Maksims Trivaškevičs „#528”

Maksims Trivaškevičs „#528”, Rīga: „Drukātava”, 2013.

Maksims Trivaskevics 528E-lasītāja lietošanai atklājās daži gluži negaidīti blakusefekti. Piemēram, esmu sākusi pirkt latviešu rakstnieku grāmatas, ko nebiju darījusi jau gadiem, jo tagad šie pirkumi vairs nepiesārņo dzīves telpu ar lieku celulozi. Un e-grāmatnīcas vispār ir nešķīsti pievilcīga un ērta būšana. Tām pateicoties, tad arī uzgāju kaut ko tik amizantu kā Maksima Trivaškeviča „#528”, kam parastajā grāmatnīcā visdrīzāk nepievērstu uzmanību. Diemžēl man nav nekādu ilūziju, ka nelielā par e-grāmatu samaksātā summa dos autoram finansiālu iespēju radīt jaunus darbus, kā tiek solīts izdevniecības uzrunā pircējam. Diez vai autoram no šī pirkuma vispār tiek kāds baudījums, jo ar saņemto summu laikam nesanāks pat prezervatīvu paciņai. Bet jāatzīst, ka arī lasītajam no grāmatas netiek nekāds grandiozais literārais kaifs, bet nu neliela viena vakara izklaide sanāk. Un tā kā autors romānā nedaudz satraucas par to, ka viņa lolojumu kāds var izmantot tualetes papīra vietā (kā preventīvs pasākums šādu ekscesu novēršanai esot viņa grāmatu drukāšana uz bieza papīra, kas varētu šo procesu padarīt ne pārāk tīkamu), tad grāmatu pārdošana e-formātā šo problēmu atrisina pilnībā, jo ar epub failu atslaucīties ir tak pilnīgi nereāli (ja vien lasītājs nav kāds virtuāls neradījums). Romāna varonim gan vienā no stāstiņiem nākas šim nolūkam izmantot ar atzīmi deviņi novērtētu propedeitikas ieskaiti.
Maksims Trivaškevičs ir ļoti jauns latviešu rakstnieks, dzimis Jelgavā, audzis Elejā un studējis medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. 2012. gadā viņam ir iznākusi pirmā grāmata „PretStraume”, kuras elektronisko variantu, starp citu, var bez maksas lejuplādēt autora mājas lapā www.cmirx.com. Turpat var iepazīties ar fragmentiem no „#528”. Grāmatas nosaukumā minētais skaitlis nav nekāds mistisks kods, tas ir koju istabiņas numurs, kurā dzīvo viņa literārais tēls. No tās varam uzzināt, ka studenti ne tikai apzinīgi mācās, bet daudz laika pavada dzerot, lietojot dažādas apreibinošas vielas, tusējot pa klubiem, kniebjoties, ar visu, kas ļaujas, metot laukā pa logu dažādus priekšmetus un slēpjot no zaglīgiem istabas biedriem tualetes papīru (šķiet, ka pēdējā pusgadsimta laikā koju dzīvē nekas nav būtiski ,mainījies, ja nu vienīgi apreibinošo vielu sortiments). Vārdu sakot, autors ļoti cenšas lasītājam radīt iespaidu, ka viņš nav nekāds zaļš gurķis, bet, rau, ko visu dzīvē jau pieredzējis un savu laiku ir pavadījis maksimāli pilnvērtīgi un saturīgi. Pats koncepts – dzeram un rakstām par visu, ko redzam, literatūrā nav nekas oriģināls, bet bija samērā izklaidējoši un vietām pat jautri. „#528” būtu ieteicams palasīt tiem, kas mēdz nīgri murmulēt, ka latviešu literatūra ir murgaina, depresīva un nesaprotama un tai nav vērts veltīt uzmanību. Nē, mīļie, latviešu literatūra ir gana daudzveidīga, lai gan, protams, ir uz ko vēl tiekties.
Grāmatu veido daudzi mazi ne hronoloģiskā secībā salikti stāstiņi (parasti katrs veltīts vienam prikolam), kas ir sakārtoti divās daļās – „Teorija” un „Prakse”, kuras viena no otras jūtami neatšķiras. Tekstā ir daudz rupjību, bet ne visai oriģinālu – diez vai vidusmēra lasītājam izdosies papildināt savu vārdu krājumu. Darbojošās personas parasti parādās epizodiski un tām lielākoties ir iesaukas – Hohols, Brālēns, Onkulis vai kaut kāda tur trakā kuce, utt., bet nav nopietnu raksturojumu. Nav jau tikai tā, ka grāmata ir tikai par izklaidēm. Brīžiem autors pievēršas sociāli nozīmīgām problēmām, kā augstākās izglītības kvalitāte valstī un te nu Stradiņi no viņa noraujas ne pa jokam, bet jāatzīst, ka diemžēl ļoti pamatoti.

Vispār no grāmatas staro tāds kucēniski aizrautīgs rakstītprieks, ka uz dažām nepilnībām gribējās pievērt acis. Valoda ir makten vienkārša, bet skaidrs, ka grāmatas mērķauditorija nav nekādi daudzlasītāji. Autors vairāk lepojas ar to, ka viņa grāmatas ir vienīgās, ko daži viņa paziņas vispār ir lasījuši. Saprotams, ka uzrakstīt vienīgo grāmatu, ko kāds savā mūžā izlasīs, ir milzīga atbildība. Tā nu autors vietām aizkustinošā misijas apziņā sāk didaktiski klāstīt vispārzināmas dzīves gudrības Elizabetes Gilbertas stilā, kas stipri samaitā grāmatas jauko, pofigistisko noskaņu. Vienīgi, ja minētā dāma savu sacerējumu nosauca „Ēd, lūdzies, mīli”, tad Trivaškeviča versija varētu būt „Nemīz, nedirs, nepis prātu”, bet būtība jau tā pati vien ir – dārgo lasītāj, es labāk par tevi zinu, kā pareizi dzīvot.

Jāatzīst, ka „#528” tomēr krietni atpaliek kaut vai no tās pašas Joņeva „Jelgavas 94”, bet ir labi, ka kāds rūpējas par latviešu literatūras daudzveidību. Autoram, ja viņš turpinās rakstīt, vēl ir daudz, kur augt. Un cerams, ka, lai arī cik finansiāli kārdinoši tas nebūtu, viņš nemēģinās kļūt par otru Koelju, jo šajā pasaulē jau ar vienu tādu ir stipri par daudz.

– Es nevarēju piespiest savu bērnu lasīt līdz brīdim, kad viņš tika pie tavas grāmatas, – teica viena mana lasītāja māte, un es viņas teikto uzskatīju par komplimentu. Jāpiebilst, ka viņas «bērnam» bija 16.
– Tagad es nezinu, vai vispār gribu, lai viņš kaut ko tādu lasa, – viņa piebilda. Šo viņas teikto es dzirdēju, taču īpaši neiedziļinājos. Dažiem cilvēkiem nekad nav labi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s