Andris Cekuls „Latvijas bākas/ Lighthouses of Latvia”

Andris Cekuls „Latvijas bākas/ Lighthouses of Latvia”, mākslinieks Rauls Liepiņš, Rīga: A/s  Capital, 2010.

Bākām piemīt īpaša pievilcība. Tās rāda ceļu uz mājām un brīdina no briesmām. Tāpēc izlasot Doronikes  bogā, ka ir tāda grāmata (vai pat divas) – „Latvijas bākas” uzreiz to paņēmu vietējā bibliotēkā (man gan sākumā tās vietā gribēja iedot „Latvijas bankas”, bet laikam jāpiestrādā pie latviešu valodas izrunas). „Latvijas bākas”, protams, ir tipisks kafijgaldiņa paveida izdevums lielā formātā, ar oficiāla paskata tumši zila auduma vākiem, kas rotāti ar spīdīgiem burtiem, krāsainu apvākojumu un daudzām fotogrāfijām. Teksta tajā ir pamaz un arī esošais ir ļoti sauss un tehnisks. Tā latviešu versijai paralēli ir arī angliskais tulkojums, tātad grāmatu var izmantot arī kā suvenīru. Un no tās var uzzināt šo to interesantu par Latvijas bākām.

Izrādījās, ka mūsdienu navigācijas terminoloģijā par bākām dēvē tikai tādas ierīces, kuru gaismas signālu skaidrā laikā var redzēt vismaz 10 jūras jūdzes (18.25 km) tālu, ja novērotāja acu augstums ir 5 metri virs jūras līmeņa (vārdu sakot, bākas nav domātas peldētājiem, bet tiem, kas arī atrodoties jūrā var uz kaut kā pakāpties). Savukārt mazākus gaismas devējus, kas ir saredzami no tuvāka attāluma nekā tās desmit jūras jūdzes, sauc par ugunszīmēm. Piemēram, tas objekts, kas atrodas Liepājas ostā ir bāka, bet Ventspilī molu galos uzstellētās ir ugunszīmes. Vēl kādreiz ir bijusi tāda padarīšana kā ugunskuģi, kas noenkuroti bīstamās vietās, lai ar gaismas signāliem brīdinātu jūras braucējus.

Diemžēl mūsdienās bākas pamazām zaudē savu nozīmi, jo kuģi jūrā tagad orientējas izmantojot modernākas tehnoloģijas. Tā nu bākas lēnām pārvēršas par vēsturisku palieku, tās tiek slēgtas, dažreiz pārvērstas par muzejiem vai pat par vasarnīcām, vai vispār pamestas sabrukšanai.

Pirms dažiem gadiem Latvijas Pasts ir izdevis Latvijas bākām veltītu pastmarku sēriju. Ir arī visādi Latvijas bākām veltīti interneta projekti. Neapšaubāmi skaistākās un senākās Latvijas bākas atrodas Kurzemes piekrastē – Liepājas, Akmeņraga, Užavas, Ovišu, Slīteres, Kolkas un Miķeļbāka.

Tur, protams, ir atrodama arī mana mīļākā bāka, pie kuras var izjust tādu iekšējo līdzsvaru un mieru, kāds ir atrodams tikai vietās, kur realitāte robežojas ar bezgalību. Saprotiet, ka bākas parasti ir būvētas īpašās vietās – dažās no tām ugunszīmes ir bijušas jau ļoti sen. Tā Slīteres bāka ir uzcelta bijušajā svētvietā, bet Ķurmraga bāku 20. gados bija iecienījuši lētā igauņu spirta nelegālie transportētāji, tāpēc tā ir bijusi iesaukta par kontrabandistu bāku. Liepājas bāka ir uzbūvēta izmantojot vecu kuģa korpusu, Ovišu bāku uzsāka celt vēl pirms Napoleons iebruka Krievijā, bet Kolkas bāka atrodas uz mākslīgas salas, kuru uzbūvēja no pusmiljona tonnu akmeņu, kurus ziemās pa ledu veda no Sāmsalas.

Bāku vēsture ir tādi pati kā Latvijas vēsture – dažas ir izturējušas visus karus, dažas sagrautas un atjaunotas, dažas modernizētās, bet dažas pamestas pavisam.

Grāmatā ir daudz glītu bāku fotogrāfiju visdažādākajos rakursos un apgaismojumos – cik nu radošs ir gadījies konkrētais fotogrāfs. To visu patīkami papildina arhīvu materiāli, vecas melnbaltas bildes ar ūsainiem, pašapzinīgiem bāku uzraugiem un visādām drupām, bāku tehniskie plāni un izgriezumi no vecām avīzēm. Vispār tos avīžu materiālus derēja kaut kur lappušu maliņās nopublicēt pilnībā, jo tiem tekstiem piemīt krietni vairāk dzīvīguma nekā bāku tehniskajiem parametriem. Tā 1937. gada 3. aprīlī „Kurzemes Vārdā” par Ovišu ugunskuģi „Laima” ir rakstīts.

Pastāvīgā dzīve vientulībā uz jūras padara jūrniekus nervozus. Pirms 2 gadiem ugunskuģa kapteinis Kārlis Štefenbergs galīgā melancholijā uz kuģa pakārās. Nelaimīgo atrada kuģa komanda. S. Bija nokalpojis uz kuģa 7 gadus.

Tomēr es tā arī neuzzināju dažas interesantas nianses stāstam par to, kā tehniskas ķibeles dēļ jūrā nomaldījušies Kolkas bākas darbinieki bija spiesti sadedzināt savu apakšveļu. Bet bija daži ļoti optimistiskā stilā rakstīti trīsdesmito gadu žurnālistikas paraugi.

Kolkas rags savā ziņā ir ekstrēmists. Pirmkārt – Kurzemes pussalas augstākais ziemeļu punkts; otrkārt – mūsu ģeogrāfiskajos apstākļos visīpatnējākais „rags” ar lieliskiem un jūrniekiem bīstamiem rifiem.

Vispār jau bākas ne tikai rāda ceļu kuģiem, bet dažreiz iedvesmo arī literātus. Virdžinijas Vulfas „Uz bāku”, Kolma Toibīna „Blekvoteras bāka”, Albēra Sančesa Piņola „Aukstā āda” un Erika Fosnesa Hansena „Vēstījumi par sargāšanu” ir pirmie romāni, kas nāk prātā, kuros darbība ir vairāk vai mazāk saistīta ar bākām. Tomēr nevarēju atcerēties nevienu ar bākām saistītu latviešu autora romānu. Tas ir mazliet dīvaini, jo tik mazā zemē kā mūsējā ir tik liels bāku blīvums, ka gandrīz vai katram aktīvajam rakstniekam iznāk pa veselai bākai, bet acīmredzot tā nevienam nav bijusi saistoša tēma. Arī grāmatā nav nekas minēts par bāku eksistenci latviešu literatūrā.