Māra Zālīte „Pieci pirksti”

Māra Zālīte „Pieci pirksti”, Rīga: „Mansards”, 2013.

Māras Zālītes „Pieci pirksti” ir vēl viens spontāns pirkums, uz kuru mani pavedināja grāmatas digitālā pieejamība vietnē las.am, kurā pagaidām ir man interesantākais, lai gan nepavisam ne plašākais, e-grāmatu piedāvājums latviešu valodā.

Mara Zalite Pieci pirksti„Pieci pirksti” šogad ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Savukārt Lielās Lasīšanas balsojumā grāmata, uz kuras vāka ir melnbalta fotogrāfija ar mazu meitenīti, kura sirsnīgi žņaudz ļoti prātīga izskata suni, ir iekļuvusi lasītāju iemīļotāko simtniekā (nu gluži tāpat kā „Krēsla” un „Greja piecdesmit nokrāsas”), bet tas drīzāk lika uz romānu skatīties skeptiski. Piedevām Māras Zālītes darbi man līdz šim nav bijuši īpaši saistoši. Arī „Pieci pirksti” vietām ir kaitinoši patētiski un plakātiski, tomēr lasot ar nervu galiem var sajust, cik svarīgi autorei ir bijis izstāstīt šo stāstu. Romāns ir ļoti personīgs un tajā ir izmantotas rakstnieces atmiņas par piecdesmito gadu beigām, kad uz Sibīriju izsūtītā Māras Zālītes ģimene atgriezās Latvijā. Pati autore ir dzimusi Sibīrijā.
„Piecus pirkstus” veido piecdesmit pieci nelieli stāsti. Galvenajai varonei Laurai ir pieci gadi – gluži kā pieci pirksti. Rakstniece stāstījumu risina no viņas skatu punkta un tas grāmatu vietām padara piemīlīgi aizkustinošu, bet vietām bērnišķīgi kategorisku.

Skaidrs, ka Lauras pasaule vairs nav tā poētiskā, līdzsvarotā un saulainā zeme, kurā bērnību pavadīja Boņuks, Jančuks un Annele. Pēc kara un izsūtījumiem nekas vairs nav tā kā bijis. Pasaulē ir ienācis permaments, neiznīdējams ļaunums sumpurņu izskatā. Tomēr Lauras vientulīgā bērnība laukos kurkuļu, gliemežu, varžu un ežu sabiedrībā ir valdzinoša (vismaz tiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu, citiem varbūt neiedomājami garlaicīga). Māra Zālīte nevairās arī no bērnības tumšajām pusēm, kuras bērnu grāmatu rakstniekiem bieži vien tīkas apiet. Ir stāsti, kurus lasot, jūties mazliet neērti, kā stāsts par zīlēšanu, un ir stāsti, kuri liek neganti smieties kā šaušalīgais atgadījums ar ģipsi.

Bērnībā jau daudzas lietas ir vienkāršas un vieglāk pieņemamas. Gan tas, ka Laurai nākas dzīvot pie vecvecākiem – Mīmas un Papa, kuri gan ir fantastiski mīļi un jauki, nevis mammas un tēta, gan tas, ka viņai jau piecu gadu vecumā ir jāiemācās dzelžaini klusēt par Sibīrijā pieredzēto.

Ciemiņi ir ziņkārīgi, viņi prasa arī Laurai, bet Laura zina, ka par Sibīriju runāt nedrīkst. Zina, un viss. Par Sibīriju nekad, nekur un nevienam stāstīt nedrīkst! Kāpēc? Tāpēc, ka tāpat neviens nesapratīs, tāpēc, ka tāpat neviens neticēs, skaidroja Tētis. Tāpēc, ka normāls cilvēks to nemaz nevar saprast. Domās, ka mēs paši neesam normāli, skaidroja Mamma.
Tomēr, pats galvenais, — sumpurņu dēļ. Tas Laurai jāielāgo un jāzina kā pieci pirksti. To, ka sumpurņi negrib, lai kāds runātu par Sibīriju. Sumpurņi grib Sibīriju noslēpt kā kaķis savu sūdu. Sumpurņiem ir acis un ausis visur. Ja runās par Sibīriju, tad sumpurņi noķers un aizsūtīs atpakaļ.

Lasītāju atsauksmes par grāmatu ir pretrunīgas un tas ir saprotams. Tēma par atgriešanos no Sibīrijas nepavisam nav ērta šajā laikmetā, kad labi pārzināt vēsturi nav moderni un stilīgi. Pārlieku bieži ir nācies saskarties ar viedokli, ka gan jau tie izsūtītie pie kaut kā ir vainīgi un to pelnījuši, atšķirībā no tiem, kurus vienkārši nav ķērusi vēstures aklā un cietsirdīgā loterija. Izsūtītajiem reti bija iespējams atgriezties dzimtajās mājās, viņus bieži vien nepieņēma darbā, bet bērnus, kurus Sibīrijā mēdza apsaukāt par fašistiem šeit sauca par krieveļiem. Autore necackājas stāstot par tā laika sadzīvi, kad attiecības starp cilvēkiem ātri vien ieguva kroplīgas formas – sociālā komunikācija pārsvarā izpaudās kopīgos plostos un līdzcilvēku denuncēšanā par jebkuru sīkumu, bet darbs – bezgalīgā laika nosišanā un neiedomājamu apjomu zagšanā.

Īpaši jāpiemin valoda, lai arī pārsvarā tā ir piepacelti poētiska, vietām tā ir arī patīkami netīra un dzīvelīga, pilna ar aizguvumiem no krievu valodas, kāda tā kādreiz patiešām arī bija. Grāmatas beigās ir pievienoti vārdu skaidrojumi, kas varētu būt noderīgi lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. No tiem mēs uzzinām, ka „jomajo” ir atvasinājums no rupja krievu lamuvārda, bet savukārt „ohujeķ” ir rupjš krievu lamuvārds ar nozīmi: traks var palikt. Tā ja.

„Pieci pirksti” mani aizrāva, valdzināja, lika mazliet pakavēties atmiņās, vietām sasmīdināja un vietām nopietni kaitināja. Vārdu sakot, tā ir tāda grāmata, kādu ir patīkami redzēt latviešu literatūrā.

„Pieci pirksti” ir tikai pirmā daļa stāstam par Lauru un Māra Zālīte sola turpinājumu, kuru man gribētos izlasīt, jo izskatās, ka autorei vēl ir, ko mums pastāstīt. Un, protams, interesē, kā Laurai klāsies tālāk – skolā un lielajā dzīvē.

3 thoughts on “Māra Zālīte „Pieci pirksti”

    1. Sibilla Raksta autors

      Jauki, ka vēl kāds ir lasījis. Starp blogeriem Zālīte noteikti nav populāra autore, bet tam droši ir savi iemesli. 🙂
      Turpinājums, protams, būtu interesants, bet īsti negribētos, lai arī nākošās grāmatas ir tikai no maza bērna izteikti melnbaltā skatījuma. Kaut kad Laurai vajadzētu arī pieaugt.

      Atbildēt
  1. Atpakaļ ziņojums: Lielā Lasīšana Top 100 | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s