Ingvars Ambjērnsens „Samsons un Roberto”

Ingvars Ambjērnsens „Samsons un Roberto”, no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, Rīga: „liels un mazs”, 2013., (Ingvar Ambjørnsen, Arven etter Rin-Tin-Tei (1998),  Krakilske kamerater (1999) Pater Pietros hemmelighet (2000))

Kad literāro tekstu vietnē UbiSunt izlasīju rakstu par Ambjērnsena „Samsons un Roberto”, uzreiz bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag – ar visiem nepareizajiem komatiem, paviršo rediģēšanu un apjomam un izpildījumam nešķīsti neadekvāto cenu. Dīvaini, bet līdzīga apjoma grāmatas, kas pie tam ir izdotas bez Eiropas Komisijas atbalsta, nez kāpēc parasti ir sanācis nopirkt jūtami lētāk (acīmredzot, šī grāmata bez EK finansējuma vispār nekad nebūtu izdota latviski). Bet raksta autore par labi paveikto darbu (iemārketēja man to grāmatu tā, ka nemetas) var sevi bišķi pabužināt aiz austiņas. Uzreiz varu piebilst, ka grāmata man ļoti patika, lai gan lasot izjutu nelielu nervozitāti tās sasodītās komatu būšanas dēļ – es nekad neesmu zinājusi, kur īsti tie ir jāliek. Ja tagad smalkajā komatu likšanas mākslā vairs nevar uzticēties pat grāmatām, tad kam gan vispār šajā pasaulē var ticēt?

Grāmatā ir iekļauti trīs Ingvara Ambjērnsena stāsti – „Tēvoča Rintintaja mantojums”, „Trakie džeki” un „Pātera Pjetro noslēpums” – par ļoti neglītu, bailīgu, mazliet dumju, bet sirsnīgu suni Samsonu un ļoti neglītu, pragmatisku, apķērīgu un materiāli orientētu kaķi Roberto. Un jā, tā ir bērnu grāmata. Pirmā stāsta sākumā abi galvenie varoņi ir nabadzīgi pilsētas iemītnieki. Samsons sapņos redz bifštekus. Viņš vispār daudz guļ. Bet Roberto dažreiz iziet pagalmā paņaudēt. Negaidīti Samsons no tēvoča, par kura eksistenci viņam nav ne jausmas, saņem mantojumu – Fjordglētas pansiju un četrpadsmit kronas un piecdesmit ēras piedevām. Pansija nav pārāk labā stāvoklī un piedevām tā glabā dažus biedējošus noslēpumus, tomēr mūsu varoņi nolemj uzsākt mazo biznesu lauku teritorijā un viņu piedzīvojumi var sākties.

Tā kā Samsons nezināja, kas tā pansija tāda ir, viņš acumirklī aizbēga un paslēpās aiz gultas. Dzīve jau tāpat bija gana grūta. Tagad viņš vēl piedevām bija mantojis pansiju. Pansiju. Šis vārds izklausījās biedējoši. Kur pie joda, viņa tēvocis Rintintajs bija iekūlies?

Grūti nodefinēt, kas grāmatu padara tik jauku. Tā vienkārši ir labi uzrakstīta. Personāži ir visiem atpazīstami, viņu vājības un trūkumi tos padara saprotamus un bieži vien pat simpātiskus. Laikam jau katram ir nācies satikt kādu tehnisku meiteni ar mirdzumu acīs vai nešpetnu bijušo skolotāju.
Lai arī „Samsons un Roberto” ir bērnu grāmata, tā ir patīkami prātīga un asprātīga. Tik trāpīgus mazo uzņēmumu darbības ekonomisko problēmu skaidrojumus man sen nebija gadījies lasīt.

–       Tā, tā, – teica Roberto. Skaidrs, ka mums jāmaksā nodokļi.
–       Bet es to negribu! – teica Samsons un arī sāka raudāt. Es taču pat nezinu, kas tie nodokļi tādi ir!
–   Ja tu nopelni desmit kronas, divas kronas un piecdesmit ēras tev jāsamaksā nodokļos, teica Pērs Posts. Vai vairāk. Tik vienkārši.
Samsons drūmi papurināja galvu, tomēr asaras noslaucīja.
–        Un kurš dabū tās divas kronas un piecdesmit ēras?
–        Visi, – teica Pērs Posts. Tas nodokļu maksāšanā ir tas jaukākais.
–   Par nodokļu naudu mēs ceļam slimnīcas un ugunsdzēsēju depo, – skaidroja Roberto. – Un būvējam ceļus un dzelzceļus.
…
–      Man liekas, ka agrāk mums bija labāk, teica Samsons. – Tad, kad mums nebija ne graša pie dvēseles. Ceļi un dzelzceļi bija arī toreiz.

 Lai jūs nebiedētu, tad grāmata nepavisam nav par nodokļiem, tur ir asprātīgi apspēlētas daudzas lietas – veģetārisms, rokmūziķi, viņu fani, dzejnieki ar sarežģītu iekšējo pasauli un okšķerīgi žurnālisti, vārdu sakot, dzīve kā tāda. “Pasaule ir savāda” – domā Roberto. Ambjērnsena radītā ir savādi valdzinoša. Un tajā, starp citu, nav neviena bērna.

Stāstus labi papildina šķības un mīlīgi ķēmīgas ilustrācijas. Mazliet žēl, ka Samsona un Roberto piedzīvojumiem nav uzrakstīts turpinājums. Un mazliet žēl, ka tik jauka grāmata ir tik dārga, jo diez vai tai būs daudz lasītāju.