Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu triloģija”

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu gredzens”, „Šarlote Lēvenšelde”, „Anna Sverda”, no zviedru val. tulk. Elija Kliene, Rīga: Liesma, 1975. (Selma Lagerlöf, Löwensköldska ringen (1925), Charlotte Löwensköld (1925), Anna Svärd (1928))

Ak, šie skandināvi. Selma Lāgerlēva neapšaubāmi ir diža rakstniece un godam pelnījusi saņemto Nobela prēmiju. Bet, lai gan triloģija par Lēvenšeldiem skaitās viens no izcilākajiem viņas darbiem, man ar to gāja grūti.

Grāmatu darbība norisinās laikā apmēram no 1730 līdz 1860 gadam un stāsta par piecām Lēvenšeldu paaudzēm. Lāgerlēva savā darbā izmanto vairākas vecas Vermlandes teikas un nostāstus. Pirmā triloģijas daļa „Lēvenšeldu gredzens” ir patīkams, drūms zviedru horrors par mirušu ģenerāli un viņa gredzenu, kuru tam par nopelniem karā ir piešķīris karalis Kārlis XII. Rotaslieta ir diezgan neglīta, bet vienalga ģenerālis ir vēlējies to savākt sev līdzi kapā kā mīļu piemiņu. Tak no mierīgas dusēšanas kapenēs ģenerālim nekas nesanāk, jo gredzens tiek nozagts. Saprotams, ka tādu noziegumu nevar atstāt nesodītu, un ģenerāļa spokam nākas ilgus gadus smagi piestrādāt, lai dabūtu atpakaļ iemīļoto juvelierizstrādājumu. Visai šai jezgai pa vidu zviedru tiesu sistēmas dīvainību dēļ ar nāvi tiek sodīti trīs pilnīgi nevainīgi cilvēki, tāpēc beigās Lēvnšeldu dzimta tiek nolādēta ar šaušalīga lāstu. Vispār triloģijas pirmā daļa bija jauka, spocīga un senlaicīga, bet diemžēl arī ļoti īsa.

Levenseldu trilogijaSāgas otrā un trešā daļa ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts par mācītāju Kārli Arturu Ekenstetu, kurš ir cēlies no Lēvenšeldiem. Kārlis Arturs ir ļoti dievbijīgs, bet tajā pašā laikā pārlieku paštaisns cilvēks, bet kā tēls ne pārāk interesants. Vairāk viņš ir bīdāma figūriņa dažu garlaikotu un kaprīzu dāmu šaha spēlē (māte, Šarlote un Sundleres kundze). Triloģija ir gara – vairāk nekā 500 lappuses un lielāko tās daļu galvenie personāži pavada viens uz otru apvainojoties par kādu nejauši pateiktu teikumu un gadiem ilgi aizvainoti klusējot. Kāds pārprasts skatiens ir gluži labs iemesls, lai tūlīt aizdrāztos prom un mēģinātu sev nozāģēt kāju. Dvēselē cēli ir vienam ar otru nesarunāties un klusu ciest lupatiņā. Dīvainā kārtā vienīgais personāžs, kurš ir spējīgs sakarīgi komunicēt ar citiem ir romāna ļaunais gars – sīkā maita Sundleres kundze. Iespējams, ka tieši šīs īpašības dēļ autore viņu ir padarījusi par negatīvo tēlu, bet lielākajā daļā gadījumu Sundlere bez īpašām pūlēm visus dvēselē smalkos cietējus izdancina pēc sava prāta.

Lai virzītu uz priekšu ne visai pārliecinošo grāmatas sižetu, autorei krūmos sēž vesels bataljons klavieru, kas melnbaltos zobus ļauni klakšķinādamas uzbrūk nabaga varoņiem katrā ceļā līkumā. Tas patiesībā nav slikti, brīžiem tās klavieres piedod stāstam mīlīgi lubenisku šarmu un pastāvīgu apjautu par nolemtību un visa notiekošā pakārtotību Dieva gribai. Tomēr, ja galveno tēlu dīvainā uzvedība, paštaisnums un pilnīgā nespēja normāli sarunāties savā starpā sākumā vēl rada vēlmi viņus ieklapēt ar lāpstu, lai tak beidzot atjēdzas, tad jau otrās grāmatas vidū pilnībā zūd interese par viņu turpmākajiem likteņiem. Puslīdz simpātiska ir tikai Dālarnas meitene Anna Sverda, bet arī tā ir parādīta kā mazliet aprobežota būtne.

Acīmredzot uz triloģijas beigām arī pašai Lāgerlēvai aizvainotie Lēvenšeldi ir piegriezušies, un pēdējās nodaļas ir manāmi jestrākas un sāk atgādināt burlaku romānu. Skaidrs, ka beigās šaušalīgajam Lēvenšeldu lāstam ir jāīstenojas dzīvē un tā arī notiek. Diemžēl te autorei laikam ir pietrūcis rakstura stingrības, tā nu lāsts ķer tālus otrā plāna personāžus, tāpēc nobeigums atstāj nelielu vilšanās sajūtu un ir pat negaidīti optimistisks.

„Lēvenšeldu triloģiju” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Doronikes kā drūmu ģimenes sāgu. Tomēr kopējais iespaids, izņemot pirmo daļu, palika, ka šī nepavisam nav drūma grāmata, drīzāk apnicīga. Atšķirībā no „Budenbrokiem”, kur patiešām visi beigās nomirst, Lēvenšeldu nobeigums ir tāds pārlieku cerīgs. Grāmatu glābj Lāgerlēvas izcilais stāstnieces talants, citādi es laikam ar to nebūtu tikusi galā. Un šķiet, ka skandināviem maķenīt piemērotāks žanrs par ģimenes sāgām ir detektīvromāni. Tajos gan viņus ir grūti pārspēt.

4 thoughts on “Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu triloģija”

    1. Sibilla Raksta autors

      Nē, Lēvenšeldi tik tālu netika. Tiem līdzīga varētu būt topā iekļuvusī norvēģu sāga – Trigves Gulbransena “Un mūža meži šalc”. Un paskatījos, ka Lāgerlēva vispār līdz simtniekam nav tikusi. Gēsta Berlings ir 194. vietā, bet Nilss Holgersons pat tikai 899.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s