Tomass Manns „Budenbroki”, no vācu val. tulk. Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls, un Zelma Krodere, Rīga: „Zvaigzne”, 1982. (Thomas Mann, Buddenbrooks, Verfall einer Familie)
Vecums nenāk viens, tas nāk kopā ar neveselīgu tieksmi lasīt garus, lēnus un ļoti depresīvus romānus. Tomasa Manna „Budenbroki” ar jauko apakšvirsrakstu „Kādas dzimtas sairums”, kas stāsta par kādu vācu tirgotāju ģimeni Lībekā laikā no 1835. līdz 1877. gadam ir viens no tādiem.
Tomass Manns „Budenbrokus” sarakstīja būdams neticami jauns – nedaudz pāri divdesmit gadiem, bet viņš jau tad ir bijis apskaužami talantīgs rakstnieks. Un pietiekami saprātīgs, lai romānu rakstītu par to, ko viņš pārzināja vislabāk – savas dzimtas vēsturi (varbūt tāpēc tas ir sanācis tik depresīvs). Lai arī tieši par „Budenbrokiem” viņam 1929. gadā piešķīra Nobela prēmiju, tas droši vien nav viņa labākais romāns, bet neapšaubāmi populārākais gan.
„Budenbroki” ir rakstīti 19. gadsimta beigās un pamanās sevī ietvert visu šo lielisko literāro gadsimtu, pēc kura romāni vairs nekad nebūs tādi kā bija. „Budenbroki” ir neaprakstāmi laisks romāns. Pilns ar sīkiem un smalkiem sadzīves detaļu aprakstiem un neaptverami daudziem personāžiem. Par laimi viņu vidū mirstība ir tik augsta, ka šajā ziņā Mannu varētu apskaust pat Džordžs R.R. Mārtins. Darbība ir lēna, teksts ir blīvs un piesātināts, un vislabāk uztverams nelielās devās. Romāna sižets gan nepavisam nav sarežģīts. Mēs varam izsekot lēnam, bet nenovēršamam vecas un kādreiz stipras dzimtas sairumam četru paaudžu laikā. Lejupslīde notiek pamazām, gandrīz nemanāmi, bet sīkas neveiksmes neapturami seko viena otrai. Tomass Manns, kurš romāna rakstīšanas laikā aizrāvās ar Šopenhauera idejām, ir asi uztvēris cilvēka nolemtību (mēs visi mirsim) jau no piedzimšanas brīža.
Vai katrs cilvēks nav misēklis un kļūda? Vai tas tikko piedzimis, tūliņ jau nenonāk moku pilnā gūstā? Cietums! Cietums! Visur saites un ierobežojumi! Caur sava es aizrestoto logu cilvēks bez cerībām raugās uz ārējiem apstākļiem, kas apņem viņu kā mūra siena, līdz nāk nāve un atsvabina viņu un ved to uz mājām, aizved to brīvībā…
Romāns ir viegli ironisks. Ģimenes bizness tur ir kā svētā govs, kurai daži ģimenes locekļi upurējas, bet daži noslauc. Sievietes galvenokārt ir dzimtas vairošanās un kapitāla palielināšanas vai arī zaudēšanas objekti (ak, nabaga Tonija – Annas Kareņinas un Emmas Bovarī mazliet smieklīgā radiniece). Romānu caurvij mūžīgās pretrunas starp mākslu un praktisko ikdienu, dvēseli un miesu. „Budenbrokos” ir brīnišķīgs un izjusts nāves no vēdertīfa apraksts, pēc kura sāc ar patiesām šausmām apdomāt šīs slimības simptomus. Romānā ir arī visai skarbas atmiņas par skolu un nedaudz bērnišķīga homoerotisma.
„Budenbroki” ir vairākas reizes ekranizēti, bet nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi. Šķiet, ka tās arī nav īpaši izdevušās.
Jāpiezīmē, ka romānu no vācu valodas ir tulkojuši veseli trīs tulkotāji. Grūti pateikt, kāpēc tas tā. Iespējams, ka šim izdevumam, kas latviešu valodā ir otrais pēc skaita, tulkojums ir pārstrādāts. Ja var ticēt tīmeklim, tad romāns daļēji ir rakstīts lejas vācu dialektā, piedevām grāmatas sākumā vairāki personāži bieži vien izmanto franču valodas frāzes. Tulkojums gan ir veikts pavisam normālā, labā latviešu valodā un patiesībā nemaz nezinu vai gribētu „Budenbrokus” lasīt kādā no dialektiem, lai gan iespējams, ka tas labāk atbilstu autora iecerēm.
To, vai „Budenbrokus” vispār ir vērts lasīt, katrs var izdomāt pats. Bet skaidrs, ka es turpmāk centīšos izlasīt arī citus Tomasa Manna latviski izdotos darbus.
Sibillas grāmatas 
Bet es domāju, ka feisbuks mani aizvedīs pie Doronikes… Pirmo teikumu es izmantošu, jo tieši šobrīd mokos ar sp. val. mājasdarbu, kāda būs mana dzīve 2025. gadā. Es sāku ar to, ka būšu veca. 😀 No Manna, šķiet, esmu lasījusi tikai “Doktoru Faustu”, un man jau nu patika, bet depresīvi bija gan.
Nu Doronike vairāk ir specializējusies uz optimistiskākām ģimenes sāgām. 🙂 Es varētu ķerties pie depresīvajām.
Patiesībā nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti patiks T.Manns. Nākošais rindā uz lasīšanu plauktā stāv “Burvju kalns” un gan jau kāds atnesīs uz bibliotēkas “lasītājs lasītājiem” stūrīti arī “Doktoru Faustu”. Eh, ar cik vieglu roku ļaudis met ārā labas grāmatas. Un pēc tam sūkstās, cik dārgi maksājot jaunais Dens Brauns u.c. īstermiņa bestselleri.
Par tevi nu gan es biju pārliecināta, ka šo biezo grāmatu būsi lasījusi jau aizlaikos. Es lasīju tik sen, ka atceros tikai pašu sākumu, un varbūt prātīgi ir to lasīt tagad kā nobriedušam cilvēkam. Burvju kalnu es arī lasīju pasen un pat vairākas reizes, bet pilnīgi droši zinu, ka šobrīd man daudz labāk pielektu visi tie slāņi, par kuriem raksta literatūras kritiķi.
Depresīvu ģimenes sāgu ir daudz, tur pietiek ilgam laikam.
Šķiet, ka 1979. gada seriāls ir labi novērtēts, nav gan nekad ienācis prātā to meklēt un skatīties.
Es jaunībā tak biju svēti pārliecināta, ka šis rakstnieks ir ļoti garlaicīgs. Pie tam Budenbroku man mājās nemaz nebija, tikai Jāzeps ar savu radinieku varzu. 🙂
Bet labi vien ir, tagad patiešām man bija pienācis īstais brīdis, lai sāktu lasīt Mannu. Lai gan neņemos apgalvot, ka es viņu spēju izprast visā tajā daudzslāņainībā.
Ai, sasodīc, Jāzepu es tak arī esmu lasījusi, un tas man arī patika. Bet no “Burvju kalna” man mājās allaž ir bijusi tikai viena grāmata.
Turklāt droši vien otrā daļa. 🙂 Man atkal tā bija ar Annu Kareņinu, tā ir divadaļīgo izdevumu problēma, kas laikam ir analoģiska bez pāra palikušo zeķu mistērijai.