Jūlija Vuori „Ruksis”

Jūlija Vuori „Ruksis”, no somu valodas tulkojusi Emīlija Petraškeviča, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Julia Vuori, „Sika”, 1998)

 

Jūlijas Vuori grāmatā „Ruksis” ir daudz bilžu un maz teksta. Acīmredzot tā ir domāta mazlasītājiem, bet, atverot grāmatu, neviļus sāc muļķīgi smaidīt līdz ausīm jau pirmajā lappusē.

Jūlija Vuori ir māksliniece, kas studējusi Helsinku Mākslas un dizaina universitātē. Sākotnēji autore zīmējumus publicēja avīzes „Helsingin Sanomat” nedēļas pielikumā laikā no 1995. līdz 1998. gadam, bet pēc tam izdeva tos atsevišķā grāmatā. Bieži vien grāmatās, kuru autori ir mākslinieki, teksti paliek otrajā plānā, bet šis ir tas laimīgais gadījums, kad bilde un stāsts ir līdzsvarā un lieliski papildina viens otru. Bet kā jau minēju, tad tekstu nav daudz – pārsvarā tie ir īsi paskaidrojumi pie bildē redzamā.

Jau no grāmatas virsraksta ir skaidrs, ka tās galvenais varonis ir Ruksis – pārnadžu dzimtas neatgremotājs dzīvnieks. Mīlīgs rozā krāsas sapņotājs ar astīti aizkustinošā gredzentiņā, plīvojošām ausīm, plakanu grumbainu šņukuriņu. Dzīvnieciņš ir nācis pasaulē mākslinieces iztēlē un laikam tāpēc arī palicis bez nabas, ģenitālijām, izvadošo sistēmu atverēm un galu galā arī bez kārtīgām drēbēm. Vizuāli Ruksis nedaudz atsauc atmiņa leģendāro Sivēnu no Vinnija Pūka, bet ir daudz nopietnāka un nobriedusi personība. Bez Rukša grāmatu apdzīvo kompānija, kuru autore apzīmē kā urbānos siltasiņus – Pingvīns, Alnis, Govs, pieskatāmais Āpšelis, Lapzemes Suns, Skumjais Ruksis un citi zvēri. Starp dzīvniekiem pastāv diskriminācija atbilstoši zooloģiskajai klasifikācijai, jo, piemēram, Pārnadžu apvienība neļauj Pingvīnam piedalīties viņu izstādē ar saviem darbiem, jo tam nav šķeltu nagu. Ka jau avīzē publicēta materiāla kompilācijai grāmatai nav noteikta sižeta, tā sastāv no mazām Rukša dzīves epizodēm.

Jūlija Vuori ir iztēles bagāta māksliniece un asprātīga tekstu autore. Lai arī „Ruksis” laikam oficiāli skaitās bērnu grāmata, to var droši pārlapot arī pieaugušie. Vispār, ja mazliet parakājamies pa iekšām, tad visēdāja cūka ir cilvēkam anatomiski vislīdzīgākais mājdzīvnieks atšķirībā no četrkuņģainās zālēdājas govs vai sīkā plēsēja kaķa. Un, ja jau esam ar tik līdzīgām iekšām, iespējams mums ar cūkām ir vairāk kopīgā, nekā domājām. Ruksis ir tāds apcerīgs, izklaidīgs un mākslinieciski aizrautīgs radījums, kurš daudz laika pavada ar saviem draugiem vai risina sadzīves problēmas. Piemēram, izrādās, ka Rukša telpaugam ir suicidālas noslieces (ak, vai, maniem arī tādas mēdz būt).
Sapnī redzēju, kā monstera niknumā metas ārā pa logu. Aptvēru, ka sen neesmu ar to aprunājies.

Un arī šitā man ir gadījies.
Kafejnīcā apkalpotāja mani neievēroja. Pār baudīju vai mani var saskatīt. Sajutos lieks.

Savārguma brīžos var palīdzēt sēņu terapija.
„Sakārto sēnes taisnās rindās. Apgaismo tieši no augšas. Lūkojies uz sēnēm, līdz rodas atveseļojoša enerģija”. Blenzu vismaz pusstundu. Sajūta nemainījās. Tad pamanīju grāmatā maziem burtiem iespiestu tekstu :”Vēlamo rezultātu var panākt tikai ar toverīšu urnulām vai punktainajiem parka kāpostrumpučiem”. Tā ja.

Un galu galā – Man bija mazliet sērīgi ap sirdi. Nospriedu, ka pie tā vainīga mana svārstīgā iedaba … vai planētas….

Varētu „Ruksi” citēt vēl un vēl, bet jāatzīst, ka bez bildēm tekstiņi neizklausās ne uz pusi tik piemīlīgi, kādi tie ir grāmatā.
Starp sapni un nomodu redzēju sevi no griestu lampas perspektīvas. Redzētais nekalpoja sevis labākai iepazīšanai, toties vairoja līdzjūtību.

„Ruksis” ir jauka un sirsnīga grāmatiņa, kura var noderēt nelielai omas uzlabošanai garas un smagas darba nedēļas nogalē.