Džozefs O’Konors “Jūras zvaigzne”

Džozefs O’Konors „Jūras zvaigzne”, no angļu val. tulk. Zane Rozenberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Joseph O’Connor, Star of the Sea, 2002)

 Uz „Jūras zvaigzni” bibliotēkā noskatījos jau sen, bet autors nebija man zināms un nosaukums raisīja neomulīgas asociācijas ar adatādaiņiem. Tad izlasīju Doronikes atzinīgo aprakstu un nolēmu grāmatai kādreiz dot iespēju. Iespēja radās pavisam ātri, saņemot „Jūras zvaigzni” no Doronikes Ziemassvētku dāvanā. Lasot grāmata izrādījās daudz labāka, nekā tā izskatījās plauktā.

„Jūras zvaigzne” ir kuģis, kas 1847. gadā dodas no Īrijas uz Ņujorku ar vairākiem simtiem izmisušu cilvēku uz klāja. Nosaukums ir simbolisks, jo Jūras zvaigzne – Stella Maris ir Mazā Lāča zvaigznāja alfa (patiesībā trīskārša zvaigžņu sistēma), kas biežāk tiek saukta par Polārzvaigzni, un jau vairākus simtus gadu ir bijusi ceļa rādītāja kuģotājiem – vienīgais uzticamais debesu spīdeklis zvaigžņotajās naktīs. Loģiski, ka par Stella Maris tika iedēvēta arī jūrasbraucēju aizgādne Jaunava Marija.

Cilvēces vēsture vispār pārsvarā ir stāsts par regulāru pārtikas trūkumu un pūliņiem izdzīvot, bet romānā aprakstītais laiks Īrijai bija īpaši smags, jo nelaimīgi sakrītot vairākiem apstākļiem bads bija loti postošs. Jau no 16. gadsimta beigām viens no nozīmīgākajiem kultūraugiem zaļajā salā bija kartupelis. Īrijas klimats bija kartupeļu augšanai ļoti piemērots, tie deva labas ražas arī smilšainās un nabadzīgās augsnēs. Ar kartupeļiem bija apstādīta apmēram trešā daļa no visas aramzemes un tas bija galvenais vienkāršo ļaužu uzturā lietotais produkts. Cilvēks ir maldīgi iedomājies sevi esam par radības kroni, bet, kā zināms, tad patiesībā šo pasauli pārvalda sēnes – šie dīvainie radījumi, kas nav ne augi un ne dzīvnieki. Tā arī Īrijā 1845. gadā fitoftora jeb kartupeļu lakstu puve iznīcināja praktiski visu kartupeļu ražu (arī fitoftorai patika Īrijas maigais klimats). Tas pats atkārtojās arī nākošajā gadā. Vienlaicīgi bija sākusi mainīties gadsimtiem ilgā zemes apsaimniekošanas sistēma. Līdz ar labības cenu krišanos pasaulē, lielie zemes īpašnieki pamazām palielināja nomas maksas un nesamaksāšanas gadījumā padzina savus rentniekus, lai no cilvēkiem atbrīvotajās platībās audzētu aitas. Vispār tur notika vēl daudz sliktu lietu (valsts ļoti ilgi kavējās ar palīdzības sniegšanu, netika pārtraukts lauksaimniecības produktu eksports no Īrijas, u.c., u.c.) Ja 19. gadsimta četrdesmito gadu sākumā Īrijā bija vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju, tad līdz gadsimta beigām bija palikusi labi, ja puse. Pēc pieticīgiem aprēķiniem apmēram pusmiljons cilvēku nomira badā, bet vai tad kāds visus saskaitīja. Tāpat nav zināms, cik daudzi tika apglabāti okeānā, jo nomira smagajos jūras ceļojuma apstākļos, bet lielākā daļa emigrēja.

Par šo drūmo laika periodu tad arī Džozefam O’Konoram ir izdevies uzrakstīt negaidīti saistošu, labu un prātīgu vēsturisko romānu. Lasot „Jūras zvaigzni”, autora meistarība visu laiku priecē sirdi. Notikumu vēsturiskais fons ir attēlots vienkārši, bet uzskatāmi un saprotami. Grāmatā katra nodaļa ir papildināta ar tā laika attēliem, izvilkumiem no dokumentiem, preses un vēstulēm. Vietām darbībā ir iesaistītas ar reālas vēsturiskas personības, piemēram, mazliet apsmaidītas Čārlza Dikensa informācijas vākšanas metodes saviem romāniem. Kuģis jau pats par sevi ir jauka metafora un romānā uz tā ir savākti visdažādākie tā laika sabiedrības pārstāvji – sākot ar aizdomīgiem, skrandainiem tipiem līdz augstdzimušiem lordiem.

Romāna sižets arī ir ļoti pārdomāts. Lai arī lasītājs uzreiz tiek iepazīstināts ar slepkavu un viņa upuri, tomēr autoram izdodas intrigu saglabāt līdz pēdējai lapai. Notikumi sākumā iešūpojas lēnām, bet ir saistoši sekot līdzi tam, kā pamazām savijas stāsta pavedieni. Nekas tur nav lieks un nekā arī nepietrūkst. Autors stāstījumu risina no vairāku personāžu skata punkta, tajā ir gan plašas atkāpes pagātnē, gan ieraksti kuģa žurnālā (pēc koordinātēm var sekot līdzi kuģa kursam un no rītiem skaitīt starp pasažieriem atrastos miroņus), gan vēstules, gan fragmenti no grāmatas, ko grib rakstīt viens no varoņiem.

Autors laikam apzinās, ka viņš raksta ļoti labi, tāpēc ar valodu neķēmojas un nemēģina iztaisīties muļķīgi moderns. Tā romānā ir raita, vijīga, bagāta un ļoti patīkama. Tēlu raksturošanai tiek izmantoti atšķirīgi izteiksmes stili. Tur ir daudz īru valodas, nedaudz iepīts Londonas zagļu žargons un ir iekļauts lērums balāžu, kuras dzied un sacer viens no personāžiem. Jāpiezīmē, ka tulkojums ir labs un viegli lasāms.
Arī autora radītie tēli ir visai interesanti. Tiesa galvenais sieviešu tēls izskatās, ka ir veidots pēc Jaunavas Marijas līdzības, bet droši vien tas darīts apzināti. Vīriešu tēli gan autoram padodas labi – mums te ir gandrīz vai Dostojevska vēriena kaislības, noziegumi, sods un patiesi brīnišķīga piedošana.
Laikam romānam var pārmest vienīgi to, ka tas ir tik labi nostrādāts, ka vietām sāk likties pārāk gluds. Protams, ar īpašu oriģinalitāti un savdabīgumu tas nevienam lasītājam jumtu nenoraus un dzīvi neizmainīs, bet ne jau vienmēr tas ir vajadzīgs (pasarg’ Dievs).  Citādi „Jūras zvaigzne” ir viens no labākajiem vēsturiskajiem romāniem, kurus pēdējā laikā ir nācies lasīt. Tas noteikti ir pelnījis lielāku ievērību no lasītāju puses. Un beidzot ir grāmata, ko varu ieteikt lasīt visiem, kam patīk tādi labi, pamatīgi, lēni un apcerīgi lasāmi romāni.

Un paldies Doronikei par dāvanu! Viņas aprakstu par romānu var izlasīt šeit.

Mēs joprojām sakām cits citam: mums ir veicies, ka esam dzīvi; kaut gan to, ka esam dzīvi, galvenokārt nosaka nevis veiksme, bet gan ģeogrāfija, ādas pigments un starptautiskais valūtas kurss. Varbūt šis jaunais gadsimts pieredzēs jaunas pārvērtības, bet varbūt mēs turpināsim pieļaut neveiksmīgo laikabiedru badošanos un turpināsim saukt to par negadījumu, nevis loģiski izveidojušos norisi