Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, Rīga: izdevniecība “Liesma”, 1970.

Iespējams, ka blogā vajadzēs ieviest vasaras anti-intelektuālās literatūras sadaļu, jo tik jaukā laikā lāgā negribas pievērsties labām un saturīgām grāmatām. Turklāt vietējā bibliotēkā kāds/kāda Anatola Imermaņa fans/fane bija atstiepis lēveni ar viņa grāmatām. Nu ja, dzeju, kas droši vien būtu labāka izvēle, es nepaņēmu, bet grāmatu par rēgiem gan.

imermanisAnatols Imermanis ir visai savdabīga un interesanta personība latviski rakstošo 20. gadsimta literātu pulciņā. Dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs, ļoti erudīts un ekstravagants cilvēks ar piedzīvojumiem bagātu biogrāfiju. Bet tagad laikam viņu vairāk piemin kā erotiskā žanra atjaunotāju pēckara latviešu literatūrā ar 1993. gadā izdoto „Erotisko biogrāfiju”, no kuras atceros tikai to, ka viņa erotiskās noslieces reti kad ir bijušas pilngadīgas. Tomēr visvairāk Imermanis ir rakstījis padomju laikiem ellīgi aizraujošus un spriedzes pilnus detektīvromānus, bet viņa „Mortona piramīda” bija pavisam neslikta zinātniskā fantastika. Kā zināms, tad Padomju Savienībā oficiāli nekādas nopietnās noziedzības nebija. Kā tad! Diemžēl līdz ar to padomju detektīvromāni ar superpareizajiem izmeklētājiem ir viena no gaudenākajām lasāmvielām šajā žanrā. Bet tā kā Anatols Imermanis savos detektīvos darbību pārcēla uz pūstošo un pagrimušo ASV, tad viņa grāmatās varēja notikt vistrakākās lietas. Imermanim ir vesela romānu sērija par bijušajiem policistiem, bet pēc tam privātdetektīviem Mūnu un Deiliju – „Pavadonis met ēnu”, „Lidmašīnas krīt okeānā”, „Hamburgas orākuls”, „Seifam vajadzīgs kramplauzis” un šķiet, ka arī „Slepkavība zem lietussarga” bija par to pašu. Divpadsmit gadu vecumā tās bija vienas no aizraujošākajām grāmatām, kādas vispār bija pieejamas tādam bērnam tuvējā bibliotēkā. Jāņem vērā, ka tolaik tāds „Kontinents”, kas mūs biezā slānī apgādātu ar prastiem trillerīšiem, nevienam pat sapņos vēl nerādījās. Tomēr „Viesnīcas „Holivuda” rēgi” kaut kā man bērnībā bija paslīdējuši garām un tagad nespēju pretoties kārdinājumam atgūt nokavēto.

Grāmatas sižets ir brīnišķīgi sviestains, personāži klišejiski un darbības vide butaforiska, bet tā nu tolaik padomju rakstnieki attēloja ļaunās un samaitātās ārzemes un reti kurš tajās bija reāli pabijis. Mazā Spānijas piejūras kūrortpilsētiņā Panotarosā no gangsteriem un žurnālistiem slapstās kāda amerikāņu miljonāra ģimenes locekļi. Pavisam negaidīti tur pārbiedēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā no zila gaisa nozveļas amerikāņu bumbvedējs, tam seko elles ugunis un lielāka efekta labad arī līķis divos piegājienos. Savukārt miljonāra sieva un dēls pēkšņi nejauši noindējas ar vecu desu (nu ko gan citu tie miljonāri, lai ēd, ja ne bojātas desas), bet meita mīklaini pazūd. Mūnam un Deilijam atliek tikai ķerties pie darba – tikt skaidrībā, kas noticis un atrast pazudušo. Skaidrs, ka grāmatas notikumi izrāpo ārpus realitātes robežām ātrāk, nekā pārbiedēti tarakāni no draņķīgas kafejnīcas virtuvē aizmirsta kūkas šķīvīša. Lai gan nobeigums pieļauj šādas tādas vaļības pret īstenību, tas tomēr nešķiet īpaši veiksmīgs.

Lasot grāmatu ar šodienas skatījumu, ir skaidrs, ka Imermanim ir bijis labs ķēriens uz spriedzes romāniem, un viņš tādus ir spējis rakstīt ne sliktāk par mūsdienu tikpat sviestaino trilleru autoriem. Sižets ar visu savu grēcīgumu attiecībā pret realitāti ir savērpts grodi un aizraujoši. Neticami, bet autors ir pamanījies vienā romānā iekļaut pusjukušus amerikāņu militāristus, ekstravagantu spāņu marķīzu ar noplukušu pili, Vatikāna priesteri ar nēģeri, gaišreģi Minevru Zingeri, kura regulāri telepātē uz Pulsomonīdu, pagrīdniekus antifrankistus, korumpēto vietējo policiju, kaprīzu Holivudas dīvu ar mīļako, dubultniekus, viltvāržus, narkomafiju, slepenu mīlas romānu, ūdeņraža bumbas, apslēptus dārgumus, slepenas alas, mirdzošu ģindeni un vēl šo to. Piedevām visu šo ķīseli autors par spīti visām pielaistajām lažam ir kaut kā novedis līdz puslīdz loģiskām, lai arī ne pārāk sakarīgām beigām. Pat zinot nobeigumu, lasīt bija interesanti, nu labi, vietām arī smieklīgi, bet jāgarlaikojas nebija. Personāži ir visai kolorīti un kaut kur grāmatas vidū aizdomājos, ka tā tak ir sarakstīta vienkāršā, bet labā un gaumīgā latviešu valodā, kuru atšķirībā no krietnas daļas mūsdienu dīvaino tulkojumu lasīt ir tīri patīkami. Jāpiezīmē, ka šis ir no tiem romāniem, kurā sievietes sauc par Lellītēm, nēģerus par nēģeriem, bet par geju eksistenci neviens pat nenojauš. Kā jau sešdesmito gadu padomju literatūra, grāmata ir mūsdienām neparasti tikla un šķīsta. Starp citu, Imermaņa detektīvromāni kādreiz bija populāri ne tikai Latvijā, tie ir tulkoti 13 valodās, tajā skaitā arī krievu un izdoti gana lielos metienos kādreizējā Padomju Savienībā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka sākumā domāju šo romānu blogā nepieminēt, jo izlasīju to vairāk aiz nostaļģiskiem nekā literāriem apsvērumiem. Bet galu galā latviski rakstītajām grāmatām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības. Tās tomēr ir tik dažādas un daudzveidīgas

10 thoughts on “Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”

  1. Lasītāja

    Šo laikam neesmu lasījusi, bet daļu no uzskaitītajām miglaini atceros kā diezgan dīvainas, bet interesantas. (Un atceros sarkanu kleitu prezervatīva vietā.) Neatminos, vai esmu lasījusi MP. Tur bija radioaktīvs pulkstenis? Jeb vai tas bija citur?

    Atbildēt
  2. doronike

    Vispār jau lieki tu domā, ka šādas grāmatas blogā nevajag pieminēt – tā taču ir tāda eksotika! Kur gan citur gados jaunāks lasītājs uzzinātu, ka Immermanis līdztekus Kolbergam bija viens no lasītākajiem autoriem PSRS, tagadējiem latviešu rakstniekiem tāda auditorija pat sapņos nerādās.
    Par erotiku neizteikšos, bet Immermaņa burlaku gabali man patika, man pat tie joprojām šķiet savā ziņā ekstravaganti.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Kolbergam jau tie gabali ir tādi kriminālpsiholoģiski un nopietni, bet Imermanis bija patiešām laba izklaide. Tagad droši vien neviens neticēs, ka kādreiz viņu grāmatas bija deficīts un dabūjamas, ja noveicās tām uzskriet virsū, kad tās bija “izmestas” tirdzniecībā, vai arī bija jābūt blatam grāmatnīcā. 🙂

      Atbildēt
  3. msmarii

    Nevajag jau nemaz tēmēt uz gados jaunākiem lasītājiem, es arī tādu Immermani nezināju! Laikam mūsu lauku bibliotēkā nebija populārs, kā gan savādāk būtu palaidusi garām. Piekrītu Doronikei, ka šādas grāmatas vajag pieminēt. Šonedēļ kā reiz biju laukos, pārskatīju grāmatplauktus un saskumu, ka nevaru to visu aizstiept līdzi, lai pārlasītu, jo tik daudzi pirms 1990. gada izdotie latviešu (un latviski tulkotie) romāni ir pieminēšanas vērti, bet tik maz viņus atceras.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Droši vien ap to laiku, kad sāki apmeklēt bibliotēku lielākā daļa sešdesmito un septiņdesmito gadu grāmatu bija norakstītas.
      Tviterī redzēju, ka Tu laiku laukos esi pavadījusi lietderīgi. 🙂 Bet par vecajām grāmatām ir jāpiekrīt. Tagad brīžiem rodas iespaids, ka latviešu literatūra sastāv no “Mērnieku laikiem”, Raiņa, Ziedoņa un tā, kas iznāk mūsdienās, bet tak pa vidu arī ir bijis šis tas ievērības cienīgs, kam der pievērst uzmanību.

      Atbildēt
      1. msmarii

        Jā, jā, jā 🙂 Pilnīgi piekrītu. Kurš atcerās Ruktu Tēvu vai Zeiboltu Jēkabu (kurš kā izrādās, lielā mērā licis pamatus latviešu romānu tradīcijām)? Ja ne tās grāmatas laukos, es arī būtu aizmirsusi. Un kurš atceras Roberta Sēļa “Silaines muižu” vai Jēkaba Janševska “Dzimteni”? Labi,ka bez tevis pieminētajiem zina Andreja Upīša “Zaļo zemi”,bet arī tās pārējās grāmatas veido mūsu latviešu literatūras pasauli un ievērības cienīgas. Protams, daļa no sešdesmito un septiņdesmito gadu grāmatām vairs nav baudāmas, jo tur ir pārlieku lielas nodevas padomju ideoloģijai. Nākas atlasīt graudus no pelavām.

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Tagad apdomāju to, ka vajadzēs pārlasīt vēl pāris jaunībā iemīļotu latviešu rakstnieku darbus un varbūt iekārtot blogā latviešu literatūras vintage sadaļu. Un nē, Vilis Lācis starp tiem diez vai būs, bet Annas Sakses sci-fi grāvēju “Lidojums uz mēnesi”, tur varētu iekļaut. 🙂
          Vispār, ja grāmata ir talantīgi uzrakstīta, tad nelielas nodevas ideoloģijai netraucē, bet tikai palīdz izprast laikmetu. Ķeza, ka visos laikos ir bijis traki daudz viduvējas literatūras un to nepavisam nav vērts daudz lasīt pat vēsturisko izjūtu dēļ.

        2. msmarii

          Es arī ļoti labprāt pārlasītu jaunībā lasītos darbus. Laikam būs jāievieš noteikums katru mēnesi obligāti brīvprātīgā kārtā lasīt kādu no tiem vecajiem latviešu rakstnieku darbiem, kas tagad šķiet piemirsti.
          No Annas Sakses atceros tikai pasakas par ziediem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s