Ilga Kreituse, Gundega Sēja „Pagājušo gadu Latvija”

Ilga Kreituse, Gundega Sēja „Pagājušo gadu Latvija”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2009.

pagajuso gaduSaprotams, ka pārāk daudz uzmanības veltīt pagātnei nav nekāda lieliskas mentālās veselības pazīme. Tomēr laikam neapturami ritot uz priekšu dažreiz gribas nu jau no šķietami droša attāluma paskatīties, kas tad ir palicis aiz muguras. Tā pirms gadiem desmit ar lielu interesi skatījos Leonīda Parfjonova veidoto raidījumu sēriju „Namedņi”, kuros ļoti aizraujošā formā tika stāstīts par dzīvi bijušajā Padomju Savienībā. Bet šobrīd sagribējās palasīt kaut ko vairāk tieši par ģeogrāfiski tuvāku vietu neseno pagātni, tāpēc bibliotēkā izvēlējos smukām bildēm rotāto „Pagājušo gadu Latviju”.

Kā jau minēts uz vāka, tad grāmata stāsta par laika periodu no 1945 līdz 1990 gadam – „kā dzīvojām, no kā iztikām, ko apsmējām, par ko priecājāmies”. „Pagājušo gadu Latvija” vizuāli ir ļoti simpātiski noformēta. Tajā ir daudz rūpīgi piemeklētu fotogrāfiju gan no tā laika preses, gan no personīgajiem arhīviem, kuras pētīt, smaidīt un priecāties. Tur ir gan tā laika sadzīves priekšmetu fotogrāfijas, gan valstsvīru bildes, gan kartiņas, gan reālu dokumentu paraugi. Var pašausmināties par tā laika modi un atcerēties, ka tolaik arī zēni staigāja baltās pusgarās zeķēs ar dekoratīviem bumbulīšiem. Var apcerēt tā laika ilustrācijas – diez uz kurieni dodas Iļjičs viens pats laivā ar diviem maziem puisīšiem? Un kas nosaka to, ka cilvēki vecās fotogrāfijās izskatās tik līdzīgi? Vai tiešām laikmets uzspiež mums savu zīmogu, vai arī mūs nonivelē tik ikdienišķas lietas kā drēbes un muļķīgas frizūras. Es pat varētu apzvērēt, ka grāmatā ir ievietota manu vecāku kāzu bilde un dažas manas skolas laiku fotogrāfijas. Vārdu sakot, ja kādam mājās ir tāds brīnums, kā kafijas galdiņš, tad uz tā var mierīgi uzstellēt šo albuma formāta izdevumu.

“Pagājušo gadu Latvija” ir  ērti strukturēta pa tēmām – pārvalde, simbolika, LKP, kosmoss, sadzīve – iepirkšanās, ceļošana, sabiedriskā ēdināšana, dzīvokļu jautājumi, transports, mode, kultūra, utt. Diemžēl grāmatas saturs lika stipri vilties, jo tā ir uzrakstīta visai garlaicīgā īstas komjaunietes – teicamnieces stilā. Lai arī no grāmatas nekādus īpašus dziļumus negaidīju, tā ir visai plakātiska, sekla un vietām pat atgādina tā laika žurnālistikas paraugus, kuri mēģināja mums iestāstīt, cik saulaina ir mūsu bērnība. Iespējams, ka tas ir darīts ar nolūku, lai teksts būtu maksimāli autentisks, bet jāatzīstas, ka sāku žāvāties jau pirmajās desmit lappusēs. Un tālāk jau nebija labāk. Tā arī neatradu grāmatā solīto ironiju un trāpīgos komentārus. Šur tur ir ieliktas vecas, nodrāztas un daudzreiz dzirdētas padomju laika anekdotes krievu valodā, kuras maz ticams, ka vēl būs smieklīgas mana vecuma ļaužiem, bet jaunākiem droši vien nebūs saprotams, par ko tad vispār jāsmejas.

Lai atdzīvinātu tekstu, tam ir pievienoti mazi laikmeta pastāstiņi no dzīves. Piemēram, vienā ir stāstīts, ka sieviete stāv garā rindā pēc tapetēm, bet dzeltenās tapetes beidzas un viņa nopērk zaļas, tas arī viss stāsts. Nākošajā viņa stāv nelielā rindā gastronomijas veikalā un nopērk četras sasalušas govs astes, nu var jau būt, ka tas ir kaut kas makten aizraujošs jaunākās paaudzes lasītājiem. Pēc tam seko stāstiņš par tā laika silto apakšveļu sauktu par bumbierenēm, tad par ne visai kvalitatīviem slēpju stiprinājumiem un tādā garā. Vēl ir mazi stāstiņi ar nosaukumu „Neticami, bet fakts”. Tajos ir aprakstīti, piemēram, tādi ēē, hm, nu galīgi neticami fakti, kā tas, ka sievietes kādreiz, lai izveidotu frizūras, matus tinušas uz metāla rullīšiem. Vai arī, ka krimplēna audums reiz ir bijis deficīta prece, bet kādam to, redz, ir izdevies dabūt pa blatu. Labi jau, ka kāds apstāsta jauniešiem tā laika nebūšanas, bet kāpēc tik pliekanā un neinteresantā veidā.
Kopumā saturiski neticami garlaicīga un sekla grāmata, tas gan ir fakts.

7 thoughts on “Ilga Kreituse, Gundega Sēja „Pagājušo gadu Latvija”

  1. Diāna

    Ļoti interesants vērtējums. Pirms trim gadiem nostalģijas uzplūdos nopirku šo grāmatu savam vīratēvam uz 70. dzimšanas dienu – pārliecībā, ka nevar taču nepatikt. Mēs ar vīru pāris vakarus nosēdējām, sajūsmināti skatoties fotogrāfijas un atceroties – “mums arī bija tāda bļoda/dvielis/rotaļlieta”! Turpretī vīratēvs nebija sevišķā sajūsmā, acīmredzot nostalģijai ir kaut kāds noilgums. Tekstam gan es tā arī nepieķēros, tāpēc man par šo grāmatu ir pašas labākās atmiņas, tieši vakar iedomājos, ka varbūt gribētos nopirkt sev pašai. Acīmredzot tieši teksts ir klupšanas akmens.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jāatzīst, ka nejūtu nekādu nostaļģiju pēc tā laika. Tas, ka bērnības atmiņām un lietām mūsu acīs piemīt īpaša pievilcība, ir mazliet cits stāsts un tam nav nekāda sakara ar sociālisma būšanām. 🙂
      Šoreiz vienkārši grāmatas saturs nesaskanēja ar vizuālo izpildījumu, pie kura ir nopietni piestrādāts. Kaut kā iedomājos, ka nu tik būs savākti visādi intersanti fakti un saistoši stāsti. Bet kā bilžu grāmata, pie kuras pakavēties bērnības atmiņās pārāk daudz nepētot tekstu, tā ir lietojama gluži labi.

      Atbildēt
  2. doronike

    Es šad tad esmu grāmatu veikalā apskatījusi, bet nav nopirkusies. Iespējams, pamatoti.
    Dīvainā kārtā mani vecāki arī nebūt nav sajūsmā par padomju laiku atceri. Esmu novērojusi, ka mani pašu tas vairāk aizkustina – bet tā ir mana bērnība, kamēr viņiem, iespējams, ne tās labākās atmiņas: virsstundas, lozungi, rindas, deficīts utt.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tas laiks, protams, ir neatņemama mūsu dzīves daļa, bet brīžiem sanāk padomāt, kā un kāpēc mēs nonācām tādās auzās – vai atkal nedodamies to pašu grābekļu virzienā un, vai dažreiz pārāk centīgi mēģinot no tiem izvairīties neesam aulekšiem iedrāzušies blakus esošajos grāvjos.

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Drīzāk gribas izprast šo dīvaino pasauli. Kāpēc komunisma ideja, kad radās bija tik pievilcīga, ka ar to aizrāvās daudzi patiešām gudri un domājoši cilvēki. Un kurā brīdi viss ar to aizgāja šķērsām – varbūt patiesībā viņi jau sākumā vienkārši nerēķinājās ar cilvēka dabu.
          Bet ja vajag kādu bērnības traumas piemēru, tad droši vien tas būs brīdis, kad realitātē ieraudzīju Berlīnes mūri. 🙂

  3. Atpakaļ ziņojums: Grāmatas par Latviju | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s