Kevins Greindžs „Ziedu lietū”

Kevins Greindžs „Ziedu lietū. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē”, no angļu valodas tulkojusi Vita Holma, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012., (Kevin Grange,”Beneath Blossom Rain: Discovering Bhutan on the Toughest Trek in the World”, 2011.)

 ziedu lietuAugusts šogad bija ceļojumu un piedzīvojumu mēnesis. Atbilstoši tam izlasīju „Ziedu lietū” – pēdējā laikā jau trešo grāmatu par gariem, smagiem gājieniem pa interesantām takām vairāk un mazāk zināmās pasaules vietās. Tās autors Kevins Greindžs ir ne pārāk veiksmīgs Holivudas scenārists. Astoņu gadu laikā neviens no viņa rakstītajiem scenārijiem nav pieņemts filmēšanai (paskatoties, cik vāji scenāriji dažreiz ir bijuši izmantoti filmās, bail pat domāt, cik draņķīgus ir rakstījis autors). Tā nu Greindžs ir samērā nomāktā dvēseles stāvoklī, kad nolemj doties uz Butānu pārgājienā pa visgrūtāko kājāmgājēju maršrutu pasaulē – Sniega cilvēka taku Himalajos. Pārgājiens patiešām ir ekstrēms, jo 24 dienu laikā ir jānoiet 347 kilometri pa kalniem un jāšķērso 11 augstkalnu pārejas, no kurām septiņas ir augstākas par 4800 metriem virs jūras līmeņa. Sniega cilvēka takai nav nekādas līdzības ar civilizētiem tūristu maršrutiem ar norādēm, pa ceļam atrodamiem mīlīgiem veikaliņiem un labiekārtotām atpūtas vietām. Visu laiku pastāv iespēja apmaldīties kalnos un pēc tam naktī lēni un neizbēgami nosalt, nogāzties no kādas klints, saķert augstuma slimību, kuras apraksts bija diezgan nepatīkams, vai satikt uz takas kādu piktu un slikti audzinātu jaku nelāgā noskaņojumā. Labā ziņa ir tā, ka viss notiek Butānā un tur, samaksājot 200 dolārus dienā, ceļotājiem tiek nodrošināts pilns serviss – naktsmītnes, ēdināšana un karsta tēja pie deguna jau agri no rīta izlienot no guļammaisa. Dažas personīgās mantas, protams, nākas pastaipīt, bet visu pārējo transportē pamatīga karavāna un apkalpojošais personāls, kurš, starp citu, arī noiet to pašu maršrutu, bet piedevām visu laiku gatavo ēst un iekārto naktsmītnes.

            Butāna vispār ir traki interesanta zeme, kura atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem augstu Himalajos. Nokļūt tur ir grūti, jo jābūt vai nu kaut kādām alpīnista iemaņām, vai jāriskē izbaudīt nosēšanos pasaules šaušalīgākajā lidostā, kuru butānieši ir iemanījušies izvietot šaurā spraudziņā starp kalniem. Nosaukumam Butāna nav nekāda saistība ar propāna- butāna gāzi, bet sanskritā tas nozīmē kalnainu vietu. Paši butānieši savu valsti sauc par „Pērkona Pūķa zemi”. Butāna ilgus gadus bija izolēta no apkārtējās pasaules un tajā vietām vēl ir saglabājies viduslaikiem raksturīgs dzīvesveids, bet pamazām un uzmanīgi valsts mēģina pielāgoties, jaunajiem laikiem un modernizēties. Butānieša atbilde uz autora jautājumu, kāpēc netiek noasfaltēts ceļš ir vienkārša, lieliska un labi raksturo šo zemi.

Ceļš netiek noasfaltēts, -viņš mikrofonā sacīja, – tāpēc, ka tad cilvēki steigsies.

            Vispār Butānas aprakstiem veltītā grāmatas daļa bija interesantākā un saistošākā. Varam uzzināt, ka Butānas ezeros nav ieteicams peldēties, jo tur dzīvo dēmoni. Savukārt dažos dzo centrālā torņa apmeklējums var novest pie nelāgām sekām, piemēram, priekšlaicīgas nāves. Butānieši esot diezgan māņticīgi, viņi uzskata, ka mākoņu forma var pareģot jūsu nākotni, koku ciršana mežā sanikno meža dievu, balti jaki ir laba zīme, kalni var lidot un mainīties vietām un kaulu mešana ugunskurā izraisīs sliktus laika apstākļus.

            Atsevišķa tēma ir Butānas ideja par nacionālo kopējās laimes veicināšanu pretstatā nacionālā kopprodukta idejai, kas pirmajā brīdī izklausās gluži vai norakstīta no kādas īpaši ciniskas antiutopijas. Butānā uzskata, ka valstij ir jākoncentrējas uz iedzīvotāju laimi, nevis tradicionālo ekonomikas modeli, paredzot, ka laimīgāki pilsoņi veidos ražīgāku valsti ar lielākiem ienākumiem. Tomēr skaidrs, ka valsts iedzīvotājus nevar piespiest kļūt laimīgākiem, nosakot to likumdošanas aktos. Pie laimes sasniegšanas ir rūpīgi jāpiestrādā katru dienu. Nacionālo kopējo laimi Butānā veicina, cenšoties saglabāt tradicionālo kultūru un saudzēt vidi.. Tā kā viņi visi tur ir budisti, tad varbūt arī izdosies. Lai gan ar laimi nekas nav vienkārši – esot viegli padarīt laimīgākus trūcīgi dzīvojošus cilvēkus, bet kad viņiem klājas labi, tad, hop, un pēkšņi vienā brīdī laimes sajūta ir pazudusi tālēs zilajās. Un visi atkal ir nelaimīgi.

            Arī autors cer Butānā atrast apskaidrību, laimi, dzīves jēgu, ziedu lietu un Šambalu – nu gluži kā tāda vīriešu dzimuma Gilberta. Diemžēl šie viņa apcerējumi bija vairāk smieklīgi, lai neteiktu, ka nožēlojami. Katrā ziņā bez tiem mierīgi varēja iztikt un vairāk teksta veltīt pašai Butānai. Ceļojuma piedzīvojumu un ceļabiedru aprakstiem nebija ne vainas, tomēr jūtams, ka autors nav pārāk labs stāstnieks (teiksim, salīdzinājumā ar Braisonu), lai gan patiešām cenšas būt asprātīgs un sirsnīgs. Īpaši nelāgas bija Butānas lauksaimniecības tehnoloģijām veltītās lappuses, kurās valda pilnīgas auzas – mieži tiek jaukti ar kviešiem, vārpas ar stiebriem, graudi ar akotiem un, kas gan ir mistiskais motorizētais arkls, ar kuru butānieši mēdz braukāt apkārt vai sūknēt ūdeni. Tāpat tādam sērferim no Kalifornijas liels jaunatklājums bija sprigulis un padoms nebučot zirgu, kurš atglaudis ausis. Lai gan nekādu apskaidrību Greindžs Butānā neatrada, tomēr izskatās, ka viņš ir tapis par ceļojumu grāmatu rakstnieku, bet Holivudā ir par vienu netalantīgu scenāristu mazāk, kas kopumā ir pozitīvs rezultāts. Tā kā par Butānu latviski nav daudz lasāmvielas, tad grāmata ir pat ļoti noderīga, ja ir vēlme iepazīt šo fantastisko valsti.

2 thoughts on “Kevins Greindžs „Ziedu lietū”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s