Jānis Joņevs „Jelgava 94”

Jānis Joņevs „Jelgava 94”, Rīga: “Mansards”, 2013.

jelgavaJa eksistē pilsētas – neveiksminieces, tad Jelgava noteikti ir viena no tām. Kādreizējā brīnišķīgā hercogistes galvaspilsēta ar piemīlīgo arhitektūru Otrā pasaules kara laikā pārvērtās par drupu kaudzi, kuras atjaunotāji – grūti pateikt, ko domāja pilsētas atjaunotāji. Jelgava viņiem ir sanākusi pat ne neglīta, jo neglītumam piemīt savs šarms. Tā ir pilnīgi nekāda – kantainu objektu sakopojums uz plakanas virsmas. Vieta, par kuru dīvainā kārtā nav ne mazāko nostalģisko atmiņu, lai cik gadus tur nodzīvotu.
Ja atceramies deviņdesmitos gadus, tad tie, protams, arī nebija nekāda avene. Bet, ja kādam ir nācies sasniegt pubertāti deviņdesmitajos gados un vēl Jelgavā, tad atliek viņam vienīgi izteikt līdzjūtību. Un nav nekāds brīnums, ja tas nabaga tīnis šo laiku ir pavadījis cieši apskāvis kasešu maģīti, un klausoties dziesmas par kanibālu pežām. Toties pēc tam viņš ir uzrakstījis grāmatu par Jelgavu un mūziku. Un pat samērā labu grāmatu, kuru lasot sāc apdomāt, kāpēc atmiņas par vienu un to pašu laiku cilvēkiem mēdz būt tik dažādas.

Dodoties ārā no Jelgavas, aiz otrā tilta, bet vēl pirms Sestā veikala, atradās kāda nenoteikta teritorija. Šosejai pa labi, skatoties uz Ozolnieku pusi stāvēja kaza. Tā bija diezgan liela kaza, kādus trīs metrus augsta. Kazu no metāla caurulēm bija pagatavojis vietējais mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis. Tam par cēloni, tāpat kā daudz kam citam manā dzīvē bija Čaks. Viņam bija dzejolis, kas saucās „Jelgava”:
Pilsētiņa maza, maza,
Viņas simbols – balta kaza.
Kaut kādas literatūrzinātnieces izpīpēja, ka dzejolis tomēr neesot par Jelgavu. Mūsu pilsēta Čaka laikos neesot bijusi nekāda „mazā, mazā”. Drīzāk dzejnieks būs domājis Jaunjelgavu. Vai Čaks bija idiots? Dzejolis saucas „Jelgava”, ko jums vēl vajag?! Un kaza tur stāvēja dzelžaini.

Tas, protams, uz tēmu galīgi neattiecas, bet ir dzirdēti nostāsti par jauniešiem, kas ar domu iesniegt dokumentus studijām ir pārmaluši visu Jaunjelgavu Lauksaimniecības universitātes meklējumos.
Bet kopumā „Jelgava 94” ļoti patīkami izceļas pēdējā laika latviešu literatūras vidū. Jānis Joņevs nebaidās no realitātes un necenšas skraidīt pakaļ pēdējo gadu modei rakstīt fantastiku, kuru dažreiz paši autori pamato ar miglainām atrunām, ka tikai šajā žanrā esot iespējams sasniegt īpašus filozofiskus augstumus un žilbinošu domas lidojumu. Starp citu, ar filozofiju „Jelgavā 94” viss ir kārtībā. Tā tur vietām ir jauki un neuzbāzīgi iepīta par spīti tam, ka romāna vēstījums ir piezemēts, apraksti reālistiski un tajā darbojas visumā parasti padsmitnieki un pat dažas krimināli orientētas personas.
Grāmata ir nesamākslota, tā uzrakstīta vienkārša un dabiskā valodā. Bieži vien lasot skaistus un poētiskus tekstus ir sajūta, ka autors aiz tiem mēģina nomaskēt to, ka viņam tā īsti nav ko teikt. Ar „Jelgavu 94” tādu problēmu nav. Grāmata ir samērā klasisks stāsts par to kā kļūstam pieauguši un vienā brīdī sākam apdomāt, kas noticis ar jaunības ideāliem. Autors ar atbruņojošu atklātību stāsta par visām pusaudžu gadu šausmām, vēlmi nebūt tādam kā citi, tik pievilcīgo apziņu, ka esi, kas īpašs, bet patiesībā vienkārši izrādies nedaudz tizlāks nekā pārējie. Aprakstītās situācijas brīžiem ir absurdas, bet diezgan atpazīstamas. Un tā kā autoram piemīt gaumīga humora izjūta, pārsvarā to visu var lasīt ar vieglu smaidu.
Lai gan neesmu apveltīta ar metāla sadzirdēšanai piemērotu ausu un sirds konstrukciju, bija interesanti iepazīties ar visām tām desu, dūmu, bleku  un citām mistiskām ikdienišķam cilvēkam slēptām subkultūras būšanām (autora zināšanas par šo tēmu ir apbrīnojamas). Tā nu grāmatai neapšaubāmi piemīt arī zināma muzikāli izglītojoša vērtība.

– Jā, jā, jā. Dzied arī par velnu, dēmoniem. Karalieni Inannu. Par vētrošanu caur sarkaniem mākoņiem un holokaustvējiem. Visvairāk tomēr par mēnesi, ledu. Dažreiz par tērauda vagīnām. Maze of Cako Torments vispār dzied paša izdomātā valodā.

Saprotams, ka „Jelgava 94”nav pārpasaulīgs šedevrs. To no šīs grāmatas gaidīt nevajag. Taču, ja ir vēlme atsaukt atmiņā deviņdesmito gadu sajūtas, tad “Jelgava 94” ir piemērota lasāmviela. Un skaidrs, ka neviens ārzemnieks neko tādu nekad nesacerēs, lai kā viņš censtos.
Vēl varu piebilst, ka deviņdesmito gadu izslavētā brīvība bija tikai ilūzija, dzīvē tā bija tikai nesakārtotība un haoss. Bet romānā pieminētais dzēriens ar nosaukumu „Mīkla” bija reti pretīga salda substance ar zvērīgu alkohola saturu (18 grādi). Tā bija lēta, piedzerties ar to varēja ļoti ātri un bija reāla garantija, ka nākamo dienu pavadīsi tualetes poda tuvumā un gan tavs fiziskais, gan astrālais ķermenis būs vienādi draņķīgā kondīcijā. Savukārt dzēriens „Ķirzakas smaids” (nosaukts par godu vienam Brazīlijas seriālam) bija vistīrākā krutka ar vēl mīklainākiem pēc efektiem. Blakus esošajā uzņēmumā pēc tā lietošanas šad un tad naktssargus (padzīvojušas onkuļus ar lieko svaru) no rītiem atrada beigtus (it kā dabiskā nāvē). Bet tas ir pavisam cits deviņdesmito gadu stāsts.

5 thoughts on “Jānis Joņevs „Jelgava 94”

  1. vaavers

    Es lasīju šo grāmatu īpaši izgaršodama. Burtiski vaktēju tās parādīšanos piemājas bibliotēkā 🙂
    Man patika. Grāmatā aprakstītā paaudze gan ir 3-4 gadus vecāka par manējo (kas pusaudža gados šķiet miiiilzīgs laika pārrāvums), tomēr arī es paspēju piedzīvot šo pašu subkultūru stipri līdzīgā izpildījumā, lai arī citā pilsētā. Pie kam, ņemot vērā, ka arī Jelgavā (vēlāk gan) ne mazums padzīvots, bija ārkārtīgi interesanti mēģināt atpazīt minētās vietas un iedomāties kā tās izskatījās 94-tajā.
    Par Jelgavas kā savas pilsētas apzināšanos nākas tev pilnīgi piekrist – nodzīvoju tur 7 gadus, iepazinu, izpētīju, bet tā arī nesajutu kā savējo.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Mani šī subkultūra aizķēra visai maz, bet forši, ka kāds par to ir tik aizraujoši uzrakstījis.
      Par Jelgavas sajūtu esmu runājusi arī ar citiem un visi apgalvo, ko līdzīgu – ka šī pilsēta tā īsti sirdī neiekrīt. Bet varbūt kāds nopietns Jelgavas fans mūs te varētu mēģināt pārliecināt par pretējo. 🙂

      Atbildēt
  2. doronike

    Kaut kā visiem tīri labi patīk Joņevs, bet mani attur tieši 90-tie gadi un smagais metāls. Tas laiks tiešām atmiņā kā diezgan murgains un haotisks, nekādas vēlmes gremdēties nostaļģijā. Un Jelgavā esmu bijusi tikai pilī (ekskursijā) un psihenē (ciemos).

    Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: Lielā Lasīšana Top 100 | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s