Katja Ketu “Vecmāte”

Katja Ketu „Vecmāte”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga, Rīga: Dienas Grāmata, 2013. (Katja Kettu, Kätilö, 2011)

Katjas Ketu romāns „Vecmāte” sākas ļoti daudzsološi – Lapzeme, karš, nostūris pasaules malā, kas nav atzīmēts it nevienā kartē. „Tur viss ir kails un balts, un šis baltums tagad pievelk visus.” Tā nu sacerējos uz skarbu, sūru un satricinošu kara stāstu, tomēr nācās vilties. Bet par visu pēc kārtas.

DG_Vecmate_vaks_3Romāna darbība norisinās Lapzemes kara laikā. Kā zināms, tad Somijai Otrajā pasaules karā nācās izkaroties ar visiem. Vispirms tai uzbruka Padomju Savienība un Somija zaudēja daļu savas teritorijas (Ziemas karš). Tad sekoja Turpinājumkarš, kad Somija noslēdza vienošanos ar nacistisko Vāciju par tās karaspēka daļu izvietošanu savā valstī un atkaroja zaudēto. Bet 1944. gada vasarā Padomju Savienība devās pretuzbrukumā un atkal atkaroja šīs teritorijas sev. 1944. gada septembrī Somija ar Padomju Savienību noslēdza miera līgumu ar nosacījumu, ka vācu spēki pametīs Somiju. Lai gan bijušo Somijas sabiedroto spēki bija palikuši tikai valsts ziemeļos, tas tik vienkārši nebija. Tā sākās Lapzemes karš, kas ilga no 1944. gada septembra līdz 1945. gada aprīlim. Tiešajā karadarbībā iesaistīto karavīru skaits nav liels, tomēr kara sekas Somijai ir ļoti smagas. Atkāpjoties vācu armija Lapzemē piekopa izdedzinātās zemes taktiku, izpostīja visu infrastruktūru, nodedzināja ēkas, plašas teritorijas tika mīnētas un vēl vairākus gadu desmitus cilvēki gāja bojā mīnu eksplozijās.

Tomēr autore grāmatā pārāk daudz ar kara aprakstiem neaizraujas un romāna beigās ieliek sarakstu ar datumiem no sērijas – kas, kur, kad. Nu labi. Pati autore apgalvo, ka ir gribējusi karu parādīt no vienkāršo cilvēku skatu punkta. Tā nu romāna centrā ir somu medmāsas un vācu SS virsnieka mīlas stāsts.

Lasot romānu, stipri traucēja pamatīgie caurumi sižetā un uz beigām stāsts kļuva pavisam neloģisks. Pa vidu bija nedaudz iepītas spiegu būšanas, bet kopumā romāns atstāja visai nepārliecinošu iespaidu. Vispār pat lubenēm dažkārt mēdz būt krietni sakarīgāki sižeti nekā šai grāmatai.

Vismaz pie galvenās varones tēla autore bija piestrādājusi. Tā ir sieviete, kurai tā arī neuzzinām vārdu un katrs viņu sauc kā labāk patīk – Zvērace, Kvēlace. Bērnība viņai ir bijusi sarežģīta kā Somijas vēsture. Attiecības ar vīriešiem arī nevarētu nosaukt par veselīgām. Zvērace vairs jauna, bet uzskata sevi par šķīstu radību, un darbojas kā vecmāte, līdz satiek Johannesu un maķenīt nojūdzas. Lai gan visur uzsvērts, ka viņa ir ļoti dabiska, tur pirmmāte, vilcene un tamlīdzīgi, tas autorei nav traucējis šim tēlam piešķirt dumjas aitas iezīmes. To ir grūti izprast, jo daba tak savā būtībā ir ļoti saprātīga un racionāla (un ļoti nežēlīga, ja tai kaut kas saiet šķērsām). Diemžēl ar viņas apsēstību Johannesu ir pavisam bēdīgi. Autore pati intervijā atzīst, ka neizprotot vīriešus, kas karo. Varu apliecināt, ka viņa vispār neizprot vīriešus. Katrā ziņā Johannesa tēls atgādina staigājošu izbāzeni nevis SS virsnieku. Kara sākumā viņš ir vadījis ebreju slaktiņus Babijarā Ukrainā un pēc tam – kā jūs domājiet? Jā, ta-dam, viņš ir zaudējis atmiņu un piemirsis šo nenozīmīgo dzīves epizodi. Vai nav jauki? Vārdu sakot, sižets ir sviestains, tur neko nevar darīt. Tā nu Johanness dzīvo laimīgi, jo lieto narkotikas sauktas par ādolfīnu, ir norīkots par korespondentu, un drāž un fotografē visu, kas kustās, līdz satiek Kvēlaci.

Acīmredzot, lai piešķirtu tekstam dabiskumu un svarīgumu, autore romānā ir daudz izmantojusi rupju leksiku un gandrīz vai katrā lapā ir atrodami pimpji un pežas. Ķeza, ka šajā gadījumā tas lāgā nedarbojas un teksts ir kļuvis nevis dabisks, bet izteikti samākslots (daba jau savā būtībā nav rupja – mežā man nekad nav vēlmes lamāties, un neviena priede vai varde pie manis nav vērsusies ar necenzētiem vārdiem). Sākumā visi tie pē-vārdi vienkārši izklausījās diezgan muļķīgi. Kad lasi tādas pērles, kā „Turklāt vajadzēja pierakstīt apsaldēšanās gadījumus un pārbaudīt pimpju un pipeļu stāvokli, …”, tad neviļus aizdomājies, vai tad abi minētie nav viens un tas pats? Un ja ir, tad kāpēc šiem cilvēkiem ir jāpārbauda abi. Un vispār, kurš tiem nabaga nelaimīgajiem ir norāvis pautus – autore, tulkotāja vai redaktore?

Bet pēc tam paliek apnicīgi un sāc domāt – jopcikkadtiejākļivienreizbeigspisties. Tulkotājai gan darbiņš ir bijis varen jautrs (es tomēr biju cerējusi uz lielāku sinonīmu vai vietvārdu dažādību pē-vārdos, jo varoņi sarunājas kādā no Somijas neskaitāmajiem dialektiem – tas gan ir forši iztulkots). Vispār jau rupjībām pašām par sevi nav ne vainas, ja vien autors māk tās pielietot. Labu un spēcīgu tekstu ar rupjībām var paspilgtināt. Šajā gadījumā izskatās, ka aiz tām mēģina slēpt nepārliecinātību un nedrošību. Varbūt autorei ir ļoti gribējies būt modernai un drosmīgai, bet tā kā romāns tomēr ir viduvējs, diezgan eksaltēts, vietām mazliet salkans un nenoliedzami stipri pārcakots, kopumā rupjības tikai paspilgtina teksta nepilnības.

Pieļauju, ka būs lasītāji, kas par valodu būs sajūsmā, jo viss tak ir aprakstīts bez liekulības un kompleksiem (ierastie manipulējošie apgalvojumi) . Nesen lasīju visai līdzīgu Baltā runča pieredzi ar pē-grāmatu, uz kuru viņam ir gadījies uzrauties (tiesa vēl draņķīgāku par šo) Un nešķita, ka viņš ir sajūsmināts par drosmīgo un neliekuļoto valodu.

Galīgi slikta jau šī grāmata nav (citādi es to nebūtu izlasījusi līdz galam). Autorei es piešķirtu vienu cepumu par uzdrīkstēšanos ķerties pie tēmas, kura nav viņai īsti pa spēkam (bet varbūt citreiz izdosies labāk) un otru par botāniku (tulkotājai arī, lielāko daļu augu es atpazinu, bet daži varēja būt arī no fantāzijas pasaules). Ja grāmatā būtu bijis vairāk kara, spiegu mistērijas, botānikas (manuprāt, jebkurai grāmatai nāktu par labu vairāk botānikas) un to tarakānu, kas cilvēkiem dzīvo starp ausīm, nevis starp kājām, tā varētu būt sanākusi pat visai lasāma.

Viedokļu dažādībai – Venvitas domas un smalkāka recenzija.

10 thoughts on “Katja Ketu “Vecmāte”

  1. msmarii

    Šis bija ļoti izklaidējoši 🙂 Ar tiem vārdiem par vietām zem jostasvietas laikam pēdējā laikā ir baigais stress. Vieni turās pie mincīšiem un saldām nopūtām, kamēr citi sacenšas kuram sanāks rupjāk un pēc iespējas vairāk to rupjo vārdu. Labākais variants ir kaut kur pa vidu.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Ir daži autori,piemēram, Bukovskis, kuriem rupjie teksti sanāk atbruņojoši dabiski un pašsaprotami. Bet viņi parasti raksta pofigistiskas ievirzes grāmatas nevis eksaltētus mīlas stāstus. Un tas ir iedzimts talants, tā atdarinājumi parasti izskatās nožēlojami.

      Atbildēt
      1. msmarii

        Attiecībā uz pežām atcerējos ainu no grāmatas, ko tagad lasu. “Baudas meklētāja stāstā” ir pikanta aina starp gandrīz piecdesmit gadus vecu augstdzimušu dāmu un jaunu puisi. Ir 1907. gads, ja pareizi atceros un viņai šausmīgi gribas viņam “norādīt virzienu”, bet lietot aukles iedresēto “kaķīti” (iet kārtot dabiskās vajadzības nozīmēja “izvest pastaigā kaķīti”) liekas muļķīgi un viņa varonīgi izsaka “peža”, kas viņai ir gandrīz kā tabu. Beidzot dabūjusi šo vārdu pār lūpām viņa sajūtas tā, it kā būtu ieguvusi brīvību. Lūk, tāda ainiņa.

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Tas, pa kuru klīst pastaigā izvestie kaķīši, ir otrs grāvis. 😀

          Bet patiesībā tēma ir saistoša. “Vecmātes” iespaidā palasīju šo to vairāk – kāpēc cilvēki izvēles lietot rupjības vai žargonu. Tas parasti nav nejauši un nepavisam nenotiek aiz mākslinieciskiem iemesliem. 🙂

        2. Sibilla Raksta autors

          Ne vienmēr tās ir psiholoģiskas novirzes (lai gan gribas tā domāt). Vairāk sava pārākuma demonstrēšana (es te redz varu tā rakstīt, bet tu, manu dārgo lasītāj, savā ikdienā nē 🙂 ), piederības pie noteiktas grupas uzsvēršana un tamlīdzīgi.
          Vispār iemesli kāpēc cilvēki lamājas ir tikpat savādi kā tie, kāpēc vispār dzīvojam. 🙂

        3. msmarii

          Noteikti 🙂 Es, piemēram šodien atsitu kājas pirkstus pret durvju stenderi un nolamājos tā, ka pēc tam pabrīnījos, ka vispār tādus vārdus zinu. Bet tai brīdī aiz sāpēm neko citu nevarēju.

  2. Zhenete

    Gribas domāt,ka tulka dēl (cepuri nost viņas priekšā)grāmatu varam lasīt,kā tas ir paredzēts un būtu pareizi saprastams no autores.
    Vispirms tiku pie intervijas (Lilitā-kādā pavasara nr..š gada)raksta ar autori,un tas savukārt,radīja interesi tikt pie grāmatas.
    Uztveru to tieši un patiesi.Valoda tikai attaino tā laika sajūtas un skarbumu.
    Mīlestības jūtas=sajūtas neietekmē,pat apkārtējā nežēlība,tā pastāv,iztur,gaida,dod spēku un ticību.
    Vairākās vietās apraudājos.Dievs ir mūs pasargājis,ļaujot dzīvot šajā saulē un mierā.Iespējams,ka mani ietekmējuši arī manu senču stāsti par piedživoto kara laikā,Stūra mājā un Sibīrijā.
    Rupjos vārdus bija mulsinoši aptvert,protams,bet pēc pusgrāmatas jau vairs neuztvēru kā rupjus,bet kā tiešus.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s