Ketrina Eljota „Zāles pret vientulību”

Ketrina Eljota „Zāles pret vientulību”, no angļu val. tulkojusi Dina Kārkliņa, Rīga: „Apgāds „Kontinents””, 2013., (Catherine Alliott, „A Rural Affair”, 2011)

Juhū, vasara turpinās, jāļauj arī smadzenēm atpūsties un Ketrinas Eljotas lubenes ir labi piemērotas šim nolūkam. Eljota ir angļu rakstniece, kura dzīvo laukos un savas grāmatas cep vienu aiz otras kā pankūkas. Protams, jau paskatoties uz vāku ir skaidrs kas tur ir iekšā un kā tas viss beigsies. Tomēr Eljotai raksta pietiekami sprigani un viņai piemīt puslīdz pieņemama humora izjūta, lai pa retam kādu no viņas romāniem izlasītu. „Kontinents” tos izdod regulāri un acīmredzot tie ir gana populāri sieviešu dzimuma latviešu lasītāju vidū.

Visi Eljotas romāni ir veidoti pēc vienas shēmas – viņas varonēm grāmatas sākumā diez ko neiet. Tā arī šajā grāmatā Popija Šiliņa ir ne pārāk laimīga savā laulībā un klusībā apcer dažādus teorētiski iespējamus un estētiski glītus negadījumus ar letālām sekām, kas varētu piemeklēt viņas nūģīgo vīru. Tomēr, kad viņam patiešām uzkrīt uz galvas no pāri lidojošas lidmašīnas fizelāžas atrāvies sasaluša urīna klucis, tas viņas dzīvi nepadara daudz labāku. Pamazām atklājas daži sarežģījumi, seko dažādi pārpratumi, bet beigās jau viss beidzas jauki.

Un ak, šī Anglijas rurālā ikdiena – kašmirā tērpusies un pērlēm rotājusies. Vai tiešām tāda reāli eksistē? Tikpat labi tā varēja būt grāmata par dzīvi uz Marsa. Spriežot pēc romāna, Anglijas lauku sieviešu galvenās rūpes ir ziedu kārtošana baznīcā, dziedāšana draudzes korī un grāmatu klubiņa izveidošana un apmeklēšana. Nu tas lasītāju pulciņš vismaz bija diezgan jautra būšana – it sevišķi, kad iekļāva savos plānos „Ulisu”, lai piešķirtu saviem tusiņiem intelektuālāku noskaņu.

Ja var ticēt Eljotai, tad Anglijā galvenās lauksaimniecības nozares ir jājamzirgu un medību suņu audzēšana. Vēl drīkst atļauties pļavā izvietot kādu dekoratīvu aitu un cēli paknibināties ap rožu dobi. Pieļauju, ka tur kāds slepeni audzē arī lapsas – nu kā citādi viņiem būtu ko trenkāt katrā nedēļas nogalē. Par aitām jāpiezīmē, ka dzīvnieks ar iesauku Kauna Lieta, kas no rītiem nepiedienīgi uzvedās zālājā Šiliņu ģimenes logu priekšā, tomēr visdrīzāk bija teķis. Ar grāmatā lietoto terminu auns lopkopībā apzīmē kastrētu vīriešu dzimuma aitu un tie parasti neizrīkojas tā, kā autore apraksta. Vēl šajā dīvainajā rurālajā realitātē fakts, ka meklēšanās laikā apkārt brīvi klīstošām kucēm pēc tam mēdz būt kucēni, visiem ir nez kāds pārsteigums.

Savā ziņā tieši šis romānu vienveidīgums un pilnīgs oriģinalitātes trūkums droši vien ir tas, kas mani piesaista Eljotas grāmatās. Vienmēr zini, ko tieši tu dabūsi. Kurš būs īstais vīrietis, ir skaidrs tikko viņš tiek romānā pieminēts. Galvenā varone tur drīkst uzvesties visai muļķīgi un pilnīgā pālī izpildīt Džūlijas Endrjūsas repertuāru sezonas galvenajā mednieku ballē, bet tāpat viņa nezaudēs savu neizskaidrojamo un neticamo pievilcību īstā vīrieša acīs. Toties nelietīgās maitas vienmēr saņems pēc nopelniem. Parasti ir iepīta arī kāda paviegla kriminālā intriga. Bet vasara ir vasara, kad negribas ne uz ko iespringt, ir labi palasīt ko tādu, kas pēc nedēļas jau būs pilnībā aizmirsies.

Par romānu ir rakstījis arī Grāmatu tārps, kurš to uzskata par dziļāku un nopietnāku nekā pārējie Eljotas darbi.