Roberto Bolanjo „2666”

Roberto Bolanjo „2666”, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Roberto Bolaño, „2666”, 2004.)

Dienvidamerika ir cilvēci aplaimojusi ne tikai ar kokaīnu, bet arī ar maģisko reālismu un apbrīnojami talantīgiem rakstniekiem (neņemos spriest vai tur ir kaut kāda saistība). Bet mēs savukārt šoruden esam aplaimoti ar Roberto Bolanjo monumentālā romāna „2666” tulkojumu latviešu valodā.

Romānu izlasīju jau pirms trīs nedēļām un vēl joprojām domāju, ko lai par to uzraksta. Doronike jau visai pamatoti piezīmēja, ka, tik ilgi vilcinoties, man šī grāmata būs jālasa vēlreiz. Tomēr šajā gadījumā tas nedraud, jo „2666” ir romāns, kuru nav iespējams aizmirst. Protams, ja vien vispār ir izdevies to izlasīt. Romānu lasīju vairākas nedēļas un pa vidu nācās paņemt pauzi, lai nedaudz no tā atjēgtos. Šī grāmata ir pārpilna ar bezgalīgām skumjām un totālu bezcerību. Nāve, autoram rakstot, ir stāvējusi aiz muguras un lūkojusies pār plecu. Un tomēr aizverot pēdējo lappusi sāc nožēlot, ka romāns ir beidzies tik ātri un kopā ar to ir nācies pavadīt tik īsu laiku.

Roberto Bolanjo ir čīliešu izcelsmes Spānijā dzīvojošs rakstnieks. Viņa biogrāfija ir gana raiba, bet romānu „2666” viņš rakstīja savas dzīves pēdējos gados jau zinot, ka ir nedziedināmi slims. Bolanjo nomira piecdesmit gadu vecumā un „2666” tika izdots gadu pēc viņa nāves. Romānam ir piecas daļas, kuras var lasīt gan atsevišķi, gan kopā un meklēt saistības. Katra no daļām pasauli parāda mazliet citā griezumā. Tas ir ļoti pašpietiekams romāns, kas lasītājam nesniedz nekādus paskaidrojums un nedod atbildes uz jautājumiem, tas tikai stāsta stāstus, daudzus stāstus – īsākus un garākus, stāstus stāstos, kas turpinās vēl citos stāstos, un pārstāsta sen zināmos. Vienā lasīšanas reizē „2666” nav iespējams aptvert un izprast. Patiesībā ir bezcerīgi to vispār mēģināt izprast. Bet galu galā lasot var pārlieku neiespringt, bet toties romānu lēni un mierīgi izbaudīt ar visiem saviem vēl dzīvajiem neironiem un nervu galiem.

Šķiet, ka Bolanjo „2666” ir gribējis izstāstīt visu, kā dēļ ir dzīvojis. Bet divas būtiskākās sižeta līnijas, kas vijas cauri visam romānam ir mistisks vācu rakstnieks Arčimboldi un bezcerīgi drūma Meksikas pierobežas pilsēta Santateresa, kurā gadiem tiek nogalinātas sievietes.

Pirmā romānā ir Kritiķu daļa par ar Arčimboldi daiļradi apsēstiem literatūrzinātniekiem un viņu attiecībām. Otrā ir Amalfitano daļa, kura stāsta par filosofijas profesoru no Čīles. Trešā ir Feita daļa par melnādainu žurnālistu no Ņjujorkas un boksu. Ceturtā ir Noziegumu daļa, kas stāsta par sieviešu slepkavībām Santateresā. Tā ir visnogurdinošākā un visgrūtāk izlasāmā grāmatas daļa. Ir saprotama Bolanjo iecere katrai noslepkavotajai sievietei piešķirt vārdu, savu stāstu, vai vismaz drēbes, bet daudzas no viņām ir tikai anonīmi, trūdoši kauli tuksnesī. Vairāk nekā divsimt stāsti par spīdzinātajām, izvarotajām un noslepkavotajām sievietēm vienkārši iedzen grīdā jebkuru, kam nav neveselīgas noslieces uz tāda veida literatūru. Fakts, ka Bolanjo ir iedvesmojies no deviņdesmitajos gados reāli notikušām vairāk kā trīssimt (patiesībā laikam neviens īsti nezina cik, dažos avotos ir minēts 1000) sieviešu slepkavībām reālā Meksikas pierobežas pilsētā Ciudad Juárez, lasīšanu nepadara vieglāku. Tiesa gan vīriešus šajā pilsētā tolaik slepkavoja un spīdzināja daudz vairāk (nejaušas sakritības dēļ paralēli Bolanjo lasīju grāmatu par kokaīna biznesu, tā ideāli papildināja Bolanjo stāstus par Santateresu). Piektā un pēdējā romānā ir Arčimboldi daļa. Un tā ir teiksmaina.

Vispār lasot „2666” ir sajūta, ka Bolanjo romānā ir gribējis iekļaut visu XX gadsimta literatūru – mīlu un nāvi, detektīvstāstus, vardarbību, daudz, daudz vardarbību, padomju laika dīvaino sociālistisko sci-fi, kokaīnu, holokaustu, kinovēsturi, Baltijas jūras biotopus (botāniski un ģeoloģiski neticamus, bet tik poētiskus, ka patiesa bauda lasīt), nacistus, Drakulas pili, no tuberkulozes mirstošu jaunuvi, literatūras politiski maucīgo dabu un ļoti daudz ko citu, ko nav iespējams pārstāstīt dažos vārdos.

Jāpiebilst, ka Daces Meieres tulkojums ir lielisks, pat lappusēm gari teikumi lasot izslīd caur sinapsēm glāsmaini kā zīds un pēc tam patīkami kutina smadzenes. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti līdzīgs citiem viņas tulkojumiem un uzreiz nāk prātā „Silva rerum”. (Vai tiešām Bolanjo raksta līdzīgā stilā kā Sabaļauskaite? Varbūt arī.). Bet skaidrs, ka bez Daces Meieres milzīgā darba mums nebūtu iespējams izbaudīt tik labu literatūru.

Nedomāju, ka „2666”varu kādam ieteikt lasīšanai (un arī grāmatu blogeri var nebaidīties – apsolu, ka nevienam no viņiem to Ziemsvētku dāvanā neiekļaušu ). Ar šo romānu ir jāriskē pašam. Lai no tā varētu ķert kaifu, būtu vēlams izlasīt diezgan daudz no XX gadsimta nopietnās literatūras. Patiesībā jo vairāk, jo labāk.

„2666” tēmas ir ļoti dažādas, romānā var atrast citātus gandrīz par visu, tāpēc nobeigumā, protams, mazliet botāniska rakstura teksts.

Botanomantija jeb nākotnes pareģošanas māksla, izmantojot augus, viņasprāt, bija vistīrākā krāpšana. Tomēr viņa pati šo jomu pārzināja gana labi … pastāv botanoskopija, kuras pamatā ir augu formu, kustību un reakciju vērošana, un šis atzars savukārt ir sīkāk iedalāms kromniomantijā, kuras pamatu pamats ir sīpoli un augu jaunie dzinumi, dendromantijā, kas visādi izskaidro kokus, filomantijā jeb lapu kustību pētīšanā, kā arī ksilomantijā, kas arī ir botanoskopijas daļa un nozīmē nākotnes pareģošanu pēc koksnes un koku zariem, un tas ir skaisti un pat poētiski, viņa teica, taču labāk nekā nākotnes pareģošanai noder tam, lai piešķirtu mieru kādiem pagātnes notikumiem vai lai nostiprinātu un ar gaišu rāmumu piepildītu tagadni.