Staņislavs Lems „Futuroloģijas kongress”

Станислав Лем, “Футурологический конгресс”, (Stanisław Lem, „Kongres futurologiczny”(1971)

Bieži vien mani izlasīt kādu grāmatu ieinteresē tās ekranizācija. Tā šoreiz bija arī ar Staņislava Lema „Futuroloģijas kongresu”, pēc kura motīviem nesen visai savdabīgā manierē filmu ir izveidojis izraēliešu režisors Ari Folmans (dokumentālās multenes par masu slaktiņiem Libānā „Waltz with Bashir”(2008) režisors).

Stanislavs Lems Futurologijas kongressRomānu „Futuroloģijas kongress” Lems sarakstīja tālajā 1971. gadā, kad par daudzām mūsdienu tehnoloģijām lielākajai daļai cilvēces vēl nebija ne jausmas. Tomēr grāmata nav zaudējusi savu šarmu arī šodien. Tā ietilpst Lema stāstu un romānu ciklā par Ijonu Kluso, kas bija patīkams pārsteigums, jo daži no stāstiem 1975. gadā ir izdoti latviski krājumā „Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi”. Man ir jaukas, apcerīgas un mazliet baisas bērnības atmiņas par kurdeļu medībām, pazudušo laika mašīnu, mūžīgajām smadzenēm, indiotu planētu un, protams, sepulām un sepulēšanu.

„Futuroloģijas kongress” ir pirmais no trīs romāniem par Ijonu Kluso. Šoreiz viņš tuvējā nākotnē apmeklē kādu Dienvidamerikas valsti, lai piedalītos kongresā, kurā tiek apspriesti dažādi īpatnēji cilvēces nākotnes scenāriji. Terorisms ir kļuvis par ikdienu un paralēli šim kongresam notiek amizants atbrīvotās literatūras popularizēšanas pasākums. Situācija valstī ir nemierīga un dumpinieki iebrūk arī viesnīcā, bet valdība nemieru apspiešanai sāk pielietot psihiskas halucinācijas izraisošus ieročus, kuriem ir samērā negaidīts efekts. Ijons Klusais kopā ar vēl dažiem kongresa dalībniekiem patveras viesnīcas pagrabā, pieredz dažas dīvainas vīzijas, tiek pat iesaldēts uz dažiem gadu desmitiem un tad atmodināts 2039. gadā.

Lema stāsti par Ijonu Kluso vienmēr ir bijuši ironiski, absurdi, groteski un pilni ar padrūmu , dzēlīgu humoru. Skaidrs, ka viņš nav bijis nekāds optimists attiecībā uz cilvēces nākotni. Ārēji, protams, 2039 gadā vissthe congress poster izskatās skaisti. Farmakocivilizācija ir iespējams viss, jo ir izveidoti neskaitāma preparāti emociju izjušanai. Vairs nav aptieku, bet ir farmakosvētnīcas. Var atdzīvināt mirušos (pat pret viņu gribu, piemēram, ja mantiniekiem ir kādas neskaidrības par testamentu). Zināšanas apgūst iekšķīgi, izdzerot atbilstošu mikstūru (algebrīns, u.c.), vienīgi jāuzmanās pārdozēt, jo var iedzīvoties vēdergraizēs. Bērna radīšanai ir nepieciešamas divas mātes un visai sarežģīta procedūra. Daudzi cilvēki savstarpēji komunicē tikai ar mazu izklaides datoriņu starpniecību (šeit nu Lems nav bijis tālu no patiesības). Ir arī 3 D televīzija, bet ar nelieliem defektiem, jo gadās, ka kāds no pārraides varoņiem izlien no translācijas ierīces (pēc lodveida zibens principa) un sadod skatītājam pa muti. Tomēr autors pamazām velk nost vienu iztēles kārtu pēc otras un apakšā paveras skarbā realitāte. Sižets ir ciklisks un mēs atkal un atkal atgriežamies izejas punktā.

Šajā romānā Lems ir lielu vērību pievērsis valodai, kas nākotnē ir dīvaini izmainījusies – it kā pazīstami vārdi ir mainījuši nozīmi un formu, veidojot dažādas nepatīkamas lingvistiskas mutācijas ar piesūcekņiem un ķepiņām, kas vietām tekstu padarīja spocīgu un lasīšanu apgrūtinošu. Galu galā visam pamatā ir vārdi, mainoties tiem mainās arī cilvēku domāšana. Lems pat ir romānā ieviesis jaunu zinātnes nozari – lingvofuturoloģiju, kas izstrādā cilvēces nākotnes scenārijus pamatojoties uz iespējamajām vārdu formām. Var tikai pabrīnīties, kādu nākotni ir iespējams iztēloties mazliet pafantazējot par vārdu „kāja”.

„Futuroloģijas kongress” pēc apjoma ir pavisam maza grāmatiņa, tomēr saturiski ietilpīga. Var noderēt, ja sāk uzmākties par domas par realitātes un uztveres nobīdēm. Kā zināms, ne viss, ko mēs redzam, vai, pareizāk sakot, iedomājamies redzam, eksistē.

The Congress

Ari Folmana filmā „The Congress” ir saglabāta Lema izveidotā pasaule, bet Ijons Klusais ir nomainīts pret padzīvojušu Holivudas aktrisi Robinu Raitu. Rezultās, starp citu, ir ļoti interesants un filmu ir vērts noskatīties arī tad, ja nav plānots lasīt romānu. „The Congress” ir fantastiski skaista, tās animācijas daļa žilbina acis un sajūsmina iztēli. Protams, no Lema ironijas un lingvistiskajāmspēlēm nekas pāri nav palicis, bet toties filma ir ieguvusi dažas sirdi plosošas epizodes un dziļas skumjas pēcsajūtā. Pie filmas trūkumiem jāpiemin scenārija caurumi, acīmredzot tās veidotāji ir vairāk aizrāvušies ar vizuālajiem efektiem, bet mazāk ar sižeta loģiku. Patiesībā, ja nav lasīts Lema romāns, tad dažas lietas filmā vispār nav izprotamas. Tomēr filma man ļoti patika arī ar visām savām nepilnībām (sabojāt Lemu ir grūti).

2 thoughts on “Staņislavs Lems „Futuroloģijas kongress”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s