Monthly Archives: 2013. gada decembris

2013. grāmatu gada pārskats

Pirms dodos sagaidīt Jauno gadu, nedaudz par to, cik patiesībā labs un aizraujošs ir bijis šis grāmatu gads.

Statistika

Šogad ir izlasītas 90 grāmatas, kas ir nedaudz mazāk nekā iepriekšējā gadā, tomēr Excel man apgalvo, ka lappušu skaita ziņā tas pats vien ir bijis, pat nedaudz vairāk. Tā arī varētu būt, jo dažas no lasītajām grāmatām bija makten ķieģelīgas. Jāatzīstas, ka izlasīto vidū bija arī dažas bērnu grāmatas ar daudzām bildēm un pārītis dzejas krājumu, bet kopumā ir lasīts atbilstoši reālajām iespējām. Nav īpaši slinkots un nav arī pārforsēts.

Pēc lappušu skaita visvairāk esmu lasījusi Tomasu Mannu, Robertu Bolanjo un Jānu Krosu, lai gan izteiktu favorītu starp rakstniekiem man šogad nav bijis, jo kopumā ir lasīti apmēram 80 autoru darbi un neesmu izlasījusi vairāk kā divas viena autora grāmatas.

 Literārie klejojumi

Šis gads sākās ar uz ledusskapja durvīm atrastām dumjām zīmītēm. Pēc tam kādu laiku apceļoju Lietuvas pierobežas pagastus, tad atgriezos pagātnē un piedzīvoju Prāgas pavasari un sociālisma sistēmas absurdus. Iepazinos ar dzīvesprieka pilnu un aizrautīgu somieti. Kopā ar Džeksonu Broudiju Edinburgā iekūlos neiedomājamās ķezās, bet kopā ar pašnāvnieciski noskaņotu meitēnu slapstījos dažādās lidostās. Pabiju nākotnē, kur bezgalīgi garlaikojos kādā vampīru apsēstā pasaulē, bet daudz vairāk aizrāvos ar amizantajiem, bet ne tik nevainīgajiem Dieva dārzniekiem.

Piedzīvoju kaut ko šerminošu mazā pilsētiņā pie Melnās jūras Romas impērijas nomalē. Izstaigāju Santjago ceļu Spānijā, Apalaču taku Amerikā un Sniega cilvēka taku Butānā. Divas reizes paviesojos tik labi pazīstamajā Plakanajā pasaulē. Piedalījos Rusova hronikas tapšanā un iepazinu eksotisko Dedžimu 19. gadsimta sākumā. Dzīvoju līdzi Budenbroku dzimtai, Bovarī kundzei un Oblomovam, pasēdēju pie mirstošā Ivana Iļjiča gultas. Atkal un atkal atgriezos nesenajā pagātnē – ilgi klejoju pa saulaino Taškentu un nedaudz arī pa astoņdesmito gadu Rīgu un deviņdesmito gadu Jelgavu. Ar latviešu viesstrādniecēm aizbraucu uz Skotiju, bet kopā ar noplukušu kaķi un suni mēģināju uzturēt pansiju pie fjordiem. Aukstā kara laikos pabiju Spānijā un pārliecinājos, cik vieglprātīgi amerikāņi izturas pret kodolieročiem. Dažus neaprakstāmi drūmus gadus pavadīju Santateresā pie Meksikas un ASV robežas. Trīs reizes piedzīvoju holokaustu.Tā ja.

Devos uz Gruziju, nepārskatāmajiem Krievijas ziemeļiem un Tālajiem Austrumiem. Risināju Flobēra papagaiļa mīklu, atjaunoju pazīšanos ar Babu Jagu un nointervēju vienu vampīru. Tiku skaidrībā, kas tad tik mīklains atgadījās ar doktoru Džekilu un misteru Haidu. Kādā naktī pēkšņi apstājās laiks un šķita, ka rīts vairs nekad nepienāks. Iepazinu divas Atlantīdas un fantastisko Camoniju. Veicu jokainus eksperimentus kopā ar Emīlīju Dīvaini, kā arī pavizinājos ar šausmu autobusu. Sīki izpētīju vecu mācītāja māju Norfolkā un kokaīna atklāšanas un lietošanas vēsturi. Iedziļinājos itāļu virtuves jaukumos un augu valsts tumšajās pusēs. Iepazinu visas skaistākās Latvijas bākas un fotografēju visuresošās sūnas. Gads noslēdzās kādā bezcerīgā 1940. gada jūnija pēcpusdienā pie jūras Denkerkā.

 Subjektīvi labākās no šogad lasītajām grāmatām

Šogad bija negaidīti vienkārši izvēlēties labāko lasīto grāmatu –tā ir  Roberto Bolanjo „2666”.
Labākā no klasikas plauktiņa – Tomasa Manna „Budenbroki”

Grāmata ārpus laika, telpas un citām mums ierastām kategorijām –  Mariamas Petrosjanas „Nams, kurā…”.

Labākā non-fiction grāmata – Tonija Džada „Pārvērtēšana”.

Labākā grāmata no svešvalodā lasītajām – Vladimira Nabokova “Весна в Фиальте”.

Labākā zinātniskā fantastika – Margarētas Atvudas „The Year of Flood”.

Labākā grāmata par ceļojumiem – Bils Braisons „Skarbās takas vilinājums”.

Labākā bērnu grāmata (kura iespējams nemaz nav domāta bērniem) – Ingvara Ambjērnsena „Samsons un Roberto”.

Rakstnieks ar vistrakāko fantāziju – Valters Mērss ar „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīvēm”.

Gada garlaicīgākā grāmata – Džastina Kronina “Pāreja”.

Sociālie tīkli

Ar tīklošanos man lāga neiet. Lēnām mēģinu Goodreads sarakstīt pēdējos gados izlasītās grāmatas. bet tas aizņem ellīgi daudz laika, ko tak lietderīgāk būtu izmantot grāmatu lasīšanai vai jebkam citam. Problēmu rada tas, ka izlasītās grāmatas tur ir grūti atrodamas vai bieži vien to nav vispār. Līdz ar to no Goodreads nevaru iegūt arī nekādus jēdzīgus apkopojumus par izlasīto (Excel tomēr ir precīzāks). Tāpat tie mākslīgi aprēķinātie lasāmo grāmatu ieteikumi izskatās visai nepārliecinoši. Toties Goodreads atrodamie cilvēki gan ir ļoti patīkami un interesanti, to tad arī pieskaitu pie šī tīkla galvenajiem plusiem.

Facebook piereģistrējos tikai un vienīgi tāpēc, lai būtu ērtāk sekot jaunumiem grāmatu blogu apkopojumā. Kā negaidīts šīs vietnes blakusefekts nāca atklājums, ka līdzcilvēki, to pārsvarā izmanto, lai sacenstos par nomināciju stulbs/stulba – vēl stulbāks/stulbāka. Bet nu labi, kā zināms no vecām anekdotēm par psihologiem, tad katram ir tiesības lepoties ar to, kāds viņš ir.

Savukārt Twitteris ir milzīga informācijas miskaste. Bet, kā jau visām atkritumu izgāztuvēm, tam piemīt neatvairāma pievilcība, jo retumis gadās uzdurties kādai pērlei. Twitterī atrodamie grāmatu blogeri un dabas fotogrāfi nenoliedzami šo vietni patiesi izdaiļo.

 Citas piezīmes

Decembrī ieviesu e-lasītāju, kas izrādījās foršs un praktiski noderīgs e-štrunts. Pamazām apgūstu elektronisko grāmatu iegādes jaukumus – pietiek ar dažiem klikšķiem, lai izvēlētais romāns iešļūktu tavā lasītājā. Apžēliņ, cik ērti un kārdinoši. Labi, ka e-formas grāmatu piedāvājums latviešu valodā nav īpaši plašs, jo citādi lielākais cietējs būtu mans bankas konts.

Visiem bloga lasītājiem Jaunajā gadā novēlu veiksmi, labu veselību un ar sev būtiskām lietām piepildītu laiku!

Владимир Набоков “Весна в Фиальте”

Uzreiz atzīstos, ka Marii man pērnajos Ziemassvētkos laipni uzdāvināja pilnu Vladimira Nabokova angliski izdoto 52 stāstu krājumu. Pēc tam tīmeklī izpētīju, ka pagājušajā gadā beidzot ir apkopoti un vienā grāmatā krievu valodā izdoti pilnīgi visi līdz šim zināmie (kopskaitā 68) viņa stāsti. Turklāt daļa no tiem ir rakstīti krieviski, bet daļa angliski, tāpēc nācās apdomāt, kādu valodu labāk izvēlēties lasīšanai. Tomēr galu galā laika trūkuma dēļ izlasīju tikai krājumu “Весна в Фиальте”, kurā ir iekļauti trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito sākumā krieviski sarakstītie stāsti un kāda nepabeigta romāna fragmenti.

Vladimirs Nabokovs Vesna v FialteLai gan vairums cilvēku Nabokovu pazīst tikai kā „Lolitas” autoru (un piedevām paši šo romānu nekad nav lasījuši, bet spriež par to tikai atbilstoši savas samaitātības līmenim, kas dažreiz izrādās negaidīti augsts), viņš ir viens no talantīgākajiem un interesantākajiem pagājušā gadsimta krievu –angļu rakstniekiem, kurš ir izcili pārvaldījis abas šīs valodas. Starp citu, Nabokovs bija arī sinestētiķis, nopietns entomologs un labs šahists. Solžeņicins ieteica viņu Nobela prēmijai literatūrā, bet diemžēl komisija to Nabokovam tā arī nekad nepiešķīra, lai gan viņš to neapšaubāmi būtu pelnījis.

Vladimirs Nabokovs ir dzimis krievu muižnieku ģimenē 1899. gadā Sanktpēterburgā. Viņa jaunība sakrita ar Oktobra revolūciju Krevijā un jau 1919. gadā viņam nācās dzimteni pamest un doties emigrācijā. Krājumā “Весна в Фиальте” iekļautie stāsti ir sarakstīti lakā, kad Nabokovs dzīvoja Berlīnē. Taču viņa sieva bija ebreju izcelsmes un pastiprinoties ebreju vajāšanām viņiem nācās pamest arī Vāciju un apmesties Parīzē, bet sākoties karam vispār uz ilgu laiku doties prom no Eiropas.

Tolaik Nabokovs ir jau pieredzējis rakstnieks. Šie stāsti ir lēni, mazliet sirreāli, tiem nav izteikta sižeta un tie ir pilni ar lielām skumjām (Я был так несчастен там, так неприлично и роскошно несчастен). Savā ziņā tie ir Nabokova atvadas no krievu valodas, jo turpmāk viņš rakstīja tikai angliski (Моя жизнь – сплошное прощание с предметами и людьми, часто не обращающими никакого внимания на мой горький, безумный, мгновенный привет.) Un tieši lieliskā, filigrānā valoda padara šos stāstus īpašus. Patiesībā neko līdzīgu krievu valodā līdz šim nebija nācies lasīt. Nabokova valoda ir niansēta, piesātināta un emocionāla (Безнадежно усатый продавец сложных, с лунным отливом, сластей в безнадежно полной корзине). Grāmatu lasīju lēnām, jo lielās devās tā bija grūti uztverama, bet vienlaikus tā sajūtu ziņā bija dīvaini pazīstama.

Пьяные от итальянской музыки аллитераций, от желания жить, от нового соблазна старых слов  – “хлад”,  “брег”,  “ветр”, – ничтожные,  бренные  стихи, которые к сроку появления следующих неизбежно зачахнут, как зачахли одни за  другими  все  прежние, записанные  в  черную  тетрадь;  но  все  равно:  сейчас я верю восхитительным обещаниям еще не  застывшего,  еще  вращающегося стиха,  лицо  мокро  от  слез, душа разрывается от счастья, и я знаю, что это счастье – лучшее, что есть на земле.

Tāpat lasot nācās apdomāt, cik draņķīgu literatūru bieži vien cildina dažādi literatūras kritiķi. Un rakstniekiem vispār šo grāmatu lasīt nevajadzētu, jo pārspēt Nabokovu meistarībā diez vai kādam ir lemts.

Как только сели в вагон и поезд двинулся, его начали избивать,— били долго и довольно изощренно. Придумали, между прочим, буравить ему штопором ладонь, потом ступню. Почтовый чиновник, побывавший в России, соорудил из палки и ремня кнут, которым стал действовать, как черт, ловко. Молодчина! Остальные мужчины больше полагались на свои железные каблуки, а женщины пробавлялись щипками да пощечинами. Было превесело.

Paldies Marii par ieteikumu un apsolu, ka kaut kad mēģināšu izlasīt arī citus Nabokova stāstus, bet tas ir laikietilpīgi un nepavisam nav viegli.

2013. gada dāvanas grāmatu blogeriem

Atkal ir klāt Ziemsvētki, garas brīvdienas un brīnišķīga laiskošanās. Un, protams, dāvanas. Ir tik patīkami tās gan saņemt, gan dāvināt citiem. Pateicoties Lasītājas iesāktajai virtuālajai apdāvināšanai, es pagājušajā gadā izlasīju vairākas jaukas grāmatas, kurām citādi nebūtu pievērsusi uzmanību. Rezultātā es tagad zinu diezgan daudz par kokaīnu, mazliet par hašišu un, kad sabiedriskajā transportā tieši man blakus apsēžas, kāds iereibis tips, uzreiz nāk prātā Lāksonenas dzeja, kurā minētā situācija ir aplūkota no dzejnieces skatu punkta. Tā kā pasākums noteikti ir labs un turpināms. Nelielai dažādībai šoreiz dažām dāvanām pievienoju arī filmas, bet tikai tiem, par kuriem zinu, ka viņi tās skatās. Filmas ir vienkārši tāpat – dāvināšanas priekam, par tām nav jāraksta blogā, tās pat nav obligāti jānoskatās. 🙂

Doronikei – jaunās (diemžēl ne attiecībā uz gadiem)  nobelistes Alises Manro „Meiteņu un sieviešu dzīves”, bet aiz savtīgiem nolūkiem pielieku klāt arī Marinas Stepanovas „Lazara sievietes”, jo būtu interesanti uzzināt viņas viedokli par šo autori. Un tā kā Doronike ir iepazinusies ar amerikāņu puišu skatījumu uz Irānas revolūciju, tad pielikumā filma par to pašu no irāņu meiteņu viedokļa – melnbalta, autobiogrāfiska multene „Persepolis”. Filma bija nominēta Oskaram un tajā ir daudz sarunu starp sievietēm (ceru, ka vismaz pēc šiem kritērijiem filma atbilst Doronikes kino izvēlēm :)).

Par Marii ir zināms, ka viņa nebaidās no lieliem izaicinājumiem, sarežģītiem rakstniekiem un bieziem ķieģeļiem. Tāpēc viņai Erika Fosnesa Hansena „Vēstījumi par sargāšanu”. No filmām, ja Marii nebaidīsies riskēt un iepazīt eiropiešiem svešādo Āzijas kino, Vonga Karvaja savdabīgais mīlas stāsts „Chungking Express”.

Lasītājai, ja viņa atkal lasīs, tad Amosa Oza „Melnā kaste”. Grāmata ir laba, bet jāatzīstas, ka man pašai tā desmit gadus mētājās plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt. No filmām, protams, spāņu kino – Karlosa Sauras „Cria Cuervos” par bērnības tumšajām pusēm. Vai arī jebkura no tām viņa filmām, kurās visi nepārtraukti un aizrautīgi dzied un dejo un, kuras pat es skatos spāņu valodā bez subtitriem maldīgā pārliecībā, ka tāpat visu labi saprotu

Spīgana ir tik daudz lasījusi, ka grūti izdomāt, ko ieteikt. Tāpēc šoreiz Milorada Paviča „Hazāru vārdnīca”. Vai arī jebkas cits no viņa darbiem pēc izvēles. Nezinu vai Spīgana skatās kino, bet viņai varētu derēt mazā, poētiskā un tikai no melnbaltām fotogrāfijām veidotā sci-fi drāma par ceļošanu laikā „La Jetee”.

Asmo ir izlasījis vēl vairāk par Spīganu, pat grūti aptvert cik daudz. Skaidrs, ka es drīzāk jautātu viņam, lai iesaka kaut ko lasāmu man nekā otrādi. Bet šoreiz Deivida Mičela „Cloud Atlas”, kuru ir vērts izlasīt interesantās formas un savdabīgās rakstīšanas manieres dēļ. Par filmām – tak vienkārši nezinu vai viņš tās skatās.

Andrim – kāds no Džona Ērvinga romāniem, teiksim, „In One Person”. Vai kāds cits pēc izvēles. Man ir neliela nojauta par filmām, kuras viņš varētu skatīties, bet šo žanru nepārzinu, tāpēc labāk neko neieteikšu.

Sisyphus – negribas apgāzt ar grāmatām, kamēr vēl iepriekšējās krājumā, tāpēc dāvanā  filma par cilvēkiem, vilkiem un bezgalīgajiem polārās vientulības apgabaliem „Never Cry Wolf”(1983).

Ar Daini no bloga ar jocīgo nosaukumu mani vieno kopīga interese par Grega dienasgrāmatām. Bet tā kā galīgi nepārzinu mūsdienu Young Adult labumus, tad dāvanā kaut kas ļoti vienkāršs un klasisks – Remarka „Trīs draugi”. Tā kā Dainim nepatīk Holivudas kino, tad ieteikums noskatīties korejiski asiņaino, cietsirdīgo un visai dīvaino Joon-ho Bong „Snowpiercer”, kamēr vēl pie mums kinoteātros rāda tās neapgraizīto versiju. Neapšaubāmi viena no labākajām un interesantākajām šī gada filmām.

Nobeigumā citāts no Lasītājas bloga (Lasītāja šogad droši var pretendēt uz citētāko blogu), lai visiem būtu skaidra šī pasākuma jēga.

Tie, kas grib piedalīties apdāvināšanā, lēnā garā izdomā, kādu grāmatiņu kam dāvinās. 25. decembrī visi publicē savu apdāvināto un dāvanu sarakstu (vismaz WordPress ļauj rakstu sagatavot iepriekš un norādīt, lai tas tiktu publicēts noteiktā dienā un laikā, tātad svētku dienas nebūt nav jāpavada pie datora). Apdāvinātie paši sameklē grāmatu, līdz nākamā gada beigām (vidum?) to izlasa un apraksta savos emuāros. Vai arī neizlasa. Tā mēdz notikt ar dāvanām.
Īpaši dāsni cilvēki, protams, var arī dāvināt īstas — papīra, audio vai e-grāmatas, gan jau neviens neatteiktos tās saņemt. Taču citiem būtu jāizvairās no pārāk dārgām vai grūti atrodamām veltēm, un nevajag arī noteikti apdāvināt visu blogosfēru, ar pāris cilvēkiem arī būs gana, jo grāmatas taču būs vēl arī jāizlasa.

Priecīgus un jaukus Ziemassvētkus visiem bloga lasītājiem!

“Wintersmith” by Terry Pratchett

„Wintersmith” by Terry Pratchett , Corgi Books 2007

Lai gan man nav speciāla plāna lasīt ziemas grāmatas, tomēr Terija Prečeta „Wintersmith” varētu būt šim tematam atbilstoša. Tā ir Discworld trīsdesmit piektā grāmata (pavisam sērijā to ir apmēram četrdesmit, ja kas) un trešā ciklā par jauno Krītzemes raganu Tifāniju (kopā ciklā  šobrīd ir četras). Gandrīz vai neticams fakts, bet pirmā grāmata par Tifāniju ar nosaukumu „Mazie brīvie ķipari” ir izdota arī latviski (Zvaigzne ABC, 2006. gads). Un jā, „Wintersmith” ir bērnu grāmata, bet tā ir neparasti prātīga un smieklīga grāmata. Bija jau piemirsies, cik labu Young  Adult spēj uzrakstīt Prečets.

wintersmithTifānijai ir jau 13 gadi, un viņai ir devusies prom no Krītzemes, lai apgūtu turpmāk nepieciešamās prasmes pie pieredzējušām raganām. Tifānija mitinās pie 113 gadus vecās un maķenīt dīvainās Miss Treasonas. Bet reiz, noskatoties dīvainu pasākumu mežā, nejauši sper vārda tiešā nozīmē kļūmīgu soli un iesaistās Morisa dejā – mūžīgajā vasaras un ziemas – nāves un atdzimšanas mijā. Nekas tāds nav noticis jau sen un Ziemas gars, kas Prečetam ir elementāls veidojums, sāk izrādīt Tifānijai savu uzmanību. Sākumā jaunajai raganai šī ledus, sniega un sala mīlestība ir mazliet glaimojoša – ledus rozes dārzā ir brīnumskaistas, tāpat kā ir pārsteidzoši redzēt savu veidolu sniegpārsliņu miljardos. Diemžēl okeānā tagad peld un gremdē kuģus arī milzīgi leduskalni ar viņas vaibstiem (jāpiezīmē, ka nedaudz kaiju notašķītiem). Pienākot pavasarim, Ziemas gars vairs negrib doties prom, bet aitām ir pienācis laiks atskriet jēriņiem, taču sniegā tie nespēj izdzīvot. Un arī cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Tifānijai pašai ir jāspēj atgriezt pasaulē trauslais līdzsvars starp diviem vienlīdz nāvējošiem spēkiem – ledu un uguni.

Grāmatā satiekam jau no citām raganu cikla grāmatām labi pazīstamus personāžus – Granny Weatherwax un Nanny Ogg. Kā jau parasti Tifāniju pieskata un aprūpē mazie, zilie un traki nešpetnie radījumi Nakmakfīgli, kuri viņu šoreiz apgādā ar romantisko lasāmvielu (ja nu tas palīdz tikt galā ar attiecībām ar elementālu radību). Jāatzīst, ka Tifānijai savos trīspadsmit gados ir ļoti veselīga attieksme pret romantiskajiem romāniem.

And the scene in chapter five, where Megs left the sheep to fend for themselves while she went gathering nuts with Roger … well, how stupid was that? They could wandered anywhere, and they were really stupid to think they’d find nuts in June.
She read on a bit further, and thought: Oh. I see. Hmm. Hah. Not nuts at all, then. On the Chalk, we call that sort of thing ‘looking for cuckoo nests’.

Prečeta raganas man vienmēr ir bijušas ļoti simpātiskas. Viņas lido ar slotām, spēj iemiesoties citās dzīvās radībās un pārvalda maģiju, bet nepielieto to bez īpašas vajadzības (diemžēl līdz ar to viņu prasmes tiek vērtētas stipri zemāk nekā Diskzemes burvju mākslas) . Plakanās pasaules raganas ir viedas pavisam ikdienišķās lietās – dziedniecībā, bērnu pieņemšanā, visās tajās cūku, govju un aitu būšanās, siera darīšanā un cilvēku savstarpējo attiecību smalkumos (lai gan tas viņām netraucē savā starpā būt kašķīgām kā seskiem).

That was the thing about witches. They were, acording to Granny Weatherwax, ‘people what looks up’. She didn’t explain. She seldom explained. She didn’t mean people who looked at the sky; everyone did that. She probably meant that they looked up above everyday chores and wondered, What’s all this about? How does it work? What should I do? What am I for? And possibly even: Is there anything wororn under the kilt?

Tiesa gan, eksistē arī konkurējošais novirziens, kura piekritējas, piemēram, mēģina cūkai izārstēt gremošanas traucējumus ar maģijas palīdzību, nevis ar pareizu ēdināšanu. Bet tas praksē nav pārāk veiksmīgs (lai gan cūku lejā no koka izdevās dabūt dzīvu un veselu).
„Wintersmith” ir ļoti jauka un pozitīva ziemas grāmata. Daudz daudz, sniega, daudz jautrības, asprātīgi apspēlēti dažādi labi zināmi stāsti, amizanti un spilgti personāži, kā arī apstāstītas raganu būšanas noslēpumainās un tumšās puses un diezgan nopietni par to, kāpēc nebūtu labi salaist grīstē klimatu uz zemes.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Lasītāja.

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2013. (Walter Moers, Die 13½ Leben des Käpt’n Blaubär, 1999.)

Zilais lacis„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir viena no savdabīgākajām un dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors Valters Mērss ir pazīstams vācu komiksu autors, kurš ir kļuvis populārs ar tādiem darbiem kā „Ādolfs, nacistu cūka” un „Sīkā dirsa” (piedodiet, bet tā nu sanāca, izmantojot google tulkotāju). Ar laiku viņš sāka rakstīt stāstus bērniem par jauku Zilo lāci. Nepārprotiet, šo dzīvnieciņu sauc par zilu tikai tāpēc, ka viņa kažociņš ir koši zilā krāsā. Stāstiem sekoja pamatīga ķieģeļa apjoma grāmata par Zilā lāča piedzīvojumiem Camonijā – dīvainā zemē, kuru apdzīvo neskaitāmas brīnumainas būtnes, bet cilvēki nav īpašā cieņā. Tiesa gan, tur esot atrodami neredzamie cilvēki, bet tie mitinās tikai Atlantīdas pilsētas kanalizācijā un kaut kas ar viņiem īsti lāgā nav. Galu galā neviens viņus nekad nav redzējis.

„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir reta manta – tīrs fantāzijas koncentrāts neatšķaidītā veidā. Pieļauju, ka vismaz puse grāmatas lasītāju kādā brīdī ir ar šausmām aizdomājušies, kādas apreibinošas vielas to visu sacerot (un zīmējot) ir lietojis autors (cerams, nekādas), jo normāls cilvēks tak kaut ko tādu izdomāt nevar. Lai gan „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” laikam teorētiski skaitās bērnu grāmata, tomēr diez vai kāds bērns spēs pilnībā novērtēt autora specifisko humora izjūtu un smalko ironiju. Šī grāmata varētu būt tuva Minhauzena piedzīvojumu radiniece.

Zilajiem lāčiem ir divdesmit septiņas dzīves, grāmatā ir aprakstītas trīspadsmit ar pusi, bet pārējās mums paliek nezināmas, jo „Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.” Zilais lācis nemaz nav piedzimis, viņu pavisam maziņu okeāna vidū no briesmīgās ūdens Vērpatas izķeksē pundurpirāti. Tos pāraudzis viņš nonāk pie spīgaiņiem, no tiem aizbēg un sāk savus klejojumus pa Camoniju pa ceļa iekuļoties visādās nepatikšanās – satiek verveļviļņus, ceļo ar Tyrannovali Rex,nokļūst uz rijīgas salas, kas pirms apēšanas nedaudz nobaro savus upurus, macās profesora Naktigalgala naktsskolā, iekrīt starpdimensiju caurumā, izdomā pavizināties ar tornado, glābj bukucēnus no mājas, kurai virsū sēžas bollogs un tādā garā. Vispār jau Zilais lācis ir no tās ne pārāk interesantās supervaroņu pasugas, kuriem viss veicas un viss padodas pats no sevis. Viņš bez lielām pūlēm gan noķer fatamorgānu ar visiem fatomiem, gan kļūst par slavenāko melu gladiatoru Atlantīdā. Bet nu šī ir ļoti fantastiska pasaule un te var notikt pilnīgi viss. Autors ir ieviesis pat tādu tēlu, kā klaiņojošo glābējzauru Deus X Machina, kura darbs ir glābt dzīvību pēdējā mirklī, jo „Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim”.

Grāmatā ir pilns ar neticami dīvainām būtnēm, ar kurām mēs tiekam iepazīstināti pēc aprakstiem no „Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona”, kuru ir apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naltigalgals, kurš pats arī ir visai jokaina radība ar septiņām smadzenēm, no kurām tikai vienas atrodas galvā. Bet vēl te ir jampampi ar pampamu, želejveidīgs princis no 2364. dimensijas, kurš pārtiek no mūzikas, kuru spēlē ar piena instrumentiem, laika gliemji, kas ēd un izpirž laiku, milzu bollogi, kur vienā brīdī sev pašrocīgi norauj galvu, taržbaloži, kas ir tarakānu, žurku un baložu krustojums, saprātīgs un domājošs elements, kas grib sagrābt varu pasaulē. Un tā ir tikai maza daļa no visām radībām, kas apdzīvo šo grāmatu.

Jāpiezīmē, ka neskatoties uz Zilā lāča neskaitāmajiem piedzīvojumiem un autora pārdabisko fantāziju, grāmata ir gaužām rāma. Nepavisam nav tā, ka to gribētos lasīt vienā paņēmienā. Patiesībā to var mierīgi aizvērt, nolikt malā un pat pavisam aizmirst. Droši vien tāpēc, ka labi zinām, ka ar Zilo lāci nekas slikts nenotiks. Un lai gan grāmatai ir tāds diezgan izplūdis kopējais sižets, pēc būtības tā vairāk ir nesaistītu un haotisku epizožu savirknējums, kuru ir radījusi autora neierobežotā iztēle.

Grāmata ir izdota ar programmas „Kultūra” atbalstu. Citādi jau mēs tās tulkojumu neredzētu kā savas ausis. Un droši vien neredzēsim Camonijas cikla turpinājumus (pavisam tajā ir iznākušas sešas grāmatas), lai gan man noteikti būtu interesanti palasīt arī stāstus par sapņainajām grāmatām.

Vispār jau „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ar visiem saviem trūkumiem ir pelnījusi lielāku lasītāju ievērību nekā tai ir šobrīd. Arī tulkojums ir interesants – visi tie verveļviļņi, tupuces, jampampi, ambālīši, okšķes un daudz kas cits tak tulkotājai bija pašai jāizdomā, kā tas viss varētu labāk izklausīties latviešu valodā. Ja eksistētu tāda tulkotāju fantāzijas gada balva, tad to šogad noteikti būtu pelnījusi Māra Poļakova.

Kokaīns

Cocaine: An Unauthorized biography by Dominic Streatfeild, 2002

1795827Diez vai kādreiz būdama pie skaidra saprāta es pati labprātīgi izvēlētos lasīt vairāk nekā 500 lappuses garu apcerējumu par kokaīnu, turklāt angļu valodā. Narkotikas mani galīgi neinteresē (es tak lasu grāmatas, kādas tur vēl narkotikas). Bet pagājušajos Ziemsvētkos no Asmo dāvanā saņēmu tieši šo grāmatu un blogeru dāvanas ir svēta lieta. Galu galā paplašināt redzesloku nekad nav par sliktu un grāmata izrādījās ļoti interesanta. Autors savu aprakstāmo objektu ir pētījis dikti aizrautīgi – ne tikai sēžot putekļainās bibliotēkās, bet arī apceļojot Kolumbiju, Peru, Bolīviju un Meksikas pierobežu. Viņš ir pabijis cietumos, muitās, kreka smēķētavās, kokas audzētāju ciemos un skatījies kā notiek kokas pastas ražošana mājas apstākļos (nekas sarežģīts, vajag tikai pāris mucas, benzīnu, sodu, sērskābi un bišķi cementa, protams, arī kokas lapas). Viņš ir ticies ar zinātniekiem, ASV narkotiku apkarošanas administrācijas (DEA) darbiniekiem, narkomafiju, kokaīna dīleriem, kontrabandistiem, kokas audzētājiem un lietotājiem. Var tikai pabrīnīties kā autors pamanās stāstījumā par kokaīnu iepīt savus piedzīvojumus. Man īpaši patika stāsts par telefona zvanu uz Kjū botānisko dārzu, lai apjautātos, vai pie viņiem aug Erythroxylon coca. Arī ar spāņu valodu autoram veicas ne pārāk labi un viņam nejauši gadās iepriecināt kāda Peru ciematiņa iedzīvotājus pastāstot, ka viņam ir 31 anālā atvere un par divām no tām viņš rakstīs grāmatu.

Kāpēc tad cilvēki tā aizraujas ar šo necilo 17 oglekļa, 21 ūdeņraža, 1 slāpekļa un 4 skābekļa atomu apkopojumu? Kokaīns cilvēkiem liek justies lieliski. Tas nekad nepieviļ, un šajā ziņā tam nav līdzinieku. Kokaīns ir visspēcīgākā no zināmajām atkarību izraisošajām vielām pasaulē.  Kokaīns – tā ir nauda. Neiedomājami daudz naudas. Lai arī balts kā sniegs, kokaīns neizbēgami aptraipa visus, kas ir nonākuši ar to kaut kādā saskarē. Un attiecībā uz kokaīnu patiesībā  nekas nav tā kā izskatās.

Autors grāmatā daudz pievēršas botānikai un sīki apraksta necilo krūmu Erythroxylon coca, kurš ir pamanījies kaitēkļu atvairīšanai sintezēt šo dīvaino vielu, kas cilvēkiem liek jukt prātā un darīt šausmīgas lietas. Dienvidamerikas indiāņi ir košļājuši kokas lapas jau vismaz četrus tūkstošus gadu bez kaut kādām sliktām sekām. Visas problēmas sākās ar brīdi, kad kokaīnu no lapām izdalīja tīrā veidā. Grāmatā ir mazliet aprakstīta inku vēsture. Konkistadori tik cītīgi meklēja savu Eldorado, bet nepamanīja šo zelta dzīslu – kokaīnu, kas viņiem bija turpat pie deguna (diez kā izvērstos vēsture, ja viņi 16. gadsimtā sāktu Eiropā tirgot kokaīnu). Stāsti par Dienvidamerikas pētniekiem un džungļos prātā jūkošajiem botāniķiem šķita gluži kā nošpikoti no Markesa. Varam uzzināt šo to par Freida attiecībām ar kokaīnu. Un par Coca – cola attiecībām ar kokaīnu arī. Tāpat varam noskaidrot, ko tad kokaīns sastrādā cilvēka smadzenēs un vai tiešām tas ir afrodiziaks (nav gan). Starp citu, kokaīna lietošana ir bijusi populāri pirmsrevolūcijas Krievijā (un pēc revolūcijas arī, bet tam nav īstu pierādījumu). Un visi droši vien ir dzirdējuši, ka 19. gadsimtā kokaīns tika uzskatīts par nekaitīgu uzmundrinošu līdzekli alpīnistiem un garu pastaigu mīļotājiem.

Lielākā grāmatas daļa ir veltīta tam, kā kokaīns ir kļuvis par vienu no populārākajām narkotiskajām vielām mūsdienās, kokaīna kontrabandu un cīņu pret to. Tur ir daudz korupcijas, vardarbības, slepkavību un dīvaina absurda. Neviens īsti nezina, cik tad kokaīnu pasaulē ražo un kādi no tā ir ienākumi. Visi cipari ir aptuveni un šausmīgi lieli. Diemžēl par spīti miljardiem, kas tiek tērēti kokaīna apkarošanai, tā lietošana pamazām pieaug. Lai apkarotu kokaīna ražošanu un kontrabandu, tiek izmantoti visdažādākie līdzekļi, bet nekas nav devis ilgstošus un paliekošus rezultātus.  Kamēr vien pastāvēs pieprasījums pēc kokaīna, kāds to piedāvās. Tas ir kā cīnīties ar vējdzirnavām vai spaidīt piepūstu balonu – vienā vietā tam iespied, bet otrā pusē tas izplešas. Nav brīnums, ka DEA darbinieki gadu gaitā pamazām ieslīgst depresijā un vienīgais problēmas risinājums tiem, kas ar to ir saskārušies ikdienā, šķiet kokaīna legalizācija. Tas, protams, ir visai strīdīgs jautājums. Lai gan legalizācija atrisinās daļu no problēmām, tomēr dažas noteikti radīs klāt, jo pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem sava dzīve nešķiet lieliska (vai kuri nav iemācījušies lasīt grāmatas), bet viņiem liekas, ka kokaīns varētu to padarīt jaukāku (protams, var, bet tikai uz īsu brīdi, un tad, ja ir daudz naudas).

Jāatzīst, ka no ekonomiskā viedokļa koka (Erythroxylon coca) ir ideāla lauksaimniecības kultūra, kurai pasaulē nav nekā līdzīga. Kokas stādījumi pēc ierīkošanas ražo 30 līdz 50 gadus. Ražu var novākt regulāri – reizi divos trīs mēnešos nevis vienreiz gadā kā kafiju vai kukurūzu. Lai gan audzētāji ir saņem niecīgu daļu no kokaīna peļņas, ienākumi no kokas ha, ir 2 līdz 4 tūkstoši dolāru gadā, ja pārdod lapas. Un mazliet vairāk, ja kokas pastu. Intereses pēc parēķināju ieņēmumus no 1 ha kokas gadā iegūstamā tīrā kokaīna pēc tā cenām Londonā. Sanāca ārprātīgi skaitļi.

Autors piemin faktu, ka kokaīna pēdas ir atrodamas uz 90% no banknotēm, kuras ir apgrozībā. Šķiet, ka literatūrā ir tieši tāpat. Kokaīns ir atstājis savas pēdas uz daudzām grāmatām. Autors, starp citu, apraksta versiju, ka Stīvensons savu stāstu par Džekilu un Haidu ir sarakstījis kokaīna iespaidā (tam gan nav nekādu pierādījumu un tas notika laikā, kad kokaīnu visi uzskatīja par jauku līdzekli pret saaukstēšanos). Kā zināms, tad liels kokaīna cienītājs bija arī Šerloks Holmss. 20. gadsimtā kokaīns ir ierasta literatūras sastāvdaļa. Īsumā pārskatot pēdējās lasītās grāmatas, paveras visai kokaīniska aina. Bolanjo „2666” ir kokaīns tīrā veidā. „Fazānu slepkavās” ir klišejiski, bagāti mērgļi, kuri šņauc kokaīnu un aiz gara laika atspārda mierīgos iedzīvotājus. „Vēja vārdā”ir aprakstīta kokaīnam vai amfetamīnam ļoti līdzīga viela, kuru Rotfuss savā izfantazētajā pasaulē ir pamanījies legalizēt medicīniskām vajadzībām. Pat Mis Peregrīne no „Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” vienā mierā strebj kokas vīnu un laikam neko nav dzirdējusi par pagrimušajiem nēģeriem, kas to sadzērušies uzbrūk baltajiem cilvēkiem.

Katram gadījumam nobeigumā atgādinu, ka atšķirībā no grāmatām kokaīna lietošana, glabāšana un pārdošana Latvijā ir stingri aizliegta. Un atšķirībā no grāmatām to var viegli pārdozēt.