Vai grāmatu lasīšana ir dārgs vaļasprieks?

Pirms esmu sākusi lasīšanai izmantot kādu no elektroniskajām uzpariktēm, mazs kopsavilkums par maniem grāmatu lasīšanas paradumiem pēdējo trīs gadu laikā. Vienkārši, lai pēc tam būtu, ar ko salīdzināt, ja radīsies tāda vēlme un lasīšanas ieradumi patiešām mainīsies. Un pie reizes arī par to – vai grāmatu lasīšana ir dārga izklaide?

Vidēji  izlasu apmēram 100 grāmatas gadā, kas galīgi neatbilst vidējiem statistiskajiem rādītājiem šajā valstī un arī līdzcilvēku priekšstatiem par normālu uzvedību. Piedevām es nesmēķēju, neskatos TV un daudz izmantoju sabiedrisko transportu. Atceros, cik izbrīnīta bija VIASAT izplatītāja, kad telefoniski atzinos, ka man mājās nav televizora – Ko tad jūs darāt vakaros? Varbūt pat lasāt grāmatas? Tas izklausījās bezmaz tā, ka es būtu atzinusies, ka tirgoju narkotikas vai spīdzinu un graizu gabalos mazus kaķīšus. Nu ja, bet tāda ir sabiedrība, kurā jādzīvo, neko nepadarīsi. Par laimi starp grāmatu blogeriem daudzlasītāju netrūkst, un tas ir patiešām mierinoši.

Ja lasi tik daudz grāmatas – tās kaut kur vajag dabūt. Vispār pieņemtais uzskats ir, ka mūsdienās grāmatas ir ļoti dārgas, un tās reti kurš var atļauties nopirkt. Tas nav tik viennozīmīgi apgalvojams, jo citādi es jau sen būtu iekūlusies kaut kādās nelāgās finansiālās problēmās. Grāmatu cenas nav vienkārša tēma, bet patiesībā lielo izdevniecību grāmatas parasti man ir izdevies nopirkt par sakarīgām un adekvātām cenām kaut vai tādēļ, ka tās regulāri rīko dažādas akcijas un izpārdošanas. Galu galā viss maksā tik, cik maksā. Tāpat bieži vien par ļoti saprātīgām cenām ir iespējams nopirkt grāmatas angļu un krievu valodā mīkstajos iesējumos ar plānajiem vāciņiem.  Un vispār grāmata nav desa un tās īstā vērtība pēc nocenošanas nemainās. Laba grāmata nav arī dators vai mobilais telefons, tās vērtība katastrofāli nekrītas gada laikā kā dažādiem cilvēku mīlētiem tehnoloģiskiem štruntiem.

 Sarežģītāk ir ar mazo izdevniecību grāmatām, kā, piemēram, „liels un mazs” izdevumiem, kuri nokļūstot līdz grāmatnīcai jau ir nevis vienkārši dārgi, bet, teiksim, to cena nav atbilstoša to saturam, apjomam un tehniskajam izpildījumam. Tā nu gadā es nopērku apmēram 30 līdz 35 grāmatas. Pēdējo trīs gadu laikā vidēji mēnesī es šim nolūkam iztērēju apmēram 15 latus (vai 21 EUR) un viena grāmata ir izmaksājusi 5-6 latus (7 līdz 8.5 EUR). Gan jau kāds tam iebildīs, bet man tā šķiet ļoti samērīga un manām finansiālajām iespējām atbilstoša summa. Kinobiļetēm es tērēju apmēram tikpat naudas, bet ceļojumiem krietni vairāk. Daudzi cilvēki smēķē un mēnesī izkūpina gaisā krietni lielākas summas, bet sabiedrība to uztver saprotoši. Nav arī dzirdēts, ka kāds nevar atļauties smēķēt tikai tāpēc, ka cigaretes ir dārgas. Toties tikko ir runa par grāmatām, tā parastais arguments nelasīšanai ir augstās grāmatu cenas.  Jāatzīstas, ka dažreiz pērku arī lietotas grāmatas vai pat šo to izroku humpalās (nu kur vēl es varētu tikt pie traktāta par puķuzirnīšu audzēšanu par 0.4 latiem (šo summu pārvērtiet eirocentos paši, ja nu kādam ir tāda vēlme)).

Taisnības labad jāatzīst, ka mēnesī par grāmatām iztērētajos 15 latos nav iekļautas dāvanu kartes, bet nav jau tā, ka mani ar tām kartēm visi nomētātu, bet pa kādai gadās. Cilvēkiem dažreiz šķiet, ka dāvanu karte uz teātri, frizētavu vai saimniecības preču veikalu man būs noderīgāka. Nu, protams, noder jau gan, bet prieka no tādām ir krietni mazāk. Vēl traģiskāk ir tad, ja kāds jauks cilvēks vislabāko nolūku vadīts man izdomā uzdāvināt kādu konkrētu grāmatu (to pašu Denu Braunu, piemēram).  Tādos brīžos es pat nevaru saprast kā reaģēt. Un tagad man ir skaidrs, ka grāmatas man droši var dāvināt tikai citi grāmatu blogeri. Viņiem gan tas izdodas neticami labi.

Lai arī ir grāmatas, kuras man patīk pārlasīt vairākas reizes, tomēr lielākā daļa no tām ir vienreizējas lietošanas izstrādājumi. Bet, par laimi, cilvēce ir izgudrojusi kaut ko tik lielisku kā bibliotēkas. Man tuvu mājām atrodas patiesi jauka bibliotēka, kurā uz Ziemsvētkiem tiek konstruētas un rotātas grāmatu eglītes, lasītāju vēlmes dažreiz tiek nolasītas no acīm, un ļoti saprotoši un iecietīgi izturas pret nelieliem grāmatu nodošanas termiņu kavējumiem. Šo iestādi tad arī cenšos izmantot pēc iespējas lietderīgāk un pagaidām tā ir mans galvenais grāmatu avots. Vidēji gadā izlasu apmēram 60 bibliotēkā paņemtas grāmatas. Vispār jau lasīšanai tās paņemu vairāk, bet vienmēr dažas izrādās kaut kādas pilnīgi nelasāmas drausmās šausmas.  Saprotams, ka bibliotēku grāmatas mums netiek dotas gluži par velti – tās ir sarūpētas par nodokļu maksātāju naudu. Un tomēr, kad grāmatvedībā man izsniedz pārskatu par gada laikā ieturētajiem un nomaksātajiem nodokļiem, es, paskatoties uz šīm nepatīkami lielajām summām, sāku domāt, ka tām bibliotēkām tak vajadzētu  būt aprīkotām krietni labāk.

Lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin tās grāmatas, kuras savācu plauktiņā „Lasītājs lasītājam”. Tāds ir ierīkots pie vietējās bibliotēkas durvīm, un tur visi var aiznest liekās un nevajadzīgās grāmatas. Plauktiņš bieži vien ar grāmatām ir pārgāzts. Lai arī tur, protams, ir daudz ne pārāk vērtīgas lasāmvielas, tomēr regulāri var atrast īstas pērles. Un izskatās, ka pirmais, ko cilvēki met ārā parasti ir klasiskā literatūra un pagājušā gadsimta latviešu autori. Man brīžiem paliek trakoti žēl to izmesto grāmatu (jo, ziniet, apkures sezona ir sākusies un apkārt ir daudz privātmāju) un tad es savācos lielu kaudzi ar brīnišķīgām grāmatām. Tad tās izlasu, bet mājās nav daudz brīvas vietas. Tad kaut ko stiepju atpakaļ nolikt, kur paņēmu vai arī savukārt izmetu kaut ko no savām grāmatām. Un nez kāpēc vēl sajūtos vainīga. Jāpiebilst, ka patiešām izcilas grāmatas tur var dabūt pa velti. Tas zināšanai tiem, kas mūžīgi kviec par augstajām grāmatu cenām. Un, nē, mūsdienu bestselleri neietilpst kategorijā izcilas grāmatas, lai gan izdevniecības un arī lasītāji bieži vien apgalvo pretējo.

Kutelīga tēma ir grāmatas elektroniskā formā, kuras ir novilktas internetā. Tā kā man vēl nav e-lasītājs šo iespēju līdz šim izmantoju maz (3 grāmatas gadā). Pārsvarā tās ir bijušas grāmatas krievu valodā, kuras ir bijis sarežģīti nopirkt legāli, jo, piemēram, dažas no tām nav atkāroti izdotas pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ar e-lasītāju iespējams, ka situācija mainīsies, bet domāju, ka tad būs lielāka motivācija pirkt grāmatas elektroniskā formātā. Un internetā ir pietiekami daudz labu grāmatu, kuras ir legāli pieejamas arī bez maksas.

Dažreiz aizņemos grāmatas palasīt arī no paziņām, bet reti (2 grāmatas gadā). Savējās aizdodu biežāk, bet tas ir mazliet cits stāsts.

Šobrīd apmēram desmit grāmatas gadā izlasu svešvalodās. Viens no iemesliem e-lasītāja iegādei ir cerība, ka izdosies šo skaitli palielināt kaut vai tāpēc, ka e-grāmatu piedāvājums latviešu valodā nav pārāk plašs. Bet cerības ne vienmēr piepildās.

Tātad kopsavilkums ir, ka šobrīd nopērku 30% no izlasītajām grāmatām. Vai e-lasītājs kaut ko šajā ziņā būtiski mainīs būs iespējams pateikt pēc gada. Vai diviem.