Анджей Сапковский „Последнее желание”, „Меч Предназначения”

Andrzej Sapkowski, “Ostatnie życzenie„ (1990), „Miecz przeznaczenia” (1993)

raganisPar poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska sāgu par ragani Geraltu jau senāk bija dzirdētas labas atsauksmes. Šobrīd „Ragaņa” sāgā ietilpst divi īso stāstu krājumi un seši romāni, kas ir sarakstīti laikā no 1986. līdz 2013. gadam. Piedevām par Geraltu ir uzzīmēti vairāki komiksi, izveidotas trīs datorspēles, uzņemts seriāls un filma, par ko gan kinokritiķiem, gan faniem ir vienprātīgs viedoklis, ka tie nav lāgā izdevušies, un beigu beigās esot arī rokopera. Abas grāmatas ir tulkotas kādās desmit valodās. Jāatzīst, ka stāsti un to varonis par popularitātes trūkumu žēloties nevar. Iesākumam izlasīju abus deviņdesmito gadu sākumā izdotos stāstu krājumus, kas pēc būtības kopā veido vienu veselu grāmatu. Stāsti bija tīri labi un man patika. Tiesa tagad diez vai ķeršos klāt pie atlikušajiem sešiem šī cikla romāniem, bet varbūt atgriezīšos pie tiem kaut kad vēlāk.

Vārds raganis nepavisam nenozīmē dzimuma maiņas operāciju veikušu raganu, kā pirmajā brīdī varētu domāt. Ar raganām tam vispār nav nekāda sakara. Par ragaņiem autora izveidotajā pasaulē sauc apkārt ceļojošus algotus profesionāļus, kuri par nelielu atlīdzību pēc pasūtījuma nogalina dažādus briesmoņus – vampīrus, vilkačus, mantikoras, baziliskus, grifus, kikimoras un tamlīdzīgas radības. Kļūt par ragani nav vienkārši, jo apmācības ir jāuzsāk agrā bērnībā ar aizdomīgu augu valsts izcelsmes preparātu ar izteikti halucinogēnu iedarbību lietošanu (nē, tas nav spaiss). Lielākā daļa bērnu to ietekmē nojūdzas vai nomirst, bet izdzīvojušos ar kaut kādu vīrusu un hormonu palīdzību padara par mutantiem ar īpašām spējām – paātrinātu reakciju, labu redzi tumsā un nelielām iemaņām maģijā. Ragaņiem ir vertikālas acu zīlītes kā daudziem nakts dzīvniekiem, stipri pagarināts dzīves ilgums, bet diemžēl viņi ir zaudējuši spēju radīt pēcnācējus un daļēji arī izjust emocijas. Tehniski ragaņi vairs netiek uzskatīti par cilvēkiem, par ko, protams, nedaudz tomēr pārdzīvo. Ar briesmoņu slaktēšanu arī viņiem veicas ļoti labi, varbūt pat pārāk labi, jo daži no tiem ir kļuvuši par izmirstošām sugām un būtu pelnījuši ierakstīšanu Sarkanajā grāmatā (vai drīzāk Sarkanajā bestiārijā). Taču ļaunuma pasaulē tāpēc nav kļuvis mazāk.

Andžeja Sapkovska radītā pasaule ir tipiski viduslaiki ar mazām feodālām valstiņām, kuras pārvalda makten kašķīgi valdnieki. Bez cilvēkiem to apdzīvo arī dažādas citas saprātīgas rases – elfi, driādas, nimfas un vēl šis tas. Ir arī burvji un burves. Tik tālu patiesībā nav nekā pārāk interesanta, jo ar tādām pasaulēm un līdzīgiem varoņiem ir pilna visa fantāzijas literatūra. Tomēr stāstus padara interesantus autora spēles ar klasiskajām un visiem labi zināmajām pasakām, kuras viņš pamanās apgriezt ar kājām gaisā vai izstāstīt no samērā negaidīta skatu punkta. Katrā ziņā Sapkovska versijas par skaistuli un briesmoni, pūķa kāvējiem, pudelē atrasto džinu, mazo nāriņu un meža gulbjiem bija ļoti jaukas un samērā asprātīgas.

Stāstus lasīju krievu tulkojumā un vietām tajos ir izmantotas visai arhaiskas krievu valodas vārdu formas, kas tiek brīvi papildinātas ar mūsdienīgiem terminiem kā mutācijas, aberācijas, u.c., kopumā radot visai amizantu iespaidu. Autoram ir arī laba humora izjūta, tikai diezgan parupja un nekādus smalkos jokus šeit nav ko meklēt. Bet, lasot Geralta tulkotos ļoti praktiskos dialogus starp nāru un viņā iemīlējušos kņazu par zivs astes priekšrocībām vairošanās procesā salīdzinājumā ar kājām, smējos gandrīz vai skaļā balsī. Un, jā, šī nav nekāda pliekana mūslaiku jauniešiem paredzēta grāmata, ne arī salkani romantisks dāmu romāns. Galvenais varonis un viņa nešpetnā sirdspuķīte drāžas ar visu, kas kustas (paretam jau arī viens ar otru), bet lieliski iztiek bez garlaicīgām erotiskām ainām. Personāži  rupji izrunājas, ir daudz asiņainu kautiņu, vietām iestarpināts nedaudz filozofijas par nolemtību, izredzētību un izvēli starp lielāko un mazāko ļaunumu. Vārdu sakot, abas „Ragaņa” cikla pirmās grāmatas ir viegli lasāma izklaidējoša rakstura literatūra pieaugušiem cilvēkiem.

5 thoughts on “Анджей Сапковский „Последнее желание”, „Меч Предназначения”

  1. doronike

    Man ir atlikta tieši šī Sapkovska grāmata, kurā apkopoti abi krājumi – sāku reiz lasīt, bet kaut kas patraucēja. Tomēr sākums bija labs. Es gan lasīju, ka citas grāmatas ir švakākas un tieši šīs esot tās labākās.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, es arī lasīju, ka pārējie romāni esot vājāki. Bet varbūt kādreiz uznāks noskaņojums pašai par to pārliecināties. 🙂
      Stāsti jau arī nebija visi vienā līmenī, pa vidu gadījās pa kādam ne tik labam. Tomēr Sapkovska variācijas par tradicionālajiem sižetiem bija interesantas, tāpat arī šur tur iekļautie slāvu folkloras elementi un viegli katoliskā noskaņa. Bet kopumā tāds izteikts mačo tipa veču gabals. Ar to gan jārēķinās, ja izdomāsi lasīt. 🙂

      Atbildēt
  2. Atpakaļ ziņojums: 2014. gada mēnešu pirmie teikumi blogā | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s