgan aizdomīgs, tāpēc sameklēju to arī angliski.

MR. UTTERSON the lawyer was a man of a rugged countenance, that was never lighted by a smile; cold, scanty and embarrassed in discourse; backward in sentiment; lean, long, dusty, dreary, and yet some how lovable.

 Latviski tas skan šādi.

Misters Atersons, notārs, kura sūro seju nekad neizgaismoja smaids, bija noslēgts cilvēks, garlaicīgs, nerunīgs un neveikls sabiedrībā, augumā garš un kalsns, noputējis, tomēr ļoti simpātisks.

 Un te pirmais teikums no krievu tulkojuma „Странная история доктора Джекила и мистера Хайда”.

Мистер Аттерсон, нотариус, чье суровое лицо никогда не освещала улыбка, был замкнутым человеком, немногословным и неловким в обществе, сухопарым, пыльным, скучным и все-таки очень симпатичным.

 Vairāk par tulkojumu laikam arī nav ko teikt. Vienīgi informācijai tiem, kas vēlas lasīt par Džekilu un Haidu – tādā garā ir pārtulkota visa grāmata. Labā ziņa – tā ir ļoti īsa un vietām dīvaini uzjautrinoša

12 thoughts on “Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”

    1. Sibilla Raksta autors

      Krieviskais teksts jau nav slikts. Man tikai radās jautājums, kā pa tiešo tulkojot no angļu valodas ir tikts pie tā noputējušā notāra. Un kaujnieciskajām dūmakām, kā arī citām savdabīgām vietām latviešu tulkojumā. Pārāk jau liela līdzība ar krievu tekstu. Un ne jau tikai pirmajā teikumā. 🙂

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Tāda versija ir lasīta, ka tas viss ir nosapņots. Un pirmo versiju Stīvensons pats sadedzinājis. Bet man lasot šos Viktorijas laika stāstus parasti ir jādomā, kas tās par tik netiklām, nešķīstām un aizliegtām baudām, ar kurām nodarbojas sliktie varoņi, bet tās parasti sīkāk neviens neapraksta. Mana sabojātā fantāzija jau iedomājas sazin ko, lai gan patiesībā viņi varbūt ir tikai slepeni ošņājuši kāju pirkstus.

  1. doronike

    Kā sacīt jāsaka – še tev, brālīt Vasarsvētki 😉 Nu nekam vairs nevar ticēt (es par tulkošanu).
    Attiecība uz Džekilu man šobrīd šķiet interesanti, ka Dželiks bija labs/ļauns, bet Haids tikai ļauns – varēja taču doktors līdzsvarām radīt Haidu-2, kurš būtu tikai labs…jeb arī tāds pilnīgi labs cilvēks nemaz nebūtu spējīgs izdzīvot un Džekilam radītu vēl lielākas nepatikšanas par ļauno dvīni.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tā sanāca, ka tikko izlasīju arī variāciju par tēmu – Emīlijas Dīvaines otro daļu. Protams, tā ir bērnu grāmata, bet tur ir apcilāta tēma, cik grūti ir dzīvē būt ideāli labam cilvēkam, ja tev ir ļaunā dvīne. Bet par to būs nākošais apraksts. 🙂

      Atbildēt
  2. Aiga

    Nopirku ENG versiju kādu brīsniņu pirms iztulkotās grāmatas, un jau padomāju ‘cik tizli’ ieraugot tulkojumu starp jaunumiem grāmatnīcā, bet laikam jau tā vien būs labāk. 🙂 Bet lasot tā šķita, ka grāmata ierindojas zem ‘horror’?

    Atbildēt
  3. Diāna

    Man patika šī grāmata, izlasīju (oriģinālā) tūlīt pēc Doronikes ieraksta http://burtkoki.wordpress.com/2011/05/15/robert-louis-stevenson-the-strange-case-of-dr-jekyll-and-mr-hyde-1886/, lai gan analīzi atceros jau no vidusskolas laikiem. Mani šokē latviešu izdevuma vāks.
    Spriežot pēc minētajiem tulkojuma piemēriem, nešķiet iespējams, ka tulkotāja nav pārsvarā tulkojusi no krievu valodas. Latviskā tulkošanas tradīcija nepieļauj 19. gadsimta romānā lietot, piemēram, vārdu “simpātisks”, turpretī krievu tulkošanas skola ļauj daudz lielāku brīvību, koncentrējoties galvenokārt uz mērķa auditoriju, bet uzticību avotam atstājot otrajā vietā. Tieši tāpēc latvieši, kad vien iespējams, lasa oriģinālu, jo uz tulkojumu nevar paļauties.
    “embarrassed in discourse; backward in sentiment” – latviski atstāts tikai “neveikls sabiedrībā”, laupot Stīvensona valodas patīkamo ritmu tekstam un varoņa jūtu pasaules atainojumu. “Rugged countenance” – sūra seja? “Cold” – garlaicīgs? Un aliterācija, gluži vai dzeja – lean, long, dusty, dreary, pāri paliek tikai “augumā garš un kalsns, noputējis” (vai garš un kalsns var būt kā citādi kā vien augumā?). Ja oriģināls rada priekšstatu par galveno varoni kā bezjūtīgu, drūmu, skarbu, emocionāli vēsu, nesabiedrisku, tad gan krievu, gan vēl jo vairāk latviešu versijā viņš atgādina garlaicīgu, pelēku sausiņu.
    Es ļoti labi zinu, kā notiek tulkošana, cik ierobežoti ir termiņi un cik maz maksā par grāmatu tulkošanu, bet tā tomēr ir klasika.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies, ļoti izsmeļošs komentārs.
      Patiesībā es nemaz nepamanītu, ka tulkojumā ir izmantots krievu teksts, ja vien tas būtu bijis mazliet gludāks. Bet pāris vietās pat īsti labi nesapratu, kas vispar tekstā ir domāts, tāpēc nācās sameklēt oriģinālu, lai tiktu skaidrībā.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s