Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, „Fazānu slepkavas”

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, (Jussi Adler-Olsen, Kvinden i buret,2007),
„Fazānu slepkavas”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012, (Jussi Adler-Olsen, Fasandræberne,2008)

Nav jau gluži tā, ka, ieejot bibliotēkā, es tiktu apmētāta ar Ziemeļvalstu detektīvromāniem, bet izvairīties no tiem arī ir grūti, jo atbilstoši pēdējā laika modei kāds no tiem detektīvu plauktā vienmēr ir pa ķērienam. Tā nu izklaidei paņēmu izlasīt dāņu rakstnieka Jusi Adlera-Olsena pirmos divus romānus par Q nodaļu (pavisam šobrīd ir iznākuši pieci, bet latviski ir tulkoti trīs no tiem). Lai arī ir dzirdēts, ka šo sēriju neesot vērts pūlēties lasīt hronoloģiskā secībā, es tomēr ieteiktu to darīt. Arī pats autors savās intervijās apgalvo, ka viņa sākotnējā iecere esot bijusi uzrakstīt pasaulē garāko detektīvromānu – vismaz 4500 lappuses. Un izskatās, ka dažas sižeta līnijas patiešām vilksies vēl kādu desmit grāmatu garumā.

Sieviete buriNeapšaubāmi lielākā Q nodaļas grāmatu sērijas veiksme ir autora radītie personāži. Karls Merks gan ir bezmaz kā klonēts no līdzīgiem skandināvu detektīviem – drūms, nekomunikabls, ar traumatisku pagātni un ne pārāk veiksmīgām attiecībām ar sievietēm. Vienīgi nedzer tik daudz kā daži no viņa līdziniekiem. Toties sīrietis Asads ar saviem nepārspējamajiem izlēcieniem, tumšo pagātni, zaļajiem gumijas cimdiem un šķebīgajām substancēm (garda piparmētru tēja ar mazu drusku cukura) un melni dizainētā, neveiklā un spītīgā Roze romāniem piešķir tīkamu dzīvīgumu. Patiecoties šai neiespējamajai kompānijai, es droši vien lasīšu arī turpinājumus, jo gribas zināt kaut ko vairāk par Asada mīklaino pagātni. Un kas gan īsti notika Amagerā? To mums droši vien pastāstīs labi ja septītajā grāmatā. Un vai Roze turpinās buktēt kolēģu mašīnas un darba ballītēs ielaisties nepiedienīgos sakaros? Un kā atrisināsies skumjais stāsts par Hārdiju?

Kriminālpolicijas ikdiena abos romānos ir izklāstīta gana saistoši. Attiecības ar priekšniecību, Q nodaļas finansēšanas nianses, policijas reforma – tieši šīs it kā ne pārāk aizraujošās tēmas man autora izpildījumā patika tīri labi. Viņam ir visnotaļ simpātiska humora izjūta un spraigs stāstījuma stils.

Lai arī kopumā Jusi Adlers-Olsens raksta labi, abu grāmatu vājākā vieta bija noziegumu sižeti. Tie tomēr šķita detektīvromāniem pārlieku vienkārši. Un laikam to saprotot, autors jau ļoti ātri abās grāmatās lasītājam visu pasniedz uz paplātes. Ja „Sievietes būrī” vainīgo un patiesībā arī visu stāstu man pilnībā nospoilerēja grāmatas pēdējais vāks, tad „Fazānu slepkavās” jau, lasot pirmo nodaļu, bija skaidrs, kurš būs nelaimīgais medījums.

Fazanu slepkavasJa „Sieviete būrī” bija ļoti klišejisks un Āzijas filmās daudz apspēlēts atriebības stāsts (protams, pielāgots Dānijas apstākļiem), tad savukārt „Fazānu slepkavas” bija variācija par „Mehānisko apelsīnu” – turklāt Kubrika filmu, nevis Bērdžesa grāmatu. Lai kā man patīk Kubriks, es nekad neesmu spējusi izprast cilvēku sajūsmu par šo viņa filmu. Tā nu pēc abiem romāniem pirmais iespaids ir, ka autors idejas saviem sižetiem špiko no kino, kas nemaz nav interesanti. Ja pirmajā grāmatā, lasītājam vēl ir iespēja just līdzi upurim, tad otrajā grāmatā autors līdzīgi Kubrikam no upuriem distancējas vai arī mēģina iestāstīt, ka viņi ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Izņemot Kimiju, „Fazānu slepkavās” noziedzinieku tēli ir sanākuši tik plakani un tik ļauni, ka es nebrīnītos, ja viņiem kādā brīdī izaugtu ilkņi, pa nāsīm sāktu nākt laukā dūmi, bet no acīm sarkani stari. Vienīgi Kimija tajā kompānijā ievieš nelielu jautrību, bet es melotu, ja apgalvotu, ka izjutu pret viņu kaut nelielu līdzcietību.

Iespējams, lai kaut kā kompensētu pārlieku vienkāršotos sižetus, autors romānos ir iestrādājis pamatīgu porciju vardarbības, kas manā uztverē tiem nepavisam nenāk par labu pat tad, ja salīdzinājumā ar Bolanjo „2666” šīs grāmatas šķiet diezgan mīlīgas. Adleram-Olsenam vardarbība galvenokārt ir domāta lasītāju izklaidēšanai, līdz ar to īsti neiedarbojas un atstāj visai samākslotu iespaidu. Bet droši vien neesmu tādas lasāmvielas mērķauditorija, man nekad grāmatās nav patikuši šie dekoratīvie un pilnīgi bezjēdzīgie vardarbības apraksti. Vispār jau reti kurš rakstnieks savos darbos spēj vardarbību iekļaut tā, lai atstātu pēcsajūtu, ka par to patiešām vajadzēja rakstīt, nevis liktu domāt par to, ka autors tagad sirsnīgi cenšas iegūt lētu popularitāti un nopelnīt nedaudz naudas ģimene iztikai.

Jāatzīst, ka Jusi Adlers-Olsens patiešām ir centies rakstīt tā, lai romāni patiktu vidusmēra lasītājām vai, teiksim, mazlasītājam. No vienas puses ir jauki, ka viņš nav iedomīgs un egoistisks maitasgabals, kurš raksta tikai tā kā pašam patīk (un dāņiem tak jau ir Hēgs) un pēc tam dziļdomīgi rausta plecus par to, kas sanācis. Vai arī nomirst un kritiķi var gadu desmitiem pētīt, ko tad viņš ar to visu varētu būt domājis. No otras puses tomēr tas padara lasīšanu mazliet garlaicīgu. Izlasot pirmo grāmatu jau ir skaidrs kā autors veidos spriedzes kāpinājumu otrajā (diemžēl tieši tāpat). Bet vienmēr jau paliek cerība, ka nākošais romāns varētu būt atšķirīgāks un labāks.

„Sieviete būrī” šogad ir ekranizēta, filma angliski saucas “The Keeper of Lost Causes”, režisors ir Mikkel Nørgaard. Dāņu kino ir diezgan sakarīgs, domāju, ka droši var riskēt un filmu skatīties. Lai gan Nørgaarda pirmā filma noteikti ir daudz smieklīgāka un foršāka par šo.

2 thoughts on “Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, „Fazānu slepkavas”

  1. doronike

    Sieviete būrī man šķita labāka par Fazāniem, bet nu pēdējo es izrāvu dienas laikā kā košļeni, kas kādreiz arī noder. Ļaundari tiešām bija pārāk plakani savā ļaunumā, savukārt Merks ar savu kompāniju gan smuki izveidoti (tas nozīmē, ka autors principā spēj radīt ticamus tēlus, viņam problēmas ar noziedzniekiem).
    Man patīk tas aktieris, kas paņemts Merka lomai, ieskatījos viņa Forbrydelsen sērijās, lai gan grāmatas Merks jau nu nav tāds smukulis.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Autors laikam vienkārši ir pārāk godīgs un apzinīgs Dānijas pilsonis, tāpēc viņam smukāk sanāk rakstīt par labajiem. 🙂
      Izklaidei jau nebija slikti, bet Nesbē tomēr man patīk labāk, jo viņa grāmatās parasti ir jauki, sapiņķerēti sižeti (protams, dažreiz vainīgo var atkost ātri, bet vienalga ir interesanti lasīt).

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s