Robs Regers, Džesika Grunere „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”

Robs Regers, Džesika Grunere „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”, no angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013., (Rob Reger, Jessica Gruner „Emily the Strange: Stranger And Stranger”, 2010)

Emīlija Dīvaine ir trīspadsmit gadus veca, taču viņai ir strīdīga izcelsme un vairāk nekā divdesmit gadus gara un visai raiba biogrāfija, kuras laikā viņa no skeiteru subkultūras ikonas ir kļuvusi par komiksu tēlu un tagad arī par četru pusaudžu grāmatu sērijas varoni. Latviski ir izdotas sērijas pirmās divas grāmatas – „Emīlija Dīvaine. Pazaudētās dienas” un „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”. Par pirmo grāmatu vairāk var izlasīt Lasītājas blogā.

 Saraksts ar 13 punktiem, kāpēc man patīk grāmatas par Emīliju Dīvaini.

1.  Grāmatas par Emīliju ir smieklīgas, asprātīgas un ļoti piemērotas priekšā lasīšanai. Turklāt puse no klausītājiem ķiķina kā jukuši un no smiekliem valstās pa zemi līdz sāk sāpēt kāds iekšējais orgāns, bet otra puse neizpratnē blenž uz pirmajiem.
2. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojuma kvintesence. Viņa nebaidās skaļi apgalvot – Tikai viena lieta patiešām spēj sabojāt (tukšo vietu tekstā aizpildīt ar jebko labu): CITI CILVĒKI.
3. Ak, spiedzošās sūkalas un brēcošie begemoti, grāmatas ir sarakstītas dzīvelīgā un saistošā valodā. Tās ir rakstītas dienasgrāmatas formā un ir tiešas, uzrunājošas un noslēpumainas.
4. Emīlija var atļauties būt tāda kāda ir. Pat esot populāra apģērbu un aksesuāru zīmola seja, viņa vienmēr valkā vienas un tās pašas drēbes (melnas, ju-hū visideālākā drēbju krāsa) pat tad, ja viņu tādēļ skolā aizsūta par šo tēmu aprunāties ar psihoterapeitu.
5. Grāmatās ar lasītājiem īpaši necackājas un tajās vienā mierā tiek lietoti tādi termini kā singularitāte, kura eksistenci negrib atzīt pat mana datora pareizrakstības vārdnīca.  Ja kāds ir tik dumjš, ka tos nesaprot, tad tā ir tikai viņa paša problēma, nevis Emīlijas vai autoru.
6. Grāmatas par Emīliju ir simpātiski noformētas. Ja tekstā ir apgalvots, ka šajā vietā lapa ir nosiekalota, tad tā arī izskatīsies nosiekalota. Ilustrācijas ir šķības, padrūmas, asprātīgas un groteskas – tādas man varētu patiktu divpadsmit gadu vecumā, nevis kaut kas ideāli smuks, ko bērniem dažreiz grib iesmērēt lielas tantes.
7. Emīlija ir zinātniece un radoša personība. Viņa ir izgudrojusi mūžīgo dzinēju, tumšās enerģijas ģeneratoru, kaķu – angļu valodas tulkošanas mašīnu, svečturi, kas nekad nepil un uzkonstruējusi golemu no beigta kraukļa.
8. Vienīgi Emīlijai kaimiņi var veltīt tekstu – Klausies vai tev tiešām ar vāveri jādara… KAUT KAS TĀDS… lai noskaidrotu, ka šī ir beigta.
9. Emīlija ir ļauna ne vairāk kā 49% apmērā.
10. Emīlijai ir četri lieliski kaķi un katrs no tiem ir izcila personība.
11. Emīlija dažu mēnešu laikā var radīt sajukumu jebkurā pilsētiņā ar dīvainu nosaukumu – rīkot kaķu balles kapsētā, ietērpt ciltstēvu statujas melnās kleitās, samainīt vietām amatpersonu atvilktnes, utt.
12. Emīlija, protams, ir arī nepārspēta skeitere, šāvēja ar kaķeni, ģitāriste un sienu apgleznotāja.
13. Šajās grāmatās ir daudz sarakstu ar 13 punktiem.

Emīlija ar savu māti parasti apmetas kādā mazpilsētiņā ar dīvainu nosaukumu, tomēr viņām nekad neizdodas ilgi uzturēties vienā vietā. Tā arī šoreiz viņām pēc dažām Emīlijas visumā nevainīgām delverībām nākas pārcelties uz Muļķbraslaini. Emīlijai ir iesākti trīspadsmit daudzsološi zinātniskie projekti, kurus varētu realizēt jaunajā dzīves vietā, bet pats interesantākais ir dubultnieku radīšana. Tomēr eksperimentos ar tārpiem kaut kas noiet greizi un Emīlīja nejauši dubultojas pati. Sākumā viss ir lieliski, bet pamazām paliek skaidrs, ka viņa ir iekļuvusi dziļā eksistenciālā ķīselī. Kura no abām Emīlijām tagad ir īstā Emīlija? Turklāt viņas nav vienādas, bet atbilstoši labākajām Džekila un Haida tradīcijām vienai ir palikušas tikai labās īpašības, bet otrai ļaunās. Tāpat ir sadalītas prasmes un atmiņas.

Un ak, purkšķošās murgburkas, būt par labo Emīliju ir ārprātā apgrūtinoši. Hroniska nespēja melot var pamatīgi sarežģīt jebkura cilvēka dzīvi, bet komplektā ar tieksmi regulāri urbināt degunu un auklēt mīkstās rotaļlietas tā padara to nepanesamu. Būt par ļauno Emīliju ir tīri jauki, bet toties ārprātā apgrūtinoši citiem. Lai debesis ir žēlīgas jebkurai pilsētiņai, kurā parādās tāda ļaunā Emīlija.

Vispār pirmajā grāmatā bija vairāk visādu noslēpumu un tā bija aizraujošāka. Arī šajā grāmatā aprakstītā pilsētiņa Muļķbraslaine slēpj vienu otru pārsteigumu, bet šoreiz Emīlijai nākas vairāk iedziļināties sevi un risināt savas identitātes jautājumus. Savu ļauno Es nepietiek mīļi apskaut un cerēt, ka turpmāk viss būs labi. Katrā ziņā man ir interese arī par abiem turpinājumiem. Pirmā grāmata par Emīliju Bērnu un jauniešu žūrijas vērtējumā 2012. gadā ieguva 1. vietu 5.-7. klašu grupā un domāju, ka pelnīti. Emīlija ir patiešām forša.

Dīvaina man šķita vienīgi dienasgrāmatas lasītajiem regulāri lietotā uzruna „veči”. Oriģinālu nemeklēju, bet tulkojumā labāk būtu izklausījies kaut kas neitrālāks.

Vairāk par Emīlīju Dīvaini var palasīt viņas saitā.