Salmans Rušdi „Lūka un dzīvības uguns”

„Luka and the Fire of Life” by Salman Rushdie , (2010).

Man ir nelāgs paradums pirkt jaukas un interesantas grāmatas angļu valodā un pēc tam nelasīt. Laikam klusībā ceru, ka kāds tās pēkšņi pārtulkos un izdos latviski. Dīvaini, bet ar Salmana Rušdi „Luka and the Fire of Life” tas patiešām notika (tomēr ar Prečetu man šis triks vēl nekad nav izdevies). Bet pieklājības pēc nolēmu grāmatiņu izlasīt angliski, jo pēc apjoma tā bija maziņa un izskatījās piemīlīga. Turklāt līdz šim Rušdi bija lasīts tikai tulkojumos, tāpēc šī likās laba iespēja viņu palasīt oriģinālā (lai gan vienkāršotā un mazgadīgām personām paredzētā versijā).

„Luka and the Fire of Life” ir Rušdi veltījums viņa jaunākajam dēlam. Savukārt viņa pirmā pasaku grāmata „Harūns un stāstu jūra” bija veltīta viņa vecākajam dēlam. Patiesībā bija negaidīti interesanti lasīt bērnu grāmatu, ko ir sarakstījis ar tik spilgtu un savdabīgu talantu apveltīts rakstnieks. Kā jau bērniem paredzēta grāmata, tā ir vienkārša un viegli lasāma arī tad, ja angļu valodas zināšanas nav pārāk spožas. Tomēr vienlaicīgi Rušdi valoda ir tēlaina, rotaļīga un pilna ar vārdu spēlēm. Viņa radītā pasaule ir fantāziju piepildīta, bīstama, mazliet skumja un austrumnieciski gleznaina. Tas gan autoru netraucē to piebāzt ar neskaitāmiem kašķīgiem un garlaikotiem dieviem, fantastiskiem radījumiem, uguns nozagšanas mītiem un popkultūras atsaucēm. Jāpiezīmē, ka grāmatas pamattēma – iespējamā tēva nāve – pat ja aprakstīta alegoriski, ir samērā nopietna bērnu literatūrai, un Lūkas uzdevums atnest dzīvības uguni un atgriezt tēvu dzīvē ir visai nežēlīgs. Stāsta pamatā ir klasisks galvenā varoņa ceļojums ar dažādiem pārbaudījumiem, notikumi risinās spraigi un piedevām autors tam visam ir piešķīris datorspēles formu – ar līmeņiem, dzīvībām, utt. Galu galā datorspēles bieži vien tādas pasaku interaktīvās variācijas vien ir.

Nezinu vai „Luka and the Fire of Life” ir bērnu īpaši iemīļota grāmata, bet, godīgi sakot, mani tas maz neinteresē, jo man tā patika. Protams, ne tik daudz tās saturs, kā Rušdi rakstības stils. Teksta vieglums un vienlaicīgais piesātinājums vietām bija fascinējošs. Un gan jau arī bērniem varētu būt interesanti uzzināt, ka šai pasaulei ir labā un kreisā puse, romiešu dievi ir bijuši bezpajumtnieki, un tā arī nevienam nav īsti skaidrs, kādas sugas maitasputns katru dienu atlidoja aprīt Prometeja aknas.

You of all boys should know that Man is Storytelling Animal, and that in stories are his identity, his meaning and his lifeblood. Do rats tell tales? Do porpoises have narrative purposes? Do elephants ele-phantasise? You know as well as I do that they do not. Man alone burns with books.