Robērs Merls “Nedēļas nogale Zijdkotā”

Робер Мерль, “Уик-энд на берегу океана„ (1969), Robert Merle, „Week-end à Zuydcoote” (1949)

Pateicoties Ziemsvētku dāvanu pasākumam un Andra ieteikumam, atcerējos par tādu jaunībā lasītu rakstnieku kā Robērs Merls un savu kāmja – vācēja noslieci savilkt mājās bibliotēkā norakstītas grāmatas (man ar tādām ir nokomplektēts vesels plaukts). Pa vidu norakstītajiem klasiķiem biju paķērusi mazu deviņdesmitajos gados izdotu grāmatiņu ar tik nesmuku vāku, ka uzreiz to nogrūdu labi dziļi, lai nebiedē cilvēkus. Tagad bija labs iemesls to izvilkt un pārliecināties, ka tas ir Robēra Merla pirmais romāns „Nedēļas nogale Zijdkotā”, par kuru viņš saņēma brāļu Gonkūru prēmiju. Kā zināms, to piešķir tikai vienu reizi mūžā (protams, ja rakstnieks bezkaunīgi nešmaucas, kā to izdarīja Romēns Garī).

Padomju laikos Robērs Merls savas komunistiskās orientācijas dēļ bija populārs franču rakstnieks.Latviski ir tulkoti pat vairāki viņa darbi.
„Sala” – vēsturisks romāns par dumpi uz kuģa „Bounty” 18. gadsimtā un tam sekojošo dumpinieku dzīvi uz salas Klusajā okeānā. Pārlieku labi viņiem neiet, ir sarežģījumi ar sieviešu sadali, jo visiem nepietiek. Bet ar visu sieviešu deficītu beigās pie kokiem tiek naglotas uzšķērstas grūtnieces. Vārdu sakot, normāla padomju bērna lasāmviela, kuru man ieteica vietējā bibliotēkā. Un skaidrs, ka Merls man uzreiz iepatikās.
„Malvilas pils” – agrāra postapokalipse, kas iznāca sērijā „Fantastikas pasaulē”. Saistošs stāsts par cilvēku grupu, kas izdzīvojusi pēc kodolkatastrofas. Atkal sieviešu visiem nepietiek. Nepietiek arī daudz kā cita un cilvēce ātri atgriežas atpakaļ pie viduslaiku dzīvesveida un paradumiem.
„Cilvēcīgais dzīvnieks” – šajā romānā beidzot sieviešu pietiek visiem. Tas ir sci-fi, kura darbība notiek Vjetnamas kara laikā. Zinātnieki ir apmācījuši delfīnus sazināties angliski. Savukārt ļaunie militāristi tiem ir iemācījuši spridzināt kuģus. Un vēl te ir delfīnu sekss.

Pārsvarā Robērs Merls ir rakstījis vēsturiskus romānus un metaforisku, daudzslāņainu zinātnisko fantastiku. Tomēr „Nedēļas nogale Zijdkotā” ir citāda. Apjomā nelielais romāns stāsta par divām dienām 1940. gada jūnijā nelielā Francijas kūrortpilsētiņā pie Ziemeļjūras. 1940. gada 10. maijā Vācija bija devusies uzbrukumā Francijai pa ceļam bez lielas piepūles sakaujot Nīderlandi un Beļģiju. Vācu armija bija negaidīti ātri šķērsojusi Ardēnus un sasniegusi Lamanšu pie Kalē un Buloņas. Līdz ar to apmēram 400 tūkstoši sabiedroto armijas karavīru atradās atgriezti no pārējiem sabiedroto spēkiem un iespiesti šaurā zemes strēmelē starp uzbrūkošo vācu armiju un jūru. Šajā brīdī vēl joprojām īsti nezināmu iemeslu dēļ (tak ne jau eidoloni) Hitlers deva pavēli uzbrukumu apturēt. Lielbritānija izmantoja situāciju un deviņu dienu laikā no 27. maija līdz 4. jūnijam lielāko daļu karaspēka (vairāk kā 300 tūkstošus cilvēku) evakuēja uz Lielbritāniju. Vairāk kā 60 tūkstoši gāja bojā vācu aviācijas uzlidojumos, bet 30 tūkstoši palika Francijā un tika saņemti gūstā. Starp palikušajiem bija arī Robērs Merls. Vācu gūstā viņš pavadīja trīs gadus, bet savu pirmo romānu sarakstīja par Denkerkas operācijas laikā piedzīvotu. Ja angļi ar Denkerkas operāciju lepojas, tad francūžiem par to ir cits viedoklis.

Lai gan latviešu tulkojumam nevajadzēja būt sliktam, tomēr vairāk par trīsdesmit lapaspusēm to neizturēju. Tulkojumā ir ne tikai nesakarīgi teikumi (redaktori deviņdesmitajos gados laikam bija iznīdēti kā suga), bet arī kopumā valoda bija kokaina un samākslota. Beigās nolēmu nemocīties (droši vien tas bija ļoti nepatriotiski, jo īstens latvietis noteiktu lasītu arī sliktu tulkojumu, lai tikai latviski – varbūt tāpēc pārliecināti patrioti parasti raksta tik draņķīgā latviešu valodā) un grāmatu izlasīju krieviski. Galu galā tulkojums paliek tulkojums un krievu valodā grāmatas teksts ieguva patīkamu dzīvīgumu un to sāpīgo smeldzi, kas ir raksturīga labai kara literatūrai. Protams, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tapušais krievu tulkojums nebija ideāls. Zijdkota nez kāpēc bija kļuvusi par okeānu, bet rupjības nedaudz mīkstinātas un vietās, kur latviešu tulkotāja bija minējusi konkrētas ģenitālijas, krievu versijā tās bija aizstātas ar vispārinošo pakaļu. Tak acīmredzot neliela terminu neprecizitāte labam tulkojumam netraucē – ja vien ir saglabāta kopējā grāmatas noskaņa.

Romāns ir lakonisks un ļoti piezemēts. Merls bez mazākā patosa un patriotisma, bet ar labi sajūtamu eksistenciālisma piedevu izstāsta ikdienišķu un vienkāršu stāstu par cilvēkiem, kuru likteņus ir neatgriezeniski izmainījis karš un pēkšņi viņu pasaulē ir tikai bezcerība un haoss. Tikai pavisam bezjēdzīgas nejaušības izšķir kam dzīvot un kam mirt.

„Nedēļas nogale Zijdkotā” ir labs un godīgs kara romāns, kuru var mierīgi likt blakus Remarkam un Hemingvejam. Tas ir bezcerīgs, skumjš, vietām absurds. Lasot jūti, cik svarīgi Merlam ir bijis izstāstīt par piedzīvoto. Autora pozīcija ir noliedzoša pret jebkuru vardarbību un jebkuru karu  vispār (par to viņu centīgi nosoda padomju literatūrkritiķi – it kā paši būtu daudz nacistus nomočījuši).

Pēc romāna motīviem ir uzņemta filma ar Žanu Polu Belmondo galvenajā lomā. Bet perfekta grāmatas vizuālā ilustrācija varētu būt Denkerkas aina no Džo Raita „Atonement” (kopumā tā filma nav izdevusies, bet šī epizode ir laba).

Iespējams kādreiz izlasīšu vēl kaut ko no Robēra Merla. Viņa otrā romāna „Mans amats – nāve” galvenā varoņa prototips bija Aušvicas komandants Rūdolfs Hess. Romāns ir versija par to, kā cilvēks var izveidot tādu neiedomājamu karjeru. Cik saprotams, tas ir arī stāsts par lojalitāti, kā arī par problēmām ar nogalināšanas efektivitāti un racionālu līķu utilizāciju.