2013. gada dāvanas grāmatu blogeriem

Atkal ir klāt Ziemsvētki, garas brīvdienas un brīnišķīga laiskošanās. Un, protams, dāvanas. Ir tik patīkami tās gan saņemt, gan dāvināt citiem. Pateicoties Lasītājas iesāktajai virtuālajai apdāvināšanai, es pagājušajā gadā izlasīju vairākas jaukas grāmatas, kurām citādi nebūtu pievērsusi uzmanību. Rezultātā es tagad zinu diezgan daudz par kokaīnu, mazliet par hašišu un, kad sabiedriskajā transportā tieši man blakus apsēžas, kāds iereibis tips, uzreiz nāk prātā Lāksonenas dzeja, kurā minētā situācija ir aplūkota no dzejnieces skatu punkta. Tā kā pasākums noteikti ir labs un turpināms. Nelielai dažādībai šoreiz dažām dāvanām pievienoju arī filmas, bet tikai tiem, par kuriem zinu, ka viņi tās skatās. Filmas ir vienkārši tāpat – dāvināšanas priekam, par tām nav jāraksta blogā, tās pat nav obligāti jānoskatās. 🙂

Doronikei – jaunās (diemžēl ne attiecībā uz gadiem)  nobelistes Alises Manro „Meiteņu un sieviešu dzīves”, bet aiz savtīgiem nolūkiem pielieku klāt arī Marinas Stepanovas „Lazara sievietes”, jo būtu interesanti uzzināt viņas viedokli par šo autori. Un tā kā Doronike ir iepazinusies ar amerikāņu puišu skatījumu uz Irānas revolūciju, tad pielikumā filma par to pašu no irāņu meiteņu viedokļa – melnbalta, autobiogrāfiska multene „Persepolis”. Filma bija nominēta Oskaram un tajā ir daudz sarunu starp sievietēm (ceru, ka vismaz pēc šiem kritērijiem filma atbilst Doronikes kino izvēlēm :)).

Par Marii ir zināms, ka viņa nebaidās no lieliem izaicinājumiem, sarežģītiem rakstniekiem un bieziem ķieģeļiem. Tāpēc viņai Erika Fosnesa Hansena „Vēstījumi par sargāšanu”. No filmām, ja Marii nebaidīsies riskēt un iepazīt eiropiešiem svešādo Āzijas kino, Vonga Karvaja savdabīgais mīlas stāsts „Chungking Express”.

Lasītājai, ja viņa atkal lasīs, tad Amosa Oza „Melnā kaste”. Grāmata ir laba, bet jāatzīstas, ka man pašai tā desmit gadus mētājās plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt. No filmām, protams, spāņu kino – Karlosa Sauras „Cria Cuervos” par bērnības tumšajām pusēm. Vai arī jebkura no tām viņa filmām, kurās visi nepārtraukti un aizrautīgi dzied un dejo un, kuras pat es skatos spāņu valodā bez subtitriem maldīgā pārliecībā, ka tāpat visu labi saprotu

Spīgana ir tik daudz lasījusi, ka grūti izdomāt, ko ieteikt. Tāpēc šoreiz Milorada Paviča „Hazāru vārdnīca”. Vai arī jebkas cits no viņa darbiem pēc izvēles. Nezinu vai Spīgana skatās kino, bet viņai varētu derēt mazā, poētiskā un tikai no melnbaltām fotogrāfijām veidotā sci-fi drāma par ceļošanu laikā „La Jetee”.

Asmo ir izlasījis vēl vairāk par Spīganu, pat grūti aptvert cik daudz. Skaidrs, ka es drīzāk jautātu viņam, lai iesaka kaut ko lasāmu man nekā otrādi. Bet šoreiz Deivida Mičela „Cloud Atlas”, kuru ir vērts izlasīt interesantās formas un savdabīgās rakstīšanas manieres dēļ. Par filmām – tak vienkārši nezinu vai viņš tās skatās.

Andrim – kāds no Džona Ērvinga romāniem, teiksim, „In One Person”. Vai kāds cits pēc izvēles. Man ir neliela nojauta par filmām, kuras viņš varētu skatīties, bet šo žanru nepārzinu, tāpēc labāk neko neieteikšu.

Sisyphus – negribas apgāzt ar grāmatām, kamēr vēl iepriekšējās krājumā, tāpēc dāvanā  filma par cilvēkiem, vilkiem un bezgalīgajiem polārās vientulības apgabaliem „Never Cry Wolf”(1983).

Ar Daini no bloga ar jocīgo nosaukumu mani vieno kopīga interese par Grega dienasgrāmatām. Bet tā kā galīgi nepārzinu mūsdienu Young Adult labumus, tad dāvanā kaut kas ļoti vienkāršs un klasisks – Remarka „Trīs draugi”. Tā kā Dainim nepatīk Holivudas kino, tad ieteikums noskatīties korejiski asiņaino, cietsirdīgo un visai dīvaino Joon-ho Bong „Snowpiercer”, kamēr vēl pie mums kinoteātros rāda tās neapgraizīto versiju. Neapšaubāmi viena no labākajām un interesantākajām šī gada filmām.

Nobeigumā citāts no Lasītājas bloga (Lasītāja šogad droši var pretendēt uz citētāko blogu), lai visiem būtu skaidra šī pasākuma jēga.

Tie, kas grib piedalīties apdāvināšanā, lēnā garā izdomā, kādu grāmatiņu kam dāvinās. 25. decembrī visi publicē savu apdāvināto un dāvanu sarakstu (vismaz WordPress ļauj rakstu sagatavot iepriekš un norādīt, lai tas tiktu publicēts noteiktā dienā un laikā, tātad svētku dienas nebūt nav jāpavada pie datora). Apdāvinātie paši sameklē grāmatu, līdz nākamā gada beigām (vidum?) to izlasa un apraksta savos emuāros. Vai arī neizlasa. Tā mēdz notikt ar dāvanām.
Īpaši dāsni cilvēki, protams, var arī dāvināt īstas — papīra, audio vai e-grāmatas, gan jau neviens neatteiktos tās saņemt. Taču citiem būtu jāizvairās no pārāk dārgām vai grūti atrodamām veltēm, un nevajag arī noteikti apdāvināt visu blogosfēru, ar pāris cilvēkiem arī būs gana, jo grāmatas taču būs vēl arī jāizlasa.

Priecīgus un jaukus Ziemassvētkus visiem bloga lasītājiem!