Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, Rīga: izdevniecība “Liesma”, 1970.

Iespējams, ka blogā vajadzēs ieviest vasaras anti-intelektuālās literatūras sadaļu, jo tik jaukā laikā lāgā negribas pievērsties labām un saturīgām grāmatām. Turklāt vietējā bibliotēkā kāds/kāda Anatola Imermaņa fans/fane bija atstiepis lēveni ar viņa grāmatām. Nu ja, dzeju, kas droši vien būtu labāka izvēle, es nepaņēmu, bet grāmatu par rēgiem gan.

Anatols Imermanis ir visai savdabīga un interesanta personība latviski rakstošo 20. gadsimta literātu pulciņā. Dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs, ļoti erudīts un ekstravagants cilvēks ar piedzīvojumiem bagātu biogrāfiju. Bet tagad laikam viņu vairāk piemin kā erotiskā žanra atjaunotāju pēckara latviešu literatūrā ar 1993. gadā izdoto „Erotisko biogrāfiju”, no kuras atceros tikai to, ka viņa erotiskās noslieces reti kad ir bijušas pilngadīgas. Tomēr visvairāk Imermanis ir rakstījis padomju laikiem ellīgi aizraujošus un spriedzes pilnus detektīvromānus, bet viņa „Mortona piramīda” bija pavisam neslikta zinātniskā fantastika. Kā zināms, tad Padomju Savienībā oficiāli nekādas nopietnās noziedzības nebija. Kā tad! Diemžēl līdz ar to padomju detektīvromāni ar superpareizajiem izmeklētājiem ir viena no gaudenākajām lasāmvielām šajā žanrā. Bet tā kā Anatols Imermanis savos detektīvos darbību pārcēla uz pūstošo un pagrimušo ASV, tad viņa grāmatās varēja notikt vistrakākās lietas. Imermanim ir vesela romānu sērija par bijušajiem policistiem, bet pēc tam privātdetektīviem Mūnu un Deiliju – „Pavadonis met ēnu”, „Lidmašīnas krīt okeānā”, „Hamburgas orākuls”, „Seifam vajadzīgs kramplauzis” un šķiet, ka arī „Slepkavība zem lietussarga” bija par to pašu. Divpadsmit gadu vecumā tās bija vienas no aizraujošākajām grāmatām, kādas vispār bija pieejamas tādam bērnam tuvējā bibliotēkā. Jāņem vērā, ka tolaik tāds „Kontinents”, kas mūs biezā slānī apgādātu ar prastiem trillerīšiem, nevienam pat sapņos vēl nerādījās. Tomēr „Viesnīcas „Holivuda” rēgi” kaut kā man bērnībā bija paslīdējuši garām un tagad nespēju pretoties kārdinājumam atgūt nokavēto.

Grāmatas sižets ir brīnišķīgi sviestains, personāži klišejiski un darbības vide butaforiska, bet tā nu tolaik padomju rakstnieki attēloja ļaunās un samaitātās ārzemes un reti kurš tajās bija reāli pabijis. Mazā Spānijas piejūras kūrortpilsētiņā Panotarosā no gangsteriem un žurnālistiem slapstās kāda amerikāņu miljonāra ģimenes locekļi. Pavisam negaidīti tur pārbiedēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā no zila gaisa nozveļas amerikāņu bumbvedējs, tam seko elles ugunis un lielāka efekta labad arī līķis divos piegājienos. Savukārt miljonāra sieva un dēls pēkšņi nejauši noindējas ar vecu desu (nu ko gan citu tie miljonāri, lai ēd, ja ne bojātas desas), bet meita mīklaini pazūd. Mūnam un Deilijam atliek tikai ķerties pie darba – tikt skaidrībā, kas noticis un atrast pazudušo. Skaidrs, ka grāmatas notikumi izrāpo ārpus realitātes robežām ātrāk, nekā pārbiedēti tarakāni no draņķīgas kafejnīcas virtuvē aizmirsta kūkas šķīvīša. Lai gan nobeigums pieļauj šādas tādas vaļības pret īstenību, tas tomēr nešķiet īpaši veiksmīgs.

Lasot grāmatu ar šodienas skatījumu, ir skaidrs, ka Imermanim ir bijis labs ķēriens uz spriedzes romāniem, un viņš tādus ir spējis rakstīt ne sliktāk par mūsdienu tikpat sviestaino trilleru autoriem. Sižets ar visu savu grēcīgumu attiecībā pret realitāti ir savērpts grodi un aizraujoši. Neticami, bet autors ir pamanījies vienā romānā iekļaut pusjukušus amerikāņu militāristus, ekstravagantu spāņu marķīzu ar noplukušu pili, Vatikāna priesteri ar nēģeri, gaišreģi Minevru Zingeri, kura regulāri telepātē uz Pulsomonīdu, pagrīdniekus antifrankistus, korumpēto vietējo policiju, kaprīzu Holivudas dīvu ar mīļako, dubultniekus, viltvāržus, narkomafiju, slepenu mīlas romānu, ūdeņraža bumbas, apslēptus dārgumus, slepenas alas, mirdzošu ģindeni un vēl šo to. Piedevām visu šo ķīseli autors par spīti visām pielaistajām lažam ir kaut kā novedis līdz puslīdz loģiskām, lai arī ne pārāk sakarīgām beigām. Pat zinot nobeigumu, lasīt bija interesanti, nu labi, vietām arī smieklīgi, bet jāgarlaikojas nebija. Personāži ir visai kolorīti un kaut kur grāmatas vidū aizdomājos, ka tā tak ir sarakstīta vienkāršā, bet labā un gaumīgā latviešu valodā, kuru atšķirībā no krietnas daļas mūsdienu dīvaino tulkojumu lasīt ir tīri patīkami. Jāpiezīmē, ka šis ir no tiem romāniem, kurā sievietes sauc par Lellītēm, nēģerus par nēģeriem, bet par geju eksistenci neviens pat nenojauš. Kā jau sešdesmito gadu padomju literatūra, grāmata ir mūsdienām neparasti tikla un šķīsta. Starp citu, Imermaņa detektīvromāni kādreiz bija populāri ne tikai Latvijā, tie ir tulkoti 13 valodās, tajā skaitā arī krievu un izdoti gana lielos metienos kādreizējā Padomju Savienībā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka sākumā domāju šo romānu blogā nepieminēt, jo izlasīju to vairāk aiz nostaļģiskiem nekā literāriem apsvērumiem. Bet galu galā latviski rakstītajām grāmatām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības. Tās tomēr ir tik dažādas un daudzveidīgas