Jo Walton „Among Others”

Jo Walton „Among Others”, Tor Books (2011)

„Among Others” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Marii, jo citādi diez vai labprātīgi būtu ķērusies klāt populāram young adult darbam. Grāmatai pār labu tomēr jāpiemin, ka 2012. gadā tā vinnēja gan Nebula, gan Hugo balvas kā labākais romāns, pārspējot Džordža R.R. Mārtina „Dejas ar pūķiem” un China Miéville „Embassytown”. Tas ir mazliet negaidīti, jo „Among Others” ir visai piezemēts un lēnīgs stāsts par piecpadsmitgadīgas velsiešu meitenes problēmām snobiskā angļu internātskolā. Grāmatā gandrīz nemaz nav maģijas, tai ir askētiski minimāls sižets un vienkārša valoda, toties tā ir 300 lappušu gara sirsnīga un aizrautīga autores atzīšanās mīlestībā divdesmitā gadsimta vidus fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūrai.

Grāmatas autore Jo Walton ir Kanādā dzīvojoša velsiete un sen jau vairs nav nekāda jauniete. „Among Others” darbība gan risinās viņas jaunības laikos – 1979. un 1980. gadā, kas ir patīkami nostalģisks, reāls un vecmodīgs fons fantasy romānam – nekādas izpīpētas, samākslotas nākotnes, nekādu muļķīgu sociālo tīklu un elektronisku ierīču. Tikai papīra grāmatas, dienām ceļojošas papīra vēstules un fonā vēl Padomju Savienība iebrūk Afganistānā. Galvenā varone Mori pirms gada mīklainā negadījumā ir zaudējusi savu dvīņu māsu un kopā ar viņu arī daļu savas identitātes, smagi savainojusi kāju un pēc ilgstošas ārstēšanās pamazām sāk aprast ar domu, ka nekad vairs nevarēs darīt kaut ko tik vienkāršu kā staigāt bez sāpēm vai skriet. Mori ir visai sarežģīti radu raksti, piedevām viņas māte ir ļauna, ar tumšo maģiju aizrāvusies ragana, tādēļ pēc negadījuma meitenei nākas pārcelties uz Angliju pie tēva, kuru viņa satiek pirmo reizi mūžā, un izbaudīt visus angļu internātskolas šķiru sabiedrības jaukumus. Ja tev nav ietekmīgu vecāku un ponija, tu neesi nekas. Mori ir vientuļa, nomākta un nemitīgo fizisko sāpju nomocīta. Dažreiz viņa redz laumiņas.

„Among Others” ir rakstīta kā Mori dienasgrāmata, tas ir kluss, lēns stāsts par meitenes samierināšanos ar zaudējumu, saņemšanos dzīvot tālāk un uzmanīgajiem mēģinājumiem izveidot savu trauslo karasu (jā, šī ir grāmata, kurā karass tiek pieminēts kā visiem pašsaprotama lieta). Tieši grāmatas un lasīšana Mori palīdz izdzīvot. Galu galā jauna, vēl neizlasīta grāmata ir tikpat labs iemesls vēlmei turpināt dzīvot kā jebkurš cits.

“It doesn’t matter. I have books, new books, and I can bear anything as long as there are books.”

Mori lasa daudz un aizrautīgi, pārsvarā sci-fi un fantasy grāmatas, bet brīžiem arī citas – sengrieķu filozofus, Šekspīru, Faulza „Burvi”. Lielāko romāna daļu veido Mori pārspriedumi un piezīmes par izlasīto (savam vecumam viņa ir reti saprātīga). Un vispār, kas gan var būt labāks par grāmatu par grāmatām? Vienīgā bēda, ka neesmu lasījusi lielāko daļu no romānā pieminētās sci-fi literatūras, bet tas netraucēja izbaudīt romānu un sasmelties idejas turpmākai lasīšanai. Ieskatam „Among Others” minēto grāmatu sarakstu (lai gan ne pilnīgu) var apskatīties šeit.

Autore romāna noslēguma epizodē brīnišķīgi apspēlē papīra grāmatu maģisko dabu, savā dziļākajā būtībā tās ir koki. Tāpat vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka bērnībā lasītās sci-fi grāmatas ir daudz vairāk attīstījušas domāšanu un spēju paskatīties uz pasauli no pavisam negaidītiem skatu punktiem, ne kā klasiskā, parasti jau moralizējošā bērnu literatūra. Man gan savulaik bija pieejams pavisam citas grāmatas nekā Jo Walton, bet arī tagad varu teikt, ka Lems un Strugacki ir līdzvērtīgi rietumvalstu zinātniskās fantastiskas klasiķiem.

Pēc „Among Others” sāku domāt, ka kādreiz būs jāizlasa Tolkīna „Gredzenu pavēlnieks” angliski, jo acīmredzot tā iedomīgais latviskais tulkojums ir lielākā literārā cūcība pret latviešu lasītājiem šajā gadsimtā.

Paldies, Marii, par dāvanu! „Among Others” bija jauka, viegli un ar prieku izlasāma grāmata.

Bibliotropic,” Hugh said. “Like sunflowers are heliotropic, they naturally turn towards the sun. We naturally turn towards the bookshop.